Kāds bija tavs ceļš līdz žurnālistikai un galvenās redaktores amatam? Vai interese par šo profesiju radās jau skolā?

Jā, tā tiešām radās skolā – 10. klasē. Tolaik Latvijā tika izdots tāds populārs laikraksts kā „Padomju Jaunatne”, un pie tā darbojās jauno žurnālistu skola „Noruna”, ko vadīja Latvijas Universitātes (LU) Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas katedras pasniedzēja Inta Brikše. Uzrakstīju pat nelielu rakstiņu, bet kaut kā nobijos, jo man uzdeva intervēt demogrāfu, akadēmiķi Pēteri Zvidriņu. Sapratu, ka man pietrūkst zināšanu, lai sarunātos ar tāda līmeņa cilvēku. Tāpēc, lai tās iegūtu, iestājos LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Uzskatu, ka izvēle studēt filozofiju bija pareiza, jo literārais un rakstīšanas talants man jau bija, bet filozofijas studijas man deva plašāku skatījumu uz sabiedrībā notiekošajām norisēm. Pēc tam kādu brīdi LU apguvu politikas zinātni, taču profesionālā maģistra grādu ieguvu Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, apgūstot uzņēmējdarbības vadības un administrēšanas programmu. Tobrīd jau strādāju par laikraksta „Rīgas Balss” redaktori, un biznesa vadības zināšanas man lieti noderēja sarunās ar izdevniecības vadību, argumentējot, kāpēc vajadzīgas tās vai citas izmaiņas.

Kā nokļuvi pilsētas avīzē „Rīgas Balss”?

Tas notika 1994.gadā, kad mācījos LU. Tobrīd piestrādāju ziņu aģentūrā BNS par reportieri – informēju par Saeimā notiekošo. Tolaik tika pieņemta virkne nozīmīgu likumu, kas veido šābrīža tiesiskās bāzes pamatu. Mans uzdevums bija pietiekami ātri un korekti ziņot par to visu. Jāņem vērā, ka internets un elektroniskā vide bija vēl zīdaiņa autiņos, tāpēc ziņu aģentūras sniegtā informācija bija ļoti svarīgs avots. Manu darbību BNS pamanīja “Rīgas Balsī”, un man piedāvāja uzņemties politikas nodaļas redaktores pienākumus. Pēc tam jau biju galvenā redaktora vietniece un arī galvenā redaktore. Tad “Neatkarīgās Rīta Avīzes” (NRA) galvenais redaktors Armands Puče uzaicināja mani par vietnieci, jo bija nomainījusies laikraksta vadība. Pēc dažiem gadiem, viņam uzņemoties SIA “Mediju nams” valdes priekšsēdētāja amatu, kļuvu par NRA galveno redaktori.

Vai, laikraksta vadībā strādājot, nākas daudz mācīties patstāvīgi?

Latvijā nekur nemāca masu mediju redaktorus. Veiksmīgākie no tiem nākuši no reportieru vidus. Pēc principa – ja neesi bijis kuģa puika, tad nevari kļūt par kapteini. Protams, jābūt noteiktām īpašībām, lai nonāktu laikraksta priekšgalā. Kad studēju biznesa vadību, mana maģistra darba tēma bija par redakcionālās vadības metodēm. Daudz nācās lasīt literatūru par šo jautājumu lielākoties krievu un angļu valodā. Uzzināju, ka šādu profesiju var apgūt atsevišķās augstskolās Lielbritānijā, Vācijā un Krievijā.

Zīmīgi, ka liela daļa žurnālistu ir studējuši citās programmās, nevis žurnālistiku.

Šajā darbā būtiska ir spēja ne tikai apgūt rakstīšanas teorētiskos pamatus, bet arī talants un personiskās īpašības, kas tevi veido kā personību.

Tas arī redzams praktikantos – ne vienmēr labākie ir žurnālistiku studējošie. Pirms dažiem gadiem NRA bija divas ļoti labas praktikantes: viena no viņām mācījās grāmatvedību, otra – būvinženieriju.

Kādas ir darba iespējas Latvijā un ārzemēs?

Šajā profesijā daudz ko nosaka valoda, kurā tu raksti. Pat tad, ja ļoti labi proti svešvalodu, ārzemēs būtu ļoti sarežģīti vai pat nepiespējami veidot karjeru. Jo arī tur darbojas manis iepriekšminētais kuģa puikas princips. Turklāt ļoti labi jāsaprot un jāizjūt sabiedrībā notiekošie procesi. Ārzemēs es varētu šajā amatā strādāt, ja tur dzīvotu un būtu latviešu diasporas avīzes redaktore.

Paraksturo tipisku savu darbadienu. Kādi ir tavi pienākumi, uzdevumi?

Atnākot no rīta uz darbu, man ļoti ātri jāspēj aptvert valstī notiekošais un ko par to rakstījuši citi masu mediji. Saprast, kas ir tās dienas un arī rītdienas aktualitātes. Izstāstīšu joku: vienā braucienā uz ārzemēm man ceļabiedre vaicāja, par ko es strādāju. Teicu, ka esmu laikraksta galvenā redaktore. Viņa uzreiz iesaucās: “O, tad jau tu zini, kas notiks rītdien!” Zināmā mērā viņai ir taisnība, jo

visu laiku jāseko līdzi sabiedriski politiskajiem procesiem, prognozējot arī, kas varētu notikt tuvākā vai tālākā nākotnē.

Protams, jāvada žurnālistu kolektīvs – virzot viņu darbu, ņemot vērā avīzes konceptuālās nostādnes. Kādreiz šis darbs vairāk saistījās ar dažāda līmeņa tikšanām, bet tagad vairāk jāseko līdzi avīzes maketēšanai un citiem tehniskajiem darbiem. Vēl arī manos pienākumos ietilpst žurnālistu darba novērtējums, kas izpaužas kā honorāri. Manā darbā ir būtiska prasme strādāt un motivēt padotos, un honorāri ir viens no aspektiem. Te gan jārēķinās ar izdevēja atvēlēto summu. Un vēl – noteikti jābūt maksimāli objektīvam, izvērtējot katra žurnālista konkrētajā publikācijā ieguldīto darbu. Nav labs tonis, ja redaktors neprot vai mēģina to izmantot savtīgi vai ar šiem ietekmes rīkiem kārto personīgus rēķinus. Tas, ka redaktors pats bijis žurnālists, palīdz saprast un novērtēt citu darbu.

Laikraksta veidošana ir komandas darbs. Kas jāievēro, to vadot?

Atceros vienu redaktora teikto: tev ir vai nu labi padotie, vai arī tu pats neesi labs vadītājs. Citu variantu nav. Šo principu vienmēr ievēroju. Jo nekad nevar būt tā, ka priekšnieks ir brīnišķīgs, bet padotie slikti. Ja ar tādu uzstādījumu strādāsi, nekas labs neiznāks. Līdz ar to es varu teikt – man ir labi un gudri žurnālisti. Nekad neuzskatu sevi par visgudrāko un zinošāko – arī tajā, kā rakstāma publikācija. Proti, ir redaktori, kas teju vai pārraksta citu sagatavotos rakstus. Tā ir lielākā kļūda, ko vispār var darīt redaktors. Var lūgt pārstrādāt rakstu, bet ne pašam to darīt. Tas ir pazemojoši. Ir jāprot veidot publikācijas un tās rediģēt.

Kādām prasmēm ir vēl jābūt šajā amatā?

Bez šaubām – jāprot strādāt virtuālajā vidē. Reizēm jaunieši vēlas atnākt un paskatīties, kā strādā žurnālisti un redaktors. Patiesībā jau nav daudz ko redzēt. Jo raksts top galvā un pēc tam datorā. Strādājot par reportieri, man ļoti noderēja filozofijas studijās iegūtais, jo tās iemāca vispārināt parādības un no detaļām veidot kopainu. Ja filozofijā tas jāizteic sarežģītā zinātniskā valodā, tad žurnālistikā tas jāprot izstāstīt visiem saprotamā veidā. Jāpiemin vēl kāda būtiska lieta:

lai spētu runāt par dažādiem tematiem, jābūt arī labai intelektuālai bagāžai, ko var iegūt, daudz lasot.

To uzreiz var just, vai cilvēks lasa grāmatas – tas atklājas gan spējā spriest, gan lietot valodu, gan kritiski domāt. Redzēt kopsakarības, nepieņemt kāda teikto par baltu patiesību, bet paraudzīties uz jautājumu no dažādiem aspektiem. Spēt atšķirt reklāmu un nepatiesu informāciju – kad vēlamo uzdod par esošo. It kā jau ir grūti būt zināmā opozicionāra lomā, bet nav jau citas iespējas uzzināt un noskaidrot kādu lietu no dažādiem rakursiem. Pie prasmēm jāmin arī svešvalodas – jo vairāk, jo labāk. Organizatoriskās spējas, līderība. Ja to nav, tad būsi tāds redaktors, kurš sēž un pārraksta žurnālistu rakstus, jo neproti ar šiem cilvēkiem strādāt.

Kāda ir darba vide, kurā tu strādā?

Strādājot BNS un vadot politikas nodaļu, es tikpat kā neuzturējos redakcijā, bet tagad liela dienas daļa paiet birojā. Lai gan jauno tehnoloģiju laikmets ļauj sekot līdzi daudz kam attālināti, vadīt redakciju nav iespējams, ja ilgstoši neesi uz vietas. Protams, ja ir sakārtota darba plūsma, nav jābūt kabinetā visu dienu. Jo jāņem vērā, ka rakstošam redaktoram, kāda esmu arī es, jāiet uz intervijām un jātiekas ar cilvēkiem, kas var sniegt būtisku informāciju. Un tomēr – tā kā mums nav daudz nodaļu, galvenais redaktors ir tas, kas pārrauga teju visu. Uzticēt atbildīgajam sekretāram varu arī komentētāju darbu, taču tikai tādā gadījumā, ja viss ir saplānots un uzdevumi sadalīti. Patiesībā nekad īsti neatslēdzos no laikrakstā notiekošā. Arī atvaļinājumā ar mani sazinās, atsūta saskaņot nākamā avīzes numura vāku, arī tematus, par ko plānots rakstīt. 

Kādi ir šā darba plusi un mīnusi?

Iespēja satikt dažādus cilvēkus, un, kas svarīgi – gudrus un ietekmīgus. Nemitīgi paplašināt savu redzesloku. Iespēja paust savu viedokli, kas ir šā darba nenoliedzams pluss. Mīnuss ir tas, ko es jau minēju – nepieciešamība lielu dienas daļu uzturēties redakcijā un nodarboties ar administratīvām lietām, kas žurnālistam nav jādara. Mīnuss ir arī tas, ka resursu ierobežotības dēļ nevaram atļauties padziļināti izpētīt kādu jautājumu, piemēram, noskaidrot, kur palika tie bēgļi, kas nonāca Latvijā, bet pēc tam no tās pazuda.

Vai un kādas ir izaugsmes iespējas?

Būtībā nekādas, jo redakcijas ir ļoti hierarhiskas struktūras. Jo redakcijā augstākais postenis ir galvenais redaktors. Ir iespējams tikai darbības jomu nomainīt.

Kāds varētu būt pieprasījums pēc šīs profesijas tuvākā un tālākā nākotnē?

Patiesībā šobrīd mediji ir visai sarežģītā situācijā. Nacionāli politisku laikrakstu skaits diez vai pieaugs, tāpēc pieprasījums nevarētu būt liels. Ir, protams, žurnāli, interneta portāli, kur arī ir galvenie redaktori. Taču katrā būs sava specifika.