Kāds bija jūsu ceļš līdz profesijai?

Es Operā esmu jau no bērnības, jo mani vecāki [Regīna un Juris Kaupuži] bija baletdejotāji, vēlāk horeogrāfi. Es bieži gāju uz izrādēm un pamazām iepazinu baleta pasauli. Esmu mācījies arī baletskolā, bet īsti nesanāca tā, kā vecāki gribēja – es pametu baletu un sāku strādāt Latvijas Nacionālajā operā par kostīmu nesēju. Tas Operai, kas tolaik bija slēgta rekonstrukcijai, bija pārbraucienu laiks, un man nācās darīt dažādus darbus. Un tā man piedāvāja strādāt arī pie gaismām. Sākumā, protams, dabūju nēsāt aparātus, saslēgt vadiņus, grozīt prožektorus, kas patiesībā arī ir gaismotāja darba pirmais līmenis. Kad pēc remonta Opera tika atvērta, parādījās pirmie gaismošanas datori un vajadzēja jaunus, žiglus prātus, kas tos varētu apgūt. Tolaik, tas bija deviņdesmito gadu vidus, tādu profesiju – gaismošanas operators – Latvijā nekur nevarēja apgūt. Un uz Operas pēcrekonstrukcijas atklāšanas koncertu 1995. gadā es jau tiku strādāt pie pults. Man bija tikai 19 gadu, bet es jau tur biju viens no pieredzējušākajiem gaismotājiem. Man paveicās, ka Opera tajā laikā tika atklāta, un gaismošanas sektorā bijām tikai astoņi cilvēki – četri strādāja izrādēs pie pults, četri – darbnīcā, nēsājot un cilājot prožektorus.

Vai un kur šobrīd var apgūt šo profesiju?

Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžā ir gaismas dizaina specializācija. Šī profesija nav ļoti populāra, bet – gaismošanas operatori ir vajadzīgi. Taču, manuprāt, problēma ir tāda, ka šajā skolā var apgūt galvenokārt teoriju, kā strādāt ar datorprogrammām, jā, arī dizaina lietas, bet – tur nav prakses, kas šajā profesijā ir ļoti nozīmīga.

Jūs profesiju apguvāt tikai praksē, bez teorijas?

Teoriju esmu apguvis pašmācības ceļā. Sākotnēji bija tikai vecās krievu grāmatas, piemēram, “Руководство театрального освещения” [“Teātra gaismošanas ceļvedis”]. Iestājoties Eiropas Savienībā, uzzinājām, ka ir dažādas apmācības skolas Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Anglijā, Krievijā. Es trīs mēnešus esmu stažējies Londonas Karaliskajā Koventgārdenas operā, pieredzes apmaiņā esmu bijis arī Krievijā – Maskavas Lielajā teātrī, Sanktpēterburgas Marijas teātrī. Arī izbraukuma laikā, kad Opera dzīvoja bez savas skatuves, bija ļoti intensīvas viesizrādes daudzviet Eiropā – bijām prom divus trīs mēnešus un strādājām gandrīz katru dienu citā teātrī.

Kas jūs piesaista šajā profesijā un darbā sagādā gandarījumu?

Kad skatītājs aplaudē bildei – kad atveras priekškars un jau ir aplausi. Mēs, gaismotāji, uzskatām, ka šie aplausi ir mums.

Bez laba teatrāla apgaismojuma ne kostīmi, ne dekorācijas, ne arī paši mākslinieki nespētu pilnībā uzburt šo sekundāro bildes “svētku” sajūtu.

Kā teicis scenogrāfs Kristaps Skulte, citējot krievu dzejnieku Maratu Ahtjamovu: “Наша служба и опасна, и трудна, И на первый взгляд как будто не видна...” [“Mūsu kalpojums ir gan bīstams, gan grūts, Un no pirmā acu uzmetiena tas it kā pat nav redzams...”] Tā arī ir, jo lielu daļu no tā, ko dara scenogrāfs un gaismotāji, skatītāji nepamana. Redz tikai, ka ir smukas dekorācijas, mākslinieki labi izskatās, bet to, kāds darbs tajā ieguldīts, ka aiz tā stāv vesela armija cilvēku, skatītājs jau neredz.

Vai gaismotāja profesija prasa izglītoties arī patstāvīgi?

Jebkurā profesijā ir jāturpina izglītoties. Datortehnoloģiju attīstība burtiski joņo uz priekšu, arī gaismu tehnoloģijas attīstās, un katru dienu var uzzināt ko jaunu.

Noraksturojiet savu darba vidi.

Izrādes laikā gaismu mākslinieka un pults operatora darbs notiek tieši pretī skatuvei, lai var kontrolēt situāciju. Viņu darbs vairs nav grozīt lampas, bet pateikt, uz kuru pusi grozīt. To fiziski dara tie puiši, kuri strādā gaismotāja pakļautībā. Protams, bez šiem cilvēkiem arī uz skatuves neiztikt. Savukārt pults operators nevar būt tāds, kurš pats nekad nav izcilājis un grozījis tās lampas. Ar teoriju vien nepietiks.

Operas vai baleta iestudēšanas procesā gaismu mākslinieka darbs ir zālē kopā ar scenogrāfu, režisoru, visu radošo kolektīvu.

Viņš skatās melno mēģinājumu un pamazām liek klāt gaismas, līdz saliek bildi – tā, kā to ir iedomājies režisors un scenogrāfs. Tāpēc precīzāk šo profesiju varētu definēt kā gaismu dizainers, nevis gaismu mākslinieks. Jo mēs dizainējam gaismu pēc režisora pasūtījuma.

Vai ir kādi mācību priekšmeti, kuriem būtu jāpievērš īpaša uzmanība jau skolā, ja jaunietis ir ieinteresēts apgūt šo profesiju?

Zīmēšana, gleznošana, vizuālā māksla un fizika. Datorzinības arī, protams, bet tās jau mūsdienās nepieciešamas visās profesijās.

Vai gaismotāja profesiju izvēlas vairāk sievietes vai vīrieši?

Latvijā tā ir vairāk vīriešu profesija, lai gan mūsu sektorā ir arī divas sievietes. Krievijā ir otrādi – tur pie gaismas pultīm strādā pamatā sievietes. Bet es domāju, ka tā ir universāla profesija, nekādu ierobežojumu nav.

Kādas ir gaismotāja profesijas ēnas puses?

Profesijas apgūšanas procesā nekam citam laika praktiski neatliek. Es domāju, ka jebkuras teātra darbinieka profesijas ēnas puse ir arī nenormētais darba laiks, kas ģimenei liek domāt, ka tā ir atstāta otrajā plānā. Jo jauniestudējuma procesā darbadiena var sākties pulksten deviņos no rīta un beigties arī vienos naktī. Turklāt sestdienas un svētdienas brīvas nav. Mums Operā brīva ir tikai pirmdiena, kad citi savukārt strādā.

Kur ir pieprasīti gaismotāji?

Operā, teātros un daudzajās īres kompānijās, kas organizē dažāda veida pasākumus, kur vajadzīgas gaismas.

Latvijā šovbizness ir ļoti attīstīts, gaismotājus vajag.

Jautājums tikai, ko viņš savā profesijā grib sasniegt – ja grib kļūt par gaismu mākslinieku, nevar pārzināt tikai viņu sfēras segmentu, piemēram, tikai rok(pop)koncerti un šovbizness, ir jāsaprot arī teātra gaismu specifika un otrādi. Tāpat ir arī atšķirība, vai tā ir opera vai balets, vai dramatiskais teātris, vai laikmetīgā deja un tamlīdzīgi.

Kādas ir darba iespējas ārzemēs?

Tehniskā darba darītājiem jeb palīgstrādniekiem iespējas ir lielas.

Cik svarīga ir gaismotāja sadarbība ar kolēģiem?

Ļoti svarīga. Ja tu esi vadošā amatā, tev ir jāmāk savaldīt savus padotos, bet – tu nedrīksti viņus arī nenovērtēt, jo viņi ir tavas rokas un tavas acis skatuves neredzamajā daļā.

Vai gaismotāja atalgojums ir konkurētspējīgs Latvijas tirgū?

Nē. Latvijas teātros ar tehnisko darbinieku atalgojumu ir diezgan bēdīgi. Īres kompānijās var labāk nopelnīt, protams, ja labi strādā. Valsts sektorā, ja nav papildu pasūtījumu, tikai ar pamatdarbu, kas ir fiziski smags, neko daudz nopelnīt nevar. Tāpēc daudzi aizmūk uz īres kompānijām. Apgūst pamatus teātrī, Operā, un tādi īres kompānijās tiek gaidīti atplestām rokām.

Jūsu ieteikumi jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju.

Vispirms vajadzētu saprast, vai jaunietim patīk teātris/opera/balets. Vai patīk/interesē fizika, bez kuras arī nevar uzlikt gaismas. Ja atbildes ir jā, tad lai noteikti mēģina!