Kā Tu nolēmi kļūt par ārstu?

Mans stāsts nav tas klasiskais variants, kad jau kopš bērnības spēlētos dakteros un gribētu kļūt par ārstu. Sākotnēji mani šī profesija nemaz nesaistīja, bet vidusskolas laikā dažu notikumu rezultātā sapratu, ka tā ir vide, kas mani uzrunā. Tolaik aizdomājos, ka varētu palīdzēt cilvēkiem izveseļoties, spēt saprast dažādas situācijas un dot padomus. Kādu brīdi šaubījos, vai izvēlēties ārsta profesiju, vai kaut ko saistītu ar finansēm un skaitļiem, bet tomēr sapratu, ka ilgtermiņā vēlos dinamisku darbu, kas atbilstu manam raksturam, un izvēlējos ārsta profesiju.

Kur Tu esi mācījusies un kāpēc nolēmi specializēties tieši neatliekamajā medicīnā?

Pēc vidusskolas izturēju konkursu un iestājos Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē. Ja pirmajos gados varbūt vēl par savu izvēli vēl nebiju pārliecināta, tad, aizvien vairāk atrodoties ar medicīnu saistītajā vidē un vēlāk nokļūstot praksē, sapratu, ka esmu īstajā vietā. Pabeidzot 6 gadu ilgās pamata studijas, es secināju, ka man ir būtiski cilvēkam palīdzēt uzreiz, nevis ilgtermiņā viņu ārstēt, tāpēc rezidentūrā izvēlējos specializēties neatliekamajā medicīnā un sāku strādāt NMPD, slimnīcu uzņemšanas nodaļās un intensīvās terapijas nodaļās. Rezidentūrā atklāju, ka man vairāk saista tieši NMPD darba specifika, kur brigādē darbojamies kā īsta komanda.

Pastāsti vairāk par brigādi – kas tajā ietilpst un ko katrs dara?

Pēc rezidentūras beigām es varēju sākt vadīt intensīvās terapijas brigādi Rīgā, un to vadu arī šobrīd. Mēs reaģējam uz izsaukumiem, kuros ir īpaši smagi gadījumi un apdraudēta cilvēka dzīvība. Reizēm, ja nav pieejama neviena cita brigāde, braucam arī uz mazāk smagiem gadījumiem. Brigādē esam trīs. Ir operatīvā medicīniskā transportlīdzekļa autovadītājs – cilvēks, kurš nevis tikai brauc no punkta A uz punktu B, bet arī asistē – labi pārzina medicīnisko aparatūru, spēj atpazīt vajadzīgos medikamentus, palīdz veikt manipulācijas un ir atbalsts mediķiem reanimācijas pasākumu veikšanā. Vēl ir sertificēts ārsta palīgs – viņa galvenais uzdevums ir veikt pacientam dažādas manipulācijas un ievadīt medikamentus, tomēr pārsvarā gadījumu mēs kopīgi lemjam, kā labāk atrisināt situāciju un kādu ārstēšanu piemērot. Bet kopumā par brigādes darbu atbildu es kā brigādes vadītāja. Intensīvās terapijas brigādē ir četras komandas, kas savā starpā mainās, lai varam nodrošināt, ka brigāde strādā nepārtraukti 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā. Tātad dežūru laikā man sanāk strādāt kopā ar četriem dažādiem autovadītājiem un ārsta palīgiem.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Mēs brigādē esam sapratuši, ka nevar būt striktas robežas attiecībā uz to, ko kurš dara, jo vienmēr ir nepieciešams pielāgoties situācijai. Tomēr es esmu brigādes vadītāja un vadu visu procesu, nosaku, kādus medikamentus dosim pacientam, vai vedīsim viņu uz slimnīcu, tāpat lemju par taktiku un anamnēzes iegūšanu. Taču ir situācijas, kad arī es iesaistos pienākumos, ko veic ārsta palīgs, – nav gluži tā, ka tikai runāju ar pacientu, bet visu pārējo dara ārsta palīgs. Manā ziņā ir arī pacienta elektroniskās medicīniskās kartes aizpildīšana un visa pārējā dokumentācija, kas jāatstāj pacientam, ja viņš atsaucās braukt uz slimnīcu. Dažkārt uz vietas nav pietiekami daudz laika, lai aizpildītu visu dokumentāciju, tad to pabeidzu darīt, atgriežoties brigāžu punktā pēc izsaukuma. Visu dokumentāciju pildām elektroniski planšetdatoros vai brigādes punkta datorā.

Kāds ir Tavs darba ritms?

Strādājam maiņās diennakts režīmā.

Mūsu brigādei izsaukumu spektrs ir citādāks nekā parastajām brigādēm, tie ir smagāki gadījumi – sirds slimnieki, autoavārijas, cilvēki ar samaņas zudumiem –, tāpēc arī izsaukumu skaits mums ir nedaudz mazāks, vidēji 8 – 10 vienā maiņā, bet gadās arī tādas brīvdienas, kad braucam pat uz 15 izsaukumiem.

Plānojot darba grafiku, mums vienmēr ir iespēja izteikt savas vēlmes un atrast kompromisus ar pārējiem kolēģiem, lai tie, kuri paralēli studē vai strādā vēl citur, visu varētu pagūt.

Ar kuriem kolēģiem Tev ikdienā visbiežāk sanāk sastrādāties?

Dežūras ietvaros tas ir slimnīcas uzņemšanas personāls, nogādājot pacientu slimnīcā – māsas, māsu palīgi, ārsti, reanimatologi u.c. Ne visu varu nosūtījumā uzrakstīt, tāpēc bieži uz vietas slimnīcas personālam jāizstāsta, kas īsti ir noticis, kāda ir situācija. Uz vietas izsaukumā komunicēju arī ar citu brigāžu personālu, kuram smagākos gadījumos esam atbraukuši palīgā. Tāpat sanāk sadarboties arī ar slimnīcu personālu nodaļās, jo mana brigāde dažkārt pārved pacientus no zemāka profila slimnīcām uz augstāka, ja kādam iestājusies akūta situācija – piemēram, pacients ārstējies Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā un viņam sācies insults vai infarkts. Ir gadījumi, kad pacientus pārvedam no vienas slimnīcas reanimācijas uz citu. Mums ir sadarbība arī ar ģimenes ārstiem gadījumos, kad pacients ir bijis vizītē un ārsts sapratis, ka viņam nepieciešama neatliekama ārstēšanās stacionārā. Kā brigādes vadītāja es izsaukuma laikā pastāvīgi komunicēju arī ar brigāžu vadības dispečeru no dispečercentra.

Kas Tev šajā darbā sniedz lielāko gandarījumu?

Tas, ka spēju palīdzēt cilvēkam uz vietas un iegūt rezultātu uzreiz, vai arī, ja tas nav iespējams, operatīvi nogādāt viņu slimnīcā, lai tur viņam sniegtu nepieciešamo palīdzību.

Kādu aprīkojumu Tu savā darbā izmanto?

Pats svarīgākais ir pārnēsājamais defibrilators, kuram ir daudz funkciju – tas pieraksta elektrokardiogrammu un monitorē pacienta sirds ritmu, veic asinsspiediena mērījumus, ar to veicam arī defibrilācijas jeb atdzīvināšanas pasākumus – tam ir slavenās lāpstiņas, ko parasti rāda kino un ar kurām var stimulēt sirds ritmu. Mums vienmēr līdzi ir medikamentu soma, kur ir viss, sākot no salīdzinoši vienkāršākiem līdz pat reanimācijas medikamentiem. Vēl ir skābekļa baloni – gan lielais mašīnā uz vietas, gan arī pārnēsājamais. Tāpat viss reanimācijas pasākumiem nepieciešamais – intubācijas caurules elpināšanai, ierīce mākslīgai plaušu ventilācijai, aparāts lēnākai medikamentu ievadei, kas atvieglo mums darbu braukšanas laikā, ierīces pacientu imobilizācijai pēc traumām – mugurkaula dēlis, kakla šinas utt.

Vai šajā darbā arī jāapgūst jaunas zināšanas un prasmes?

Jā, tā ir viena no profesijas īpatnībām, jo reanimācijas un smagu saslimšanu vadlīnijas mainās, parādās arī jauna aparatūra, un tas viss mums ir jāapgūst. Pastāvīgi jāseko līdzi arī jaunākajām vadlīnijām attiecībā uz terapiju, izmaiņām medikamentos – dažādu kursu, semināru un konferenču apmeklēšana ir šīs profesijas sastāvdaļa. Jāpiemin, ka arī pacienti kļūst aizvien gudrāki, jo ir internets, kur daudz ko var noskaidrot. Tomēr nereti šī internetā pieejamā informācija par to, kā sev palīdzēt veselības problēmu gadījumos, var būt maldinoša vai neprecīza, tad mums to nākas pacientiem skaidrot.

Kas ir grūtākais Tavā darbā?

Grūtākais ir, nokļūstot uz vietas konkrētajā situācijā, to atšķetināt nevis medicīniski, bet arī risinot sociālās problēmas, kas saistītas ar alkoholu un narkotikām, kā arī tikt galā ar konfliktsituācijām vai pacientu agresivitāti. Mēs savu drošību vienmēr liekam pirmajā vietā un, ja nepieciešams, sadarbojamies ar policiju un pat specvienībām. Piemēram, savulaik daudzi lietoja tā dēvēto spaisu, un tā ietekmē mēdza uzvesties neadekvāti un agresīvi. Ja mūsu dzīvība ir apdraudēta, tad piesaistām palīdzību vai nogaidām, kad varēsim droši strādāt tālāk.

Vai bez agresīvi noskaņotiem cilvēkiem Tavā profesijā pastāv vēl kādi riski?

Jā, var nākties strādāt bīstamā vidē, piemēram, cilvēkam kļuvis slikti kuģu rūpnīcā uz trapa vai lielā augstumā uz pacēlāja – tādās reizēs mēs piesaistām Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu glābējus. Reizēm izsaucējs ļoti labi raksturo gaidāmo situāciju, bet dažkārt nemaz nezini, kādā vidē nokļūsi – cilvēks var būt iekritis bedrē vai tranšejā vai atrasties ielas vidū, kur ir dzīva satiksme. Tāpēc mūsu darbā ļoti svarīga ir komanda, lai pa visiem varam izvērtēt situāciju – vai ir droši un varam sniegt palīdzību.

Kādām prasmēm un īpašībām būtu jāpiemīt, lai varētu strādāt šajā profesijā?

Noteikti jābūt komunikablam, empātiskam, arī pašapzinīgam un apķērīgam. Strādājot neatliekamajā medicīnā, jāalkst arī pēc asākām sajūtām, bez tā nevar. Vienlaikus jābūt gan racionālam, gan bezbailīgam, tajā pašā laikā arī piesardzīgam, lai lieki neriskētu.

Ļoti introvertam cilvēkam varētu būt grūti strādāt brigādē, jo reizēm ar pacientu jāpārrunā ne tikai medicīniski jautājumi, bet, lai uzzinātu patieso situāciju, jāmēģina runāt arī par sadzīviskām lietām.

Kur vēl varētu strādāt NMPD ārsts?

Noteikti slimnīcu uzņemšanas nodaļās vai jebkurā nodaļā, kur ir intensīvās terapijas gultas – kardioloģijas, neiroloģijas u.c. Vai var strādāt apvienojot darbu NMPD un slimnīcā. Ja ir vēlme nedaudz pamainīt vidi, ir diezgan plašas alternatīvas.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas vēlētos savu nākotni saistīt tieši ar neatliekamo medicīnu?

Es aicinātu izvēlēties šo jomu, jo darbs šeit ir ļoti dinamisks, ir iespēja satikt daudz interesantu cilvēku un nokļūt neierastās vidēs. Dežūra no dežūras atšķiras kā diena pret nakti, tāpēc, ja cilvēkam ir tāds raksturs, ka darba vidē nepieciešami piedzīvojumi, es noteikti ieteiktu izvēlēties neatliekamo medicīnu. Tā noteikti būtu laba prakse arī pēdējo kursu medicīnas studentiem jebkurā specialitātē, lai saprastu, vai esi spējīgs komunicēt ar pacientu un ātri risināt situācijas, kurās esi nokļuvis. Paskatīties, cik ļoti grāmatu teorija iet kopā ar praktisko dzīves pusi.