Kāda ir Tava izglītība, un kā Tu nonāci līdz šai profesijai?

Studēt pedagoģiju sāku nejauši. Neiekļuvu Rīgas Ekonomikas augstskolā un pēdējā iespējamajā dienā iesniedzu dokumentus Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. Iesniedzu tāpēc, ka olimpiāžu rezultātu dēļ tiku atbrīvots no iestājeksāmeniem. Iestājos studiju programmā “Matemātikas skolotājs”. Sākotnēji nedomāju, ka tur mācīšos ilgāk par gadu, taču ar laiku man šī joma iepatikās, un pēc bakalaura grāda iegūšanas es sāku strādāt savā profesijā, paralēli iegūstot arī dabas zinību maģistra grādu matemātikā. Esmu konservatīvs un man nepatīk pārmaiņas, jo uzskatu, ka cilvēks vislabāk dara to, kas viņam padodas – tā nu strādāju Āgenskalna Valsts ģimnāzijā jau 19 gadus, mācu skolēniem matemātiku un matemātisko analīzi.

Kādi ir Tavi darba pienākumi?

Kā es reizēm smejos – mācīt un mocīt. Īsumā, mans galvenais pienākums ir organizēt mācību procesu, mācīt skolēniem jauno vielu, parādīt praktiskus pielietojumus un pēc tam to atprasīt. Mācību stundu laikā lietoju dažādas metodes, kuras atbilstošās tēmas apgūšanai ir vispiemērotākās. Tiek apskatīti teorētiskie jautājumi, tad iegūto teorētisko zināšanu lietojumi matemātikā un citās nozarēs. Parasti ierodos darbā 7.30, bet mācību stundas sākas 8.30. Divas reizes nedēļā no rīta ir konsultācijas. Pārējās dienās laiku līdz stundu sākumam izmantoju mācību materiālu sagatavošanai un kopēšanai, kā arī darbu labošanai.  Darba diena skolā beidzas vidēji 16.00.-16.30. Protams, bieži nākas strādāt mājās, sagatavojot mācību materiālus vai labojot pārbaudes darbus.

Kā Tu izvērtē, kurā brīdī un kādas mācību metodes izmantot?

Katru gadu pārskatu tematiskos plānus, tiek veikti nepieciešami uzlabojumi, saturs tiek saskaņots ar citiem matemātikas skolotājiem, iespēju robežās – ar dabaszinību skolotājiem. Man pašam jāizvēlas gan piemērotākā metode, kā iemācīt jauno vielu, gan arī veids, kā to atprasīt. Daudz kas ir atkarīgs no skolēnu vecuma un konkrētās klases, tāpēc nav tā, ka katru gadu visiem mācu vienādi, vienu un to pašu. Piemēram, kāda metode varbūt bija aktuāla pirms desmit gadiem, bet pa šo laiku daudz kas ir mainījies, tāpēc arī man ik pa laikam jāmaina veids, kā mācu skolēnus. Mūsdienās bērniem ir ļoti daudz informācijas. Viņi apgūst vielu ātrāk nekā agrāk un tikpat ātri aizmirst, jo apkārt ir pārāk daudz dažādas informācijas.

Tāpēc man jāizvēlas tādas metodes, lai matemātika ilgāk paliktu atmiņā. Es izdomāju, ar kādiem uzdevumiem to veiksmīgāk sasniegt.

Esmu pietiekoši konservatīvs, tāpēc galvenokārt izmantoju tāfeli un projektoru, bet šad tad varu ieteikt skolēniem arī kādu programmu datorā, ko katrs pats mājās var izmēģināt. Ne bieži, bet uzdodu arī mājas darbus.

Vai vasarā Tavs darba apjoms mazinās?

Darbam veltu vidēji 50-55 stundas nedēļā. Esmu mēģinājis pasekot līdzi, cik daudz laika aizņem darbs gada saspringtākajos mēnešos – janvāra sākumā un maija beigas, kad notiek ģimnāzijas noslēguma pārbaudes darbi un Valsts eksāmeni. Konstatēju, ka tās var būt pat līdz 80 stundām nedēļā. Jūnijā gandrīz visiem skolēniem sākas vasaras brīvlaiks, tātad – mazāk “aktīvā” darba ar skolēniem, vairāk darba ar papīriem. Var veltīt laiku mācību gada rezultātu analīzei, obligātu ikgadējo kursu apmeklēšanai, pašizglītošanai. Jūliju un pusi augusta es atpūšos, bet augusta beigās jau atkal jāsāk gatavoties jaunajam mācību gadam. Mana brīvdiena ir tā diena, kurā es cenšos atslēgties no darba pienākumiem. Brīvdienai ir divi iespējamie scenāriji: sēdēt mājās, lasīt grāmatu, skatīties kādu seriālu vai arī pavadīt laiku ar draugiem no domubiedru loka ar kopīgu hobiju. Hobiji man arī ir divi: komandu erudīcijas spēle „Kas? Kur? Kad” un 15. gadsimta Hanzas pilsētas vēsturiskās rekonstrukcijas klubs. Patīk apmeklēt arī smagās mūzikas koncertus.

Kādam ir jābūt cilvēkam, kurš vēlas strādāt par skolotāju?

Galvenais ir kompetence savā priekšmetā. Ja padziļināti nepārzini savu priekšmetu, diez vai būsi labs šī priekšmeta skolotājs.

Taču tikpat svarīgi ir būt arī pedagogam, jo bieži cilvēks var būt ļoti labs matemātiķis vai fiziķis, bet nemācēt to nodot tālāk skolēniem. Tad nodarbība ir kā dialogs pašam ar sevi nevis klausītājiem.

Skolotājam jābūt labam kontaktam ar skolēniem un arī viņu vecākiem. Jābūt stingram, bet vienlaikus arī labdabīgam.

Cik bieži skolotāja profesijā jāapgūst kādas jaunas prasmes?

Pēdējā laikā mācību procesā mums aizvien biežāk notiek mijiedarbība ar citiem priekšmetiem, piemēram, matemātikai ar ekonomiku, fiziku vai ķīmiju. Mans uzdevums ir piemeklēt atbilstošu piemēru, kur matemātikā ir arī fizikas elementi. Tādējādi man arī nākas vairāk iedziļināties citos priekšmetos, apgūt ko jaunu, lai pats saprastu, par ko es runāju. Šāda mijiedarbība ir vērtīga, lai bērni redzētu, kur zināšanas var reāli pielietot, jo viens no bērnu biežāk uzdotajiem jautājumiem joprojām ir – kur man tas būs vajadzīgs? Ne vienmēr man izdodas atrast atbilstošu piemēru, bet cenšos to izdarīt. Savukārt datortehnoloģijās es nemaz nekautrējos bērniem pajautāt, ja kaut ko nesaprotu, jo šajā jomā viņi ir spēcīgāki.

Kas Tev šajā darbā sniedz lielāko prieku un gandarījumu?

Pārsvarā tie ir cilvēki. Bijušos skolēnus satieku bieži. Man ar pirmo audzināmo klasi izveidojusies tradīcija, ka joprojām reizi gadā satiekamies, katrs izstāsta, kā viņam iet. Tagad viņiem ir jau apmēram 35 gadi. Vairāki ir draugi sociālajos tīklos, ir interesanti sekot līdzi tam, ko viņi dara, kad pabeidz skolu Man ir patiess prieks uzzināt par viņu sasniegumiem zinātnē, sportā, politikā, mūzikā... Vairāki absolventi ir ieguvuši zinātņu doktora grādu. Viņi saprot labas izglītības nozīmi, mācās un pilnveido sevi visu mūžu. Man ir gandarījums, ka esmu viņiem iemācījis matemātiku.

Kas Tev šķiet visgrūtākais?

Pirmkārt, tikt galā ar nogurumu – svarīgi sevi reizēm piebremzēt un nepārstrādāties. Tāpat ļoti jāseko līdzi tam, ko es runāju. Jauniešiem vidusskolā ir tāds vecums, kad viņus viegli var aizvainot ar kādu nevietā pateiktu vārdu vai neveiksmīgu joku. Jāaizskaita līdz trīs un tikai tad jārunā.

Kāds ir pieprasījums pēc Tavas profesijas?

Spriežot pēc sludinājumiem, skolotāju vienmēr trūkst. Jāatzīst, ka ir maz tādu matemātikas un dabaszinību studentu, kas specializējas tieši skolotāja darbā.

Ar kuriem kolēģiem Tev visbiežāk sanāk sastrādāties?

Galvenokārt ar citiem matemātikas pasniedzējiem – mūsu skolā tādi ir deviņi, tāpat arī ar dabaszinību skolotājiem.

Cik liela ir skolotāja iespēja pašam lemt par mācību saturu?

Atkarīgs no tā, cik labi viņš pārvalda savu priekšmetu, jo mācību standarta ietvaros stundu saturu varam veidot diezgan brīvi.

To, cik veiksmīga ir bijusi skolotāja izvēlētā pieeja, pēc tam var redzēt pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, arī kontroldarbiem.

Var būt tā, ka rezultāts atkarīgs no konkrētās klases specialitātes, piemēram, skolēni, kas specializējušies fizikā, būs uzdevumu izpratuši citādāk nekā tie, kas specializējas ķīmijā, līdz ar to rezultāti katrā klasē var būt atšķirīgi. Tieši tāpēc ir tik būtiski katrai klasei veidot atšķirīgu pieeju.

Kur vēl iespējams strādāt ar Tavu izglītību un pieredzi?

Manuprāt, visur, kur darbs saistīts ar cilvēkiem un kur ir svarīgi strādāt komandā. Piemēram, par menedžeri, arī reklāmas jomā, kur būtiskas netradicionālas idejas, kā arī ražošanā, kur vajadzīga jauna pieeja vai jāizstrādā jauns produkts. Protams, arī IT jomā, uz kuru daudzi arī aiziet.

Ko Tu varētu ieteikt jauniešiem, kas vēlētos strādāt šajā profesijā?

Mans ieteikums būtu pirms tam noteikti painteresēties par profesiju, piemēram, piedaloties Ēnu dienās, lai saprastu, ko īsti nozīmē šis darbs. Ļoti noderīgas ir arī atvērto durvju dienas universitātēs, kur var parunāt ar esošajiem studentiem. Es neieteiktu nākt strādāt par skolotāju tad, ja cilvēkam nepatīk strādāt komandā vai socializēties, jo darbs ar cilvēkiem šeit tomēr ir visu laiku. Ja padodas matemātika, bet ne darbs ar cilvēkiem, varbūt labāk izvēlēties zinātnieka karjeru. Topošajam skolotājam arī jārēķinās, ka būs brīvāki periodi un būs arī tādi, kad nāksies strādāt ļoti daudz, tāpēc varbūt kādam no hobijiem vairs neatliks laika.