Kā Tu izvēlējies savu profesiju?

Biju sevis meklējumos, taču zināju, ka skolā strādāt negribu. Sākotnēji domāju, ka būšu kultūras cilvēks, tāpēc pabeidzu Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (red. – tagadējā Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledža) un sāku strādāt Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras namā. Pēc kāda laika kultūras nama direktore man piedāvāja kļūt par pusaudžu kluba vadītāju. Tā es vairākās skolās sāku vadīt dažādus pusaudžu klubus, kopā ar bērniem veidot tematiskus pasākumus. Pamazām iepazinu skolu vidi un skolēnus, secināju, ka šis darbs man patīk. Taču tad nāca 90. gadu pārmaiņu laiki, un es sapratu, ka man nepieciešams stabils, pastāvīgs darbs. Divas no skolām, kur darbojos ar pusaudžiem, aicināja mani nākt strādāt par ārpusklases darba organizatoru. Tā arī es sāku strādāt skolā. Darbs bija saistīts ar interešu izglītību, pasākumu organizēšanu un vadīšanu, skolēnu pašpārvaldes koordinēšanu. Man patika, ka jauniešiem bija daudz ideju, maz iespēju, sapratnes un atbalsta. Tā mēs mācījāmies risināt problēmas darot darbus un kopā varējām tās mēģināt īstenot. Patika, ka jaunieši pie manis nāca un uzticējās, dalījās savos stāstos– viņiem bija vajadzīgs cilvēks, kas prata viņos klausīties. Var teikt, ka jau tobrīd mans darbs bija ļoti saistīts ar sociālās pedagoģijas darbības jomu,  tolaik tādas profesijas Latvijā vēl nebija.

Kāda ir Tava izglītība?

Kad sāku strādāt skolā, man nebija augstākās izglītības. Meklēju, ko varētu studēt, kas mani interesētu un būtu noderīgs darbam skolā, tomēr zināju, ka nevēlos studēt pedagoģiju. Tad padzirdēju, ka Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola “Attīstība” (red. – šobrīd vairs nepastāv) rīko kursus par sociāli pedagoģisko darbību skolās, un es tiem pieteicos. Man ļoti iepatikās kursu atmosfēra, pasniedzēji, lekcijas un tēmas! Sapratu, ka daudz ko jau no tā visa daru, tikai man pietrūkst zināšanu un sistēmas. Pēc kursu pabeigšanas, skolas direktores iedrošināta, iestājos augstskolā "Attīstība" un četru gadu laikā ieguvu augstāko profesionālo izglītību kā sociālais pedagogs, pēdējos divos studiju gados pastiprināti pievēršoties sociālpedagoģiskajam darbam skolā. Vēlāk ieguvu arī profesionālo maģistra grādu izglītības zinātnē un karjeras konsultanta kvalifikāciju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (RPIVA; red. – šobrīd reorganizēta un pievienota Latvijas Universitātei). Tā bija Latvijā tolaik pilnīgi jauna profesija, kas mani ieinteresēja, jo gūtās zināšanas ir noderīgas individuālajās un grupu konsultācijās darbā ar skolēniem, vecākiem, kolēģiem, tāpēc izvēlējos to apgūt padziļināti.

Kādi ir Tavi ikdienas pienākumi?

Mēs skolā esam divi sociālie pedagogi. Es vairāk strādāju ar vecāko klašu skolēniem, tomēr bieži sanāk strādāt arī ar jaunāko klašu skolēniem komandā ar skolas atbalsta personāla speciālistiem, risinot sarežģītas problēmsituācijas vai konfliktus. Pienākumu un darba ir ļoti daudz.

Sociālais pedagogs iesaistās tur, kur sākas kaut kādas problēmas mācību procesā- uzvedības, stundu neapmeklēšana, konflikti, skolas iekšējās kārtības noteikumu neievērošana, citu aizskaršana u.c.

Kā darbs notiek… Klašu audzinātāji var aizpildīt skolas izstrādāto pieteikuma anketu un iemest to atbalsta personāla kastītē, ko regulāri izskatām un tad sākam plānot darbu ar skolēnu. Pieteikums var nākt arī no mācību priekšmetu skolotāja vai skolas administrācijas, tai skaitā direktores. Tomēr pārsvarā par problēmām, kas jārisina, un skolēniem, kuriem būtu nepieciešama palīdzība, mēs uzzinām komunicējot ar skolotājiem, vecākiem vai pašiem skolēniem. Sākumā mēs ievācam informāciju par konkrēto skolēnu – par mācībām, kavējumiem, resursiem skolā un ģimenē, kā viņš sadarbojas un komunicē ar citiem skolēniem, kāda ir viņa uzvedība, kādas ir grūtības, kāda klases audzinātājam bijusi sadarbība ar skolēnu un viņa ģimeni, kādi ir rezultāti. Tiekamies ar pašu skolēnu, lai noskaidrotu viņa viedokli, kāpēc viņam ir mācību vai uzvedības problēmas, sniedzam atbalstu un palīdzību, vienojoties ar pašu skolēnu, kā mēs to darīsim. Kad esam diagnosticējuši problēmu un tās cēloni, izstrādājam individuālu darbības plānu. Tālākajā procesā tiek iesaistīts gan skolēns, gan klases audzinātājs, gan mācību priekšmetu skolotāji un arī ģimene, esam starpnieki starp skolu un ģimeni, institūcijām, ja nepieciešams. Bieži vien problēmas ir komplicētas, tāpēc tās tiek risinātas sadarbība arī ar citiem skolas speciālistiem – psihologu, logopēdu, speciālo pedagogu un skolas administrāciju. Dažos gadījumos skolas komanda pieņem lēmumu, kad un kā iesaistīt citas institūcijas – pašvaldības sociālo dienestu vai, ja turpinās uzvedības problēmas un neattaisnoti kavētas stundas, pašvaldības policiju, bet vardarbības gadījumos – arī Valsts policiju un Bāriņtiesu. Tā ir ļoti liela atbildība – sociālais pedagogs bieži ir gadījuma vadītājs. Ja kādā klasē samilzušas vai var rasties problēmas, mēs piedalāmies arī vecāku sapulcē, runājam ar vecākiem par audzināšanas jautājumiem, cēloņiem un sekām, vienojamies par problēmas risinājumiem. Papildus darbam skolā esmu arī Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Atbalsta nodaļā Sociālo pedagogu metodiskās apvienības vadītāja Latgales priekšpilsētā. Tas nozīmē, ka sadarbībā ar kolēģiem, mēs izstrādājam Rīgas sociālo pedagogu darba vadlīnijas un dokumentāciju, veicinām darba pieredzes apmaiņu, starpinstitucionālo sadarbību, sniedzam metodisko un sociālpsiholoģisko atbalstu.

Kādas ir galvenās prasmes un īpašības, kas Tavā darbā nepieciešamas?

Pirmām kārtām sociālajam pedagogam jāiemācās pašam risināt problēmas, pēc darba nolikt tās malā un nenest līdzi uz mājām. Man to visveiksmīgāk palīdz izdarīt dažādas mācības, semināri un supervīzijas, ko esmu apmeklējusi. Sociālajam pedagogam ir visu laiku jāmācās un jāpilnveidojas, jāapmeklē dažādi kursi par bērnu tiesību aizsardzību u.c., pieredzes apmaiņas pasākumi, lai viņš būtu nepārtrauktā informācijas apritē. Pats svarīgākais- prast apstāties īstajā brīdī un pieņemt, ka mēs nespējam salāpīt pasauli un visiem palīdzēt, bet varam sniegt atbalstu tiem, kas paši to vēlas un gatavi mainīt savu attieksmi, pieņemt un darīt savādāk. Šajā darbā vajadzīga liela iecietība un pacietība, jābūt empātiskam un pozitīvam, labi jājūt situācija, jo skolēni un vecāki ir ļoti dažādi, arī sadarbības partneri un viedokļi ir dažādi. Jābūt elastīgam, bet tai pat laikā arī ļoti pārliecinātam un labam sarunas vadītājam, darba plānotājam, prognozējot un izvērtējot sekas un rezultātus.

Kas Tev savā darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

Darbs ar cilvēkiem, katra diena kā izaicinājums, cik cilvēku, tik stāstu un iespēju.

Šajā darbā rezultātus bieži redzam tikai pēc vairākiem gadiem, kad skolēni absolvē skolu un uzsāk savu dzīvi.

Tad ir gandarījums, ja, nejauši satiekoties, kāds tevi sveicina, pasmaida, vēlas parunāties un “neiet ar līkumu”. Nesen bija tieši tāds gadījums. Kāds puisis pienāca un pateica paldies, ka savulaik esmu ar viņu runājusi un viņam palīdzējusi, kā rezultātā viņam izdevies veiksmīgi absolvēt skolu. Viņš lūdza, lai es parunāju arī ar viņa māsu, kurai esot uzvedības problēmas un vienaldzība pret mācībām. Aizgāju pie viņas un pateicu, ka brālis lūdza aprunāties. Viņa uzreiz atvērās, izraudāja savas sāpes, sajuta atbalstu un sāka sadarboties, jo iepriekš bija domājusi, ka ģimenē visiem ir vienalga, kas ar viņu notiek.

Kādi ir lielākie izaicinājumi Tavā profesijā?

Daudzi sociālie pedagogi saskaras ar profesionālo izdegšanu, jo viņu darbs ikdienā ir saistīts ar cilvēkiem un problēmu risināšanu un bieži vien sarežģītu. Daži to mēģina risināt ar darba vietas maiņu – joprojām paliekot strādāt sociālajā vai pedagoģiskajā jomā, taču mainot darba vidi. Piemēram, no internātskolas vai speciālās skolas, pārnākot strādāt uz vispārizglītojošo skolu. Jā, šī ir viena no tām profesijām, kur, domājot, palīdzot un rūpējoties par citiem, draud profesionālā izdegšana.

Vai bērni laika gaitā ir mainījušies?

Jā, ļoti un tas ietekmē sociālpedagoģiskā darba dinamiku un rezultātus. Agrāk skolēniem bija lielāka vēlme kaut ko darīt savā un pat citu labā. Tad nāca tehnoloģijas, mainījās intereses, vērtības sabiedrībā un arī ģimenē. Bērni aug labklājībā – ledusskapis pilns, saziņas iespējas ideālas, brauc atpūsties uz ārzemēm, protams – ne visi. Jautājums – ko mūsdienu bērni dara brīvajā laikā un kā to dara, cik ilgi un kur, arī pienākumu ģimenē kļūst  arvien mazāk, un daudzi nevēlas un neprot būt atbildīgi cilvēki, jo tas ir grūti, gribam visu ātri, dzīvot viegli un bez piepūles. Mūsdienās daudzi bērni ir ar uzvedības un saskarsmes problēmām. Arī tīņu vecuma pazīmes parādās gadus divus ātrāk, nekā tad, kad sāku strādāt. Tāpat mainījušās vērtības ģimenē un sabiedrībā, robežas komunikācijā ar pieaugušajiem. Bet joprojām skolēniem ir vajadzīgi skolas cilvēki, pie kuriem var atnākt un izrunāties, kuriem var uzticēties un kuri var sniegt atbalstu un palīdzību, kad tas nepieciešams.

Kur vēl sociālais pedagogs var strādāt?

Viņš var strādāt, piemēram, sociālajā dienestā, bāriņtiesā, rehabilitācijas centros, Rīgas domes Labklājības departamentā, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, bērnu un jauniešu centros, nometnēs u.c... Arī policijā šādas zināšanas, prasmes un pieredze var būt noderīgas.

Cik pieprasīti ir sociālie pedagogi?

Ja pirms apmēram 3 – 5 gadiem sociālie pedagogi vēl bija diezgan pietiekamā daudzumā, tad tagad jau jūtams, ka jaunu speciālistu sāk pietrūkt. Bieži studenti, kas atnāk pie mums praksē, pārliecinās, ka darbs nav tik vienkāršs un patīkams, kā šķitis. Skolās paliek strādāt tie, kuriem patīk komunicēt ar bērniem un jauniešiem, nebīstas uzņemties atbildību un risināt problēmas.

Ko Tu dari vasaras periodā?

Vasarā man ir atvaļinājums, taču līdz tam man vēl ir jāpaspēj sakārtot un aizpildīt dokumentāciju, sagatavot atskaites par sociālā pedagoga darbu un iesniegt skolas direktorei un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamentā. Kopā ar citiem skolas darbiniekiem strādāju ar tiem skolēniem, kuriem ir mācību problēmas un jānāk uz vasaras darbiem, vēl plānots satikties ar konkrētiem skolēniem un viņu vecākiem, izvērtējot mācību un uzvedības dinamiku un vienojoties par turpmāko darbības plānu. Gatavojoties pedagoģiskajām sēdēm, komandā ar atbalsta personāla speciālistiem un klašu audzinātājiem izvērtējam un pieņemam lēmumus par atsevišķiem skolēniem- par atstāšanu  uz otru gadu vai turpmāko darbu nākamajā mācību gadā. Ne vienmēr mēs šādus lēmumus atbalstām, jo esam ar skolēnu un viņa ģimeni strādājuši un zinām, ka palikšana uz otru gadu dažam nenāktu par labu, bet citam ir pat vajadzīga.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas vēlētos kļūt par skolotājiem?

Ja patīk skola, dinamika, nepārtrauktas pārmaiņas, sadarbība, izaicinājumi un problēmu risināšana, tad šī varētu būt īstā profesija. Lai to izmēģinātu, jaunieši var nākt praksē un iesaistīties, piemēram, novadot klasē stundu par kādu konkrētu tēmu, palīdzēt klases audzinātājam.

Gribu uzsvērt, ka sociālā pedagoga darbs nenozīmē, ka jāstrādā tikai un vienīgi ar problēmām, ir arī citas iespējas.

Plānojam un organizējam preventīvas nodarbības klasēs, piemēram, sadarbībā ar policijas darbiniekiem par dažādām drošības tēmām. Piemēram, dažās skolās vēl pastāv bērnu tiesību aizsardzības komisijas, tāpat sadarbībā ar citiem pedagogiem var strādāt ar skolēnu pašpārvaldēm, piedalīties projektos, organizēt kādu aptauju, pasākumus kopā ar skolēniem. Tā ir iespēja pastrādāt citādāk un radošāk ar skolēniem, kas to vēlas darīt, uzmundrināt un palīdzēt viņiem sevi realizēt. Piemēram, mēs skolā organizējam Mārtiņdienas un Ziemassvētku tirdziņus, kuriem ir liela atsaucība no bērniem un vecākiem. Katru gadu Ziemassvētkos sadarbībā ar ziedot.lv u.c. organizācijām mācām bērniem būt labestīgiem, izpalīdzīgiem un iejūtīgiem. Cepām cepumus, gatavojām apsveikuma kartiņas, priekšnesumus ar skolēnu pašpārvaldes dalībniekiem un citiem skolēniem, ar kuriem kopā  apciemojām seniorus pansionātā “Dzintara melodija”. Šādi pasākumi dod spēku un prieku darīt dzīvē labus darbus!