Kāda ir Tava izglītība, kā sāki strādāt šajā uzņēmumā?

Savulaik pabeidzu Saukas arodvidusskolu – tas bija 1992. gadā, kad tika likvidēti kolhozi, tāpēc savai profesionālajai lauksaimniecības izglītībai atbilstošu darbu man tā arī neizdevās atrast. Dažādu apstākļu sakritības dēļ sāku strādāt paju sabiedrības “Zasa” kautuvē. Līdz 2002. gadam nodarbojos ar cūku, aitu un liellopu kaušanu un liemeņu apstrādi, visas amatam nepieciešamās iemaņas apguvu no pieredzējušiem kolēģiem un pašmācības ceļā. Kādā brīdī sapratu, ka man vajadzīga izaugsme, un aizbraucu strādāt gaļas ražošanas uzņēmumā Vācijā – pavisam no Latvijas toreiz aizbraucām 32 cilvēki, bet pēc trim mēnešiem palikām tikai divi. Izrādījās, ka, salīdzinot ar Latviju, tur darba organizācija, ražīgums un tehnoloģijas ir citā līmenī, un daudziem bija ļoti grūti pielāgoties. Vācijā bija jāspēj izpildīt noteiktas normas, piemēram, ja mēneša laikā nevarēji atkaulot tonnu gaļas, nevarēji turpināt šajā amatā strādāt. Nostrādāju Vācijā līdz 2013. gadam, tur izveidoju arī ģimeni, tomēr vēlāk piekritu atgriezties un kļūt par uzņēmuma Biameat kvalitātes speciālistu.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Šobrīd manos pienākumos vairāk ietilpst tieši kvalitātes kontrole, taču esmu ilgus gadus darbojies kā gaļas atkaulotājs – pārzinu visus procesus no A līdz Z. Pateicoties Vācijā iegūtai pieredzei, es varu būt gan atkaulotājs gaļas cehā, gan arī veikt atkaulošanu, kas paredzēta gaļas izlikšanai vitrīnā. Nokaujot lopu, vispirms mēs tā kautķermeni klasificējam pēc nobarojuma, tauku klases un sugas. Liela daļa mūsu produkcijas nonāk Skandināvijā, un tur ir noteikti kvalitātes kritēriji. Tāpēc mans darbs ir izvērtēt katru kautķermeni – vai tas derēs konkrētajam pasūtījumam. Ļoti svarīgs ir arī process no saimniecības līdz kautuvei – man jāizvērtē, vai ievēroti visi labturības noteikumi. Ja kaut kas nebūs ievērots, kautķermenis var pat nebūt izmantojams pārtikā. To nosakām, atdzesētam kautķermenim mērot pH līmeni – tikai tad skaidri varam zināt, vai drīkstam šo kautķermeni atkaulot, vai arī tas būs derīgs tikai termiskai pārstrādei.

Mums katru dienu ir noteikts plāns, pēc kura strādājam. Piemēram, ja klienti pasūtījuši jaunlopa gaļu, mēs sastādām darba grafiku un izlemjam, vai kautķermeņi tiks apstrādāti šeit pat uz vietas saskaņā ar pasūtītāja vēlmēm, vai arī tiks sadalīti ceturtdaļās un sūtīti uz ārvalstīm vai, piemēram, uz Rīgas Centrāltirgu.

Mums ir jāievēro arī noteikts kvalitātes standarts, tāpēc gan pirms kaušanas jāveic apskate, gan arī atkaulošanas cehā jāizvērtē sanitārie apstākļi, kas saistīti ar higiēnas prasībām personālam, telpu un iekārtu dezinfekciju un mazgāšanu – tikai tad varam sākt kaušanu vai gaļas atkaulošanu. Arī ražošanas procesā man jāveic kontrole un jāaizpilda dokumentācija.

Kā atšķiras atkaulošana, lai gaļu varētu izlikt vitrīnā, no atkaulošanas cehā?

Ja gaļa paredzēta izlikšanai vitrīnā, kautķermenis jāsadala pareizi un ekonomiski pēc frakcijām, lai to varētu izvietot atbilstoši noteiktai kvalitātei un pircēja vēlmēm – tam vajadzīga lielāka meistarība. No liellopa kautķermeņa jāprot precīzi izgriezt steikus, muskuļus, karbonādi, izņemt filejas, antrekotus, lāpstiņas u.c. Ir jāpārzina mājlopu anatomiskā puse, lai sadalītu kvalitatīvi un nerastos zaudējumi. Savukārt cehā atkaulotājs vai dzīslotājs parasti veic vienu konkrētu funkciju, piemēram, izgriež šķiņķi vai karbonādi, apstrādā muskuli, strādā pie maltās gaļas mašīnas utt.

Kur notiek Tavs darbs un kāds ir Tavs ikdienas režīms?

Mans darbs galvenokārt notiek atkaulošanas cehā un gaļas noliktavā.

No rīta sāku strādāt plkst. 8.00 un darbu beidzu ap 17.00, bet, ja kādreiz ir īpaši apjomīgspasūtījums, var nākties strādāt arī virsstundas.

Latvijā gan nav tik daudz pasūtījumu atkaulotai gaļai, lai uzņēmumam būtu jāstrādā maiņās.

Cik būtiska šajā profesijā ir jaunu zināšanu apguve?

Lai varētu strādāt kā kvalitātes speciālists, ražošanas process jāpārzina un arī pašam tas ir jāprot no sākuma līdz beigām, lai vari gan izvērtēt, gan arī apmācīt citus darbiniekus, kuri sāk darbu. Tas nozīmē visu laiku pilnveidoties, sekot līdzi jaunumiem. Man ir dažāda veida sertifikāti, kas apliecina, ko esmu apguvis, piemēram, labturības inspektora sertifikāts, tiek piešķirts uz trim gadiem, tādēļ tas ir jāatjauno. Katru gadu notiek dažādas apmācības, kurās es piedalos, – nesen mums bija apmācības par jaunākajām tendencēm gaļas pārstrādē, plašs trīs dienu kurss ar teoriju un praktiskajiem darbiem.

Ar ko parasti sāk jauns darbinieks, kurš tikko nonācis uzņēmumā?

Visi, kas atnāk un vēlās iemācīties amatu, sāk ar personīgo higiēnu, kur kursa veidā apgūst sanitāro minimumu, lai saprastu, kas vispār ir darbs ar gaļu, tai skaitā, kādi riski pastāv un kā izvērtēt alergēnus. Pēc tam seko darba drošība, jo darbs ir ar nažiem un asiem priekšmetiem. Turklāt vienmēr jāizvērtē arī riski, kādi pastāv, dzīvniekus transportējot uz kaušanas boksu. Tas ir pats sākums. Ja cilvēks specializējas uz atkaulošanu, sākumā viņš var palīdzēt mazāk svarīgos darbos, kuros nevar sabojāt muskuļus – fileju vai karbonādi, varbūt sākt ar dzīslošanu. Jāmācās pareizi turēt rokā nazi, pareizi asināt. Turklāt viss jādara pieredzējuša darbinieka klātbūtnē – nav tā, ka jaunam darbiniekam var iedot gaļas gabalu un viņu ar to atstāt.

Kādus darba rīkus atkaulotāji izmanto?

Galvenokārt tie ir dažāda izmēra naži – atkarībā no procesa, ko cilvēks veic. Atkaulotājam ir atkaulojamie naži, dzīslotājam ir dzīslojamie naži un dzīslojamā mašīna, kas noņem plēvīti no muskuļiem. Vēl izmantojam kaulu zāģus un lentzāģus, piemēram, tie vajadzīgi, lai iegūtu steika gabalu. Ļoti svarīgi ir iemācīties pareizi apieties ar nažiem. Turklāt naži jāmāk pareizi arī uzasināt, lai tie būtu asi kā ķirurgam skalpelis. Kad es savulaik devos strādāt uz Vāciju, biju nostrādājis Latvijā desmit gadus un domāju, ka visu jau protu. Taču, lai izpildītu mēneša normu, vienu kaulu bija jāizņem ar sešiem naža griezieniem, bet es to veicu ar 12, arī nazis nebija pietiekami ass – sapratu, ka tā arī neesmu iemācījies to pilnībā uzasināt.

Vai šajā profesijā pastāv riski?

Šajā profesijā ir ļoti daudz risku, jo darbs saistīts ar asiem priekšmetiem, tāpēc viens no būtiskākajiem aspektiem ir darba drošība. Darbinieks ar nazi rokā var savainot ne tikai sevi, bet arī kolēģus, kuriem līdzās strādā.

Tāpēc mums ir īpaši nažu grozi, jo darbinieks nedrīkst starp telpām pārvietoties turot nazi rokā - tas ir bīstami. Lietojam arī cimdus, kas aizsargā pret iegriezumiem, un metāla priekšautus.

Arī ar dzīslojamo mašīnu strādājot, vienmēr jābūt uzmanīgam, jo tajā var nejauši ieraut pirkstus.

Kāds pieprasījums ir pēc Tavas profesijas pārstāvjiem?

Šobrīd Latvijā atkaulošanas profesionāļu ļoti trūkst. Ja miesnieks vienā uzņēmumā aiziet atvaļinājumā, bieži ir ļoti grūti atrast kādu, kurš viņu var aizvietot. Tas pats ir ar lielākiem pasūtījumiem – reizēm nākas zvanīt uz Daugavpili, lai kāds amata meistars atbrauc palīgā atkaulot, jo neprofesionāls darbinieks preci var ļoti viegli sabojāt. Būt par atkaulotāju nevar iemācīties nedēļu vai mēneša laikā. Pats esmu savulaik izgājis visus procesus – no kāvēja līdz ādas dīrātājam, iekšējo orgānu izņēmējam un apstrādātājam. Visi šie procesi ir ļoti svarīgi – ja kādā no tiem neievērosi, piemēram, higiēnas prasības, kautķermenis tiks sabojāts jau pašā procesa sākumā.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas apsver šo profesiju?

Bieži cilvēks, kas tikko sācis strādāt, domā, ka visu prot, jo kādreiz ir vecmāmiņai palīdzējis kaut gaili vai piedalījies cūkas kaušanā. Taču šī ir nozare, kur jāseko ļoti stingriem standartiem – divritenis nav jāizgudro otrreiz. Ja ir noteikts standarts, students nedrīkst teikt – man tā ērtāk, un darīt pēc sava prāta. Lielākā problēma ir tieši tā, ka daudzi jau iemācījušies darīt lietas nepareizi, taču vieglāk ir iemācīt strādniekam visu no paša sākuma, nekā jau pieredzējušam strādniekam iemācīt darīt citādi.