Kā Tu izvēlējies strādāt šajā jomā un kā apguvi šo profesiju?

Man un lielākajai daļai man pazīstamo psihologu lielu lomu profesijas izvēlē ir nospēlējusi nejaušība. Pēc vidusskolas pusotru gadu studēju inženierzinātnes. Taču sapratu, ka mani vairāk interesē kaut kas humanitārs vai sociāls. Tādēļ iesāktās studijas pārtraucu. Iestājoties psiholoģijas studiju programmā, neko nezināju par psiholoģiju. Priekšstats bija romantizēts. Par pētījumiem un to metodoloģiju izpratnes īsti nebija. Sākotnējo domāju, ka kļūšu par psihoterapeitu. Pavērsiena punkts bija bakalaura studiju nobeigums, kad uzrakstīju darbu par vērtībām, ievērojot visas pētījuma metodoloģijas prasības. Maģistrantūrā daudz dziļāk pētīju literatūru par vērtībām, mēģināju pats izveidot Latvijas kultūrvidei atbilstošu vērtību izpētes anketu. Sāku saprast, ka pētniecība ir interesanta un var sniegt gandarījumu. Studēju arī Stokholmā. Tur sapratu, kā procesi notiek pētniecības universitātē.

Kādi ir psihologa-pētnieka darba būtība?

Cilvēci jau no laika gala ir interesējis, kas tas cilvēks ir, kāpēc viņš rīkojas tādā vai citā veidā. Laikam ritot, filosofi nonāca pie atziņas, ka, ja es domāju, ka es kaut ko daru noteiktā veidā, tas nebūt nenozīmē, ka es patiešām to tā arī daru. Ir vajadzīgs stabilāks, neitrālāks atskaites punkts, sistēma. Psiholoģija ir salīdzinoši jauna zinātne. Kā atsevišķa nozare tā formāli nodibinājās 19. gadsimta septiņdesmitajos gados. Šajā brīdī pētnieki sāka mērķtiecīgi domāt, kā atrisināt problēmu, ka cilvēks vienlaikus ir pētnieks un pētījuma objekts. Sākotnēji psiholoģijas pētniecības metodes lielā mērā tika aizgūtas no fizioloģijas un zināmā mērā arī fizikas. Ja mēs gribam saprast cilvēka uzvedību, mums ir jādomā par veidu, kā iziet it kā ārpus sevis un saprast savu uzvedību. Kā pētīt sevi un tai pašā laikā nebūt vēlmju domāšanas varā. Piemēram, pētot savu atmiņu, neiedomāties, ka tu atceries visu precīzi un pareizi. Pētījumi par ļoti daudzām psiholoģiskām parādībām, par kurām mēs intuitīvi uzskatām, ka zinām pareizās atbildes, parāda, ka ir liela atšķirība starp šiem priekšstatiem un realitāti.  Precīzi psiholoģijas pētījumi palīdz mazināt šo atšķirību. Cilvēki sāk saprast, ka viss nav tik skaisti, kā viņiem sākotnēji šķiet.

Atšķirība starp zinātni un pseidozinātni ir meklējama pētniecības metodēs. Pētījumam jābūt uzbūvētam tā, lai būtu iespēja arī apgāzt sākotnējo pieņēmumu.

T.i., lai nerastos situācija, ka vienīgie iespējamie rezultāti, kurus šādā pētījumā ir iespējams iegūt, ir tādi, kas apstiprina izvirzīto hipotēzi. Svarīgi, lai, atkārtojot tavu pētījumu, ir iespējams iegūt tādus pašus rezultātus.

Nozīmīgs darba priekšnoteikums ir sekot līdzi citu zinātnieku pētījumiem. Kaut vai tāpēc, lai otrreiz neizgudrotu divriteni. Arī, lai publicētos, tev ir jāsasaista savas idejas ar tām, ko par šo jomu ir atklājuši citi. Tikai, sekojot līdzi pasaules tendencēm, var saprast, kā attīstās teorijas, pētījumu veikšanas principi. Mūsdienu pētniecības metodes var būt ļoti tuvas fizioloģijai, datorzinātnei, inženierzinātnēm. Piemēram, darba psiholoģija ir cieši saistīta ar darba procesu organizēšanu, kas ir inženierzinātne. Taču, pētot bērnu un vecāku mijiedarbību, mēs izmantojam klasiskas pieejas, kuras izmantoja arī pagājušajā gadsimtā.

Kā norit pētījuma gaita no sākuma līdz beigām?

Pētījumam jāsākas ar interesi. Tevi kaut kas interesē, bet tu nesaproti, kā tas notiek, kāds mehānisms tam ir apakšā. Vai arī tev šķiet, ka tu zini, bet tev ir jāpārliecinās par to.

Tad jāmeklē, ko par šo jautājumu ir teikuši citi. Jāsāk būvēt teorētisku modeli. Kādā brīdī ir jāveic empīriski pētījumi, lai pārliecinātos, vai uzbūvētā teorija ir patiesa vai nav. Šajā momentā, visticamāk, parādīsies arī vajadzība pēc finansējuma. Visā pasaulē ir dažādas institūcijas, kuras konkursa kārtībā piešķir finansējumu pētījumiem. Latvijā tā ir Zinātņu padome. Var piesaistīt arī nevalstisko organizāciju vai fondu finansējumu. Var veikt pētījumus, kurus finansē privātās organizācijas. Pēc būtības organizāciju psihologs, kurš organizācijas ietvaros pēta darbinieku apmierinātību ar darbu, arī veic pētījumu.

Pēc tam seko iegūto datu analīze. Matemātiskais modelis kalpo par starpnieku, lai saprastu, vai tavas idejas apstiprinās. Līdz ko tu saki “vairāk” vai “mazāk”, ir jāsaprot, ko tas nozīmē. To var pierādīt tikai ar matemātikas modeļu palīdzību. Tie var būt gan ļoti vienkārši, gan ļoti sarežģīti. Daudzi no analīzes modeļiem, kurus šobrīd pasaulē lieto, ir radušies, pateicoties psiholoģijai. Piemēram, ekonomisti ir ļoti ietekmējušies no psihologu izstrādātajām pētījumu metodoloģijas idejām. Tieši pieminētā problēma – cilvēks kā pētnieks un vienlaikus kā pētījuma objekts, - ir palīdzējusi izdomāt šos izpētes paņēmienus.

Pētījuma gaita un iegūtie rezultāti jāatspoguļo rakstiski. Mūsdienu zinātnieks nenozīmē pelēkā uzvalkā tērptu dīvaini, kurš sēž kabinetā aiz papīra kaudzēm. Zinātne nav individuāls hobijs. Zinātnes pasūtītājs ir sabiedrība. Tavs pienākums ir stāstīt par sava darba rezultātiem. Jābūt prasmei rakstīt un runāt pārliecinoši. Jāraksta zinātniski un arī populārzinātniski raksti, jo tos izlasīs daudzi cilvēki. Stilam zinātniskajās publikācijās ir liela nozīme. Pētījumi pierāda, ka tas, kā tu iesāksi rakstu, ļoti iespaido, vai raksts tiks izlasīts līdz galam.

Kāda ir Tava darba ikdiena?

Latvijā pētnieks parasti ir arī augstskolas pasniedzējs, un darba ikdienu strukturē lekciju grafiks. Psiholoģijas laboratorija ir institūcija, kurā cilvēki darbojas kopā, lai pētītu viņus interesējošus jautājumus.  Profesors var būt kā pētnieku grupas vadītājs. Grupā var ietilpt doktoranti, reizēm arī datu analītiķi, ja jāveic apjomīga datu apstrāde.

Kādas prasmes un rakstura īpašības ir nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Jāprot pārliecinoši prezentēt savu pētījumu gan konferencēs, gan sarunās ar finansējuma piešķīrējiem. Jālasa lekcijas gan studentiem un citiem zinātniekiem, gan plašākai sabiedrībai. Jo labāk to spēj, jo lielāka varbūtība, ka tavs darbs tiks pamanīts un tu saņemsi finansējumu tālākiem pētījumiem.

Nedomāju, ka psihologs pētnieks ar kaut ko atšķiras no citu jomu pētniekiem. Ir jābūt labai loģiskajai domāšanai, spējai saskatīt sakarības un vispārināt, domāt sistemātiski. Matemātikas zināšanas ir ļoti svarīgas.

Ja gribi kaut ko jaunu izdomāt, ļoti svarīgs ir radošums. Spēja ikdienišķā situācijā saskatīt kaut ko pētāmu. Psiholoģijas vēsture rāda, ka daudzi interesanti atklājumi tieši tā ir radušies.

Zinātne nav sprints, tās nav arī vidējās distances, tā ir maratons.

Par labu pētnieku nevari kļūt divos gados. Tu vari veikt vairākus labus pētījumus, taču, lai saprastu pētījuma jomu, ir nepieciešams daudz ilgāks laiks. Jābūt ilgtermiņa motivācijai.

Labam pētniekam ir jābūt skeptiķim. Psiholoģijas gadījumā jāapšauba gan veselais saprāts, gan citu pētnieku paveiktais. Jābūt drosmei apšaubīt vispārpieņemtas patiesības, aizstāvēt savu viedokli.

Kādi ir vislielākie izaicinājumi šajā darbā?

Ja esi ieguldījis lielu darbu, savācis datus un redzi, ka rezultāti neparāda to, ko esi gaidījis. Tu nezini, vai tas ir nepareiza teorētiska uzstādījuma dēļ, vai arī esi kļūdījies ar mērījuma metodi.

Kas šajā darbā sagādā gandarījumu?

Man tas ir brīdis, kad sāku pētīt datus, un tajos parādās sakarības, kas apstiprina manu pieņēmumu. Brīdis, kad zinātniskais raksts tiek aizsūtīts ar pieteikumu publicēšanai. Un, protams, kad saņemu vēstuli, ka raksts ir pieņemts publicēšanai. Arī laba prezentācija konferencē sniedz gandarījumu. Patīk tas brīdis, kad izdomāju pētījumu. Vēl nekas nav izdarīts, bet redzu, ka ir vērts pētīt. Sāku domāt un lasīt. Izdomāju pētījuma dizaina skici, kā būvēt pētījumu.

Kādas ir izaugsmes un specializācijas iespējas šajā profesijā?

Pētījumu veikšanas pamatprincipi paliek vieni un tie paši. Taču varam darboties dažādu psiholoģijas problēmu izpētē. Varam izmantot dažādas pētniecības metodes, kuras mainās laika gaitā. Piemēram, biheiviorālā psiholoģija savus pētījumus kādreiz veica, izmantojot dzīvniekus, jo valdīja uzskats, ka cilvēks tāds pats dzīvnieks vien ir. Pašlaik šādos pētījumos iegūtie rezultāti daudz piesardzīgāk tiek attiecināti uz cilvēkiem. Mūsdienās bioloģiskais novirziens kļūst daudz nozīmīgāks. Pateicoties zinātņu mijiedarbībai, varam pētīt psiholoģisko procesu saistību ar ģenētiku, hormonālo līmeni. Pirms gadiem 30 tas tādā līmenī nebija iespējams. Starpdisciplinārie pētījumi ļauj dažādās problēmās ieskatīties daudz dziļāk. Piemēram, ir populāri pētīt dažādu psiholoģisko procesu izpausmes smadzeņu darbībā.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju?

Reizēm jaunajiem studentiem ir vilšanās, jo iedomātais priekšstats atšķiras no tā, kas tiek mācīts. Parasti jauniešiem nāk prātā Freida teorijas. Taču mūsdienās psiholoģija ir ļoti tālu aizgājusi savā attīstībā. Universitātes studiju sākumā mērķtiecīgi cenšas kliedēt studentu romantizētos priekšstatus par psiholoģiju.

Tiem, kas vēlas nodarboties ar pētniecību, varu ieteikt plānot iegūt pieredzi arī ārvalstu augstskolās. Tas dod daudz plašāku skatījumu. Rodas iespējas piedalīties starpvalstu pētījumos.