Kā Tu nolēmi kļūt par ugunsdzēsēju glābēju?

Abi mani vecāki strādāja Ugunsdzēsības dienestā. Pašlaik darbu dienestā turpinu tikai es un mamma. Skolas laikā zināju, ka būšu ugunsdzēsējs un, gadiem ejot, mana izvēle nemainījās. Man pat cita doma neienāca prātā. Pēc vidusskolas pieteicos Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Zemgales Reģiona brigādes Jelgavas daļā ugunsdzēsēja glābēja amatam, noliku fiziskās sagatavotības pārbaudes testus un apguvu VUGD piedāvāto desmit dienu apmācību kursu. Tālāk jau sākās īstais darbs.

Kas Tev palicis atmiņā no pirmās dienas?

Godīgi – iesākums bija ļoti smags. Nedaudz sabijos, jo jau pirmajā maiņā nācās redzēt visas skarbās darba nianses. Bija jāapdzēš ugunsgrēks dzīvoklī, kurā atradās cilvēks. Diemžēl neizdevās viņu laicīgi izglābt. Pirmo reizi redzēju, ka cilvēks ir zaudējis dzīvību, un biju liecinieks tuvinieka pārdzīvojumiem.

Pārnākot mājās, mamma apjautājās, kāda bija mana pirmā darba diena. Tajā brīdī biju tik ļoti izsists no līdzsvara, ka nebiju pārliecināts, vai spēšu šo darbu turpināt. Tomēr sapratu, ka nedrīkstu savas bailes vecākiem izrādīt, un saņēmos. Tagad esmu jau piekto gadu dienestā.

Kāds ir ugunsdzēsēju darba ritms?

Ugunsdzēsēja glābēja darbs tiek organizēts maiņās - vienu diennakti strādā, un trīs ir brīvas. Tas galīgi nav darbs birojā, siltās telpās.

Gadās, ka jāstrādā piecas līdz desmit stundas, esot ārā, aukstumā.

Ir periodi, ka katrā maiņā deg mājas, dzīvokļi, jāveic glābšanas darbi uz ūdens vai jāglābj cietušie autoavārijās. Gadās, ka vienā maiņā saņemam astoņus izsaukumus - kā astoņos no rīta uzsākam maiņu, tā tikai nākamajā rītā piecos atgriežamies. Bet ir arī „klusie” periodi, kuru laikā strādājām pēc izstrādāta plāna – veicam automašīnu un tehnikas apkopi, piedalāmies mācībās un treniņos.

Darbs maiņās ir izdevīgs puišiem, kuri vēlas brīvajās dienās piepelnīties. Pārsvarā ar ugunsdzēsēja glābēja kvalifikāciju vasarās var strādāt par glābējiem pludmalēs vai veikt darbu augstumā, piemēram, ēku fasādes tīrīšanu.

Vai mēdz būt bailes, strādājot bīstamās situācijās?

Tādos brīžos nav laika domāt par savām sajūtām. Darbs jādara kaut „caur nevaru”. Cenšos maksimāli koncentrēties. Ja tas skar cilvēka dzīvību, tad es nedomājot pretī lieku savējo. Nav citu variantu! Kad izdzirdu trauksmes signālu, sirds sāk sisties, manī uzreiz izdalās adrenalīns, es mobilizējos un ieslēdzu sevi citā režīmā. Adrenalīns arī ir tas barojošais faktors, kas dod ticību saviem spēkiem un izturību.

Protams, ugunsdzēsēji arī ir tikai cilvēki, un ir reizes, kad mēs esam bezspēcīgi un notiekošo vairs nespējam ietekmēt, vai arī esam ieradušies par vēlu. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem, arī no izsaukuma saņemšanas laika, no tā, cik ērta ir piekļuve notikuma vietai utt

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām?

Pirmkārt, ir jāpiemīt lielai atbildības sajūtai un precizitātei. Jāievēro noteikumi un lietu secība, kārtība. Neko nedrīkst palaist garām, nepamanīt. Piemēram, ja redzi, ka kāds darba instruments ir jāsalabo, nedrīkst atlikt uz vēlāku laiku. Izšķirošā brīdī tas var būt noderīgs un nepieciešams daudzu cilvēku drošības glābšanai. Jāmāk sastrādāties ar kolēģiem, ugunsdzēsēja glābēja darbs noteikti ir darbs komandā. Ir jāprot paļauties vienam uz otru, nolasīt kolēģa domas no acu skatiena. Tajā pašā laikā jāuzņemas iniciatīva, jāprot izvērtēt situācijas - tās riskus un sekas. Nedrīkst baidīties izteikt savu viedokli. Pat, ja doma nav līdz galam pareiza, pieredzējis kolēģis var saskatīt tajā noderīgas lietas un kopīgi atrast jaunus risinājumu situācijas atrisināšanai. Izsaukumu raksturs un glābšanas taktikas var būt dažādas. Nereti nākas kritiskās situācijās improvizēt.

Kad ir gandarījuma brīži glābēja darbā?

Viennozīmīgi, kad izglābjam cilvēku dzīvības. Mums ir tāds kolektīvais iekšējais gandarījums – esam malači. Cilvēki, kuriem reiz izglābta dzīvība, ir pateicīgi visu mūžu. Mans bijušais vada komandieris, kurš jau ir pensijā, joprojām ik gadu satiekas ar trīs izglābtajiem, kuri katru reizi izsaka pateicību savam glābējam par izglābtajām dzīvībām. Tās ir sajūtas, ko es, jauns ugunsdzēsējs, novērtēju kā augstākos gandarījuma un pateicības brīžus.

Kādiem jauniešiem Tu iesaki pievienoties ugunsdzēsējiem?

To jau katrs pats var saklausīt sevī, vai ir šī vēlme un gatavība būt gatavam riskēt, pieņemt atbildīgus lēmumus krīzes situācijās un kā apbalvojumu saņemt pašu dārgāko – apziņu, ka esi izglābis cilvēkam dzīvību.

Bet svarīgs ir arī fiziskais stāvoklis. Ķermenim ir jābūt trenētam, jārēķinās, ka rokās jānotur desmit kilogramus smaga ūdens šļūtene vairākas stundas.

Kaujas tērps kopā ar elpošanas aparātu sver divdesmit kilogramus. Jābūt ne tikai muskuļiem, bet arī izturībai.

Kā Tu redzi savu nākotni?

Jelgavas ugunsdzēsēju brigādē strādāju jau piecus gadus. Plānoju vēl vismaz piecus gadus strādāt par glābēja amatā. Varbūt pēc tam gribēsies mierīgāku dzīves ritmu, vairāk laika veltīt ģimenei, mazāk riskēt.

Šobrīd paralēli darbam mācos Rīgas Aeronavigācijas Institūta 3. kursā par aviācijas Inženieri mehāniķi. Ceru, ka pēc augstskolas pabeigšanas atradīšu darbu aviācijas jomā un varēšu to apvienot ar darbu ugunsdzēsējos. Pagaidām jūtu, ka sirds ir pieķērusies darbam, aiziet prom būtu grūti. Kolēģu attiecības un saliedētība kolektīvā ir kā magnēts!