Kā Tu kļuvi par kapelānu?

Tas notika dabiski. Nebija ne dvēseles pavērsienu, ne īpašu atklāsmju. Man bija draugs, kurš strādāja šeit, Jēkabpils cietumā, par kapelānu. Pēc vidusskolas absolvēšanas kopā ar citu draugu nācām palīdzēt. Trijatā uzsākām veselu kustību, ko pēc tam ieviesa pārējās ieslodzījumu vietās.  Pēc kāda laika kapelāna vieta Jēkabpilī atbrīvojās. Tā kā vairākus gadus nācu palīgos, pieteicos uz šo vakanci.

Kādi ir kapelāna pienākumi un darba ritms?

Kapelāna pamatdarbs ir organizēt ieslodzīto garīgo dzīvi un nodrošināt atbalstīt viņu garīgo vajadzību meklējumus. Katram kapelānam ir tiesības organizēt darbu pēc saviem ieskatiem, ņemot par pamatu ieslodzījuma vietas veidu – slēgtais, daļēji slēgtais vai atvērtā tipa cietums.  Jēkabpils cietumā pašlaik atrodas neierasti mazs cilvēku skaits - 250 ieslodzītie. Vēlēšanos veikt garīgo praksi ir izteicis 41 cilvēks. No tiem tikai desmit ir tādi, kuri regulāri ikdienā nāk un darbojas. Pārējie ierodas neregulāri, apmēram vienreiz nedēļā uz individuālu sarunu.

Esmu iedalījis katru dienu kādai konfesijai. Pieaicinu no ārpuses priesterus, kas stāsta par, piemēram, katoļu vai pareizticīgo konfesiju jautājumiem un sniedz konfesionālo garīgo palīdzību. Uz lekcijām var nākt visi, vai nākt tikai uz sev interesējošām.

Ja apcietinājumā ir hinduists, musulmanis vai citas reliģijas  pārstāvis, organizēju individuālas tikšanās ar  šo reliģiju pārstāvjiem.

Šajā procesā mana loma ir uzraudzīt, lai izveidotā shēma strādātu. Pārējā laikā veicu individuālo darbu.  Es uzskatu, ka individuālais darbs ir visefektīvākais. Publiskajos pasākumos ieslodzītie ieslīgst savas subkultūras diktātā, izvēlas būt neīsti, iespaidojas, izrādās, - patiesā iedarbība uz indivīdu ir niecīga.

Ar ko atšķiras darba vide cietumā un jebkurš darbs ārpusē?

Brīvībā dzīvo nenoķertie, cietumā ir noķertie. Bet pēc cilvēka kvalitātes abas puses ne ar ko neatšķiras. Atšķirība ir tā, ka brīvībā, ja ir attiecību sarežģījumi, ir, kur aizbēgt, patverties; var nolīst, pazust un sākt organizēt savu dzīvi, kā pats vēlies. Cietumā esot, cilvēks ir pakļauts svešiem, nepārprotami konkrētiem “spēles noteikumiem”. Tie diktē dzīves ritmu, regulē un nosaka tikai vienu eksistences formu – soda izciešanu: atņemtā brīvība un cerība uz ātrāku atbrīvošanos. Tas liek sakoncentrēties uz iekšējiem pārdzīvojumiem, neirozēm un būt pastāvīgā  spriedzē, no   ieslodzīto subkultūras un pretī stāvošā uzraugošā kontingenta prasībām. Tā ir galvenā vides atšķirība. Brīvībā viss ir izkaisīts, cietumā - sakoncentrēts. Taču koncentrēts ļaunums un izkaisīts ļaunums pēc būtības neatšķiras. Brīvībā atradīsiet tikpat daudz ļaunuma. Galvenais, šajā darbā jāatceras, ka cilvēki nav dažādi - iekšā vai ārā. Cietumnieki un cietuma vide ir sabiedrības spogulis.

Bet cietumā esošie ir izdarījuši noziegumu, pārkāpuši likumu?

Jā, un viņi ir noķerti. Es jums varu garantēt, ka katram varētu atrast kādu pārkāpumu, par ko vajadzētu sēdēt cietumā. Vienkārši paveicās un nenoķēra.

Bet ābola zagšana dārzā jau nav sodāma ar cietumsodu?

Tomēr tā ir zagšana. Vai maz cilvēku braukuši reibumā pie stūres, vai mums maz neatklātu vardarbības gadījumu? Es nerunāju par patoloģijām – pedofiliju, noziegumiem ar dzīvu kriminālu. Slepkava ir slepkava.

Bet sīkais huligānisms - zagšanas, laupīšanas, krāpšanas, dzīvo mūsu sabiedrībā nesodītas.

Ja paraugās uz politiskajās aprindās notiekošo, tad ar ko šie cilvēki atšķiras no cietumniekiem? Dvēseles viņiem ir tādas pašas, tikai viņi nav noķerti un sodīti.

Kādām jābūt kapelāna rakstura īpašībām?

Jābūt interesei par dvēseli – kas tā ir? Ja nav šīs filozofiskās domāšanas, ka apkārt mums ir kaut kas netaustāms, ka cilvēks nav tikai miesa, tad nav jēgas nemaz sākt. Nepieciešama spēja tvert netveramo, redzēt neredzamo un fiksēt metafiziskas kategorijas. Jābūt arī kultūrvēsturiskajām interesēm, kas no kurienes ir izcēlies, kā ir veidojusies reliģiskā doma, kā ir veidojušās kultūras.

Svarīgi ir mācēt daudz klausīties un maz runāt. Sadzirdēt galveno.

Tas var piemist cilvēkam, kurš spēj uztvert garīgo dimensiju un iedziļināties tādās eksistenciālās tēmās kā sāpes, bailes, nāve, izbeigšanās, vientulība, dzīves un sevis nesaprašana, dziļas ilgas un dvēseles tumšie bezdibeņi, kas ir cilvēks, pasaule, esamība, pasaules izjūta utt.

Jāpieņem ieslodzītie kā baltas lapas, nedrīkst iedalīt cilvēkus labajos un sliktajos. Tāpēc nekad iepriekš nelasu ieslodzīto lietas. Ja uzzināšu, ka cilvēks ir dedzinājis tantiņai muguru ar gludekli, lai iegūtu piecus latus, nevarēšu normāli sazināties, man būs mana nostāja un attieksme. Ja viņš man pats to izstāsta, tas ir savādāk, jo tas jau notiek grēksūdzes un dziedināšanas procesā.

Kapelāna profesionālā īpatnība ir, ka jābūt starp divām subkultūrām – policistiem un ieslodzītajiem. Man jāatrod vidusceļš, jāizprot abas puses, lai kvalitatīvi varētu strādāt. Ir vajadzīga abu pušu uzticēšanās.

Tāpat ir noderīgi būt atvērtam un izmantot psihoterapiju kā darbības instrumentu, jo nereti tas ir cilvēkam saprotamāk un pieņemamāk. Ieslodzījuma vietās strādā arī psihologi. Ieslodzītais var izvēlēties. Parasti jau sekulārs cilvēks, kam nav iepriekš bijis reliģiskās saskarsmes, nenāks pie kapelāna. Ja redzu pats, ka cilvēkam nepieciešams darbs bez vertikālām idejām, iesaku psihologu. To, kas cilvēkam nepieciešams, var sajust pēc divām, trim sarunām.

Ar ko atšķiras psihologa un kapelāna darbs cietumā?

Psihologa darbā blakusparādība ir apjomīgs un, manuprāt, nelietderīgs dokumentu darbs - atskaišu gatavošana par saviem klientiem. Tas ir nepieciešams, protams, bet kā darba fiksācija, rezultāts. Vērojot no malas savus kolēģus, secinu, ka ir otrādi - cilvēks ir pakārtots dokumentam. Kapelāna darbs ir saistīts ar reliģisko cilvēka subjektivitāti, bikts noslēpumu, dažādu reliģisko prakšu procesiem, kur liela loma ir pārdabiskajam. Bikts noslēpums neļauj izpaust cita teikto. Šis pārdabiskums un reliģiskā valodā izsakāmais nav adekvāti fiksējams sekulārā valodā un sistēmas dokumentos. Tādēļ kapelānam nav jāiesniedz atskaites par apmeklētājiem, un atliek vairāk laika terapijas darbam. Piemēram, ja redzu, ka klientam ir smagas eksistenciālas problēmas, ir jāieslēdz krīzes režīms un jānorīko regulāras tikšanās ilgtermiņā iespējams, jāpiesaista psihologs.

Lietuvā studēju eksistenciālo psihoterapiju. Iegūtās zināšanas bieži izmantoju. Darbā ar ticīgiem cilvēkiem ir reliģisks konteksts, bet daudziem nereliģiskiem cilvēkiem arī spēju palīdzēt, jo eksistenciālās lietas ir katram cilvēkam. Dvēsele ir gan reliģiskam, gan nereliģiskam. Abiem nepieciešama palīdzība. Eksistenciālā psihoterapija ir labs instruments sekulāros kontekstos. Ārpus cietuma strādāju savā privātpraksē un lietoju abas metodes.

Ja cilvēkam šķiet, ka reliģija ir vārguļu mierinājums vai manipulatīvs instruments, tad iedarbosies tikai psihoterapija.

Psiholoģija saka - Tu vari sev palīdzēt, kristietība – Tu nevari sev palīdzēt. Tie ir ļoti radikāli pretēji vērtējumi, bet patiesība ir abos. Kristietība uzskata, ka ir vajadzīgs pestītājs - Glābējs. Cietumā to var izprast sevišķi labi. Kad cilvēks nonācis viszemākajā punktā, viņš var to atskārst, bet pats sev nevar palīdzēt izkļūt. Visi ir gribējuši būt laimīgi, vai tad kāds ir gribējis nokļūt cietumā? Nē. Katrs pēc savas izpratnes veido laimi. Notiek kritiens, un tad var vainot sevi vai pārējos. Kristietībā atklāj rezultātus, pie kā novedis šis kritiens, jeb cilvēciskais bankrots. Tālāk kristietība atklāj, ka šādā situācijā neviens nespēj cilvēkam palīdzēt, pastutēt, piecelt aiz padusēm, bet var vienīgi glābt, un to var izdarīt tikai Kristus (šis vārds nav Jēzus uzvārds, bet Jūdu tautas ilgus gadu tūkstošus gaidītais Glābēja apzīmējums grieķiski). Caur ticību uz Kristu cilvēks reformējas - piedzimst no augšienes – ir nevis labots vecais, bet jauns, vēlreiz dzimis. Garīgi tas notiek caur ticību uz Kristus krusta nāvi un triumfālo Augšāmcelšanos, uzticoties Baznīcas mācībai, kopjot savu konfesionālo garīgo praksi.Savukārt psihologs uzsver pašpalīdzības uzorganizēšanos un saka: „Tu vari, saņemies, mēģini vēlreiz! Tev noteikti izdosies, ja darīsi citādāk. Atpazīsti savas sajūtas, maini domāšanu un rīcību!” Psihologs cenšas iedarbināt cilvēkā esošos resursus un trans-formē cilvēka domāšanas un eksistences veidu.

Reliģija reformē cilvēku – rada no jauna.

To nevar racionāli vai konstruktīvi izskaidrot. Reliģijā ir daudz no metafizikas. Es atzīstu psiholoģiju, tās ārējos iedarbības veidus, ja to izmanto ilgstoši terapeitiskā veidā.  Bet, ja šīs zināšanas novienkāršo un pielieto tikai konsultatīvi, sekli, mehāniski, fragmentāri, tad cilvēks visu dzīvi tā arī noraustās mēģinājumos un konvulsijās būt labāks.

Es saviem klientiem vienmēr jautāju: “Kā Tu gribi, lai ir ar Tevi: “labi” vai “pa īstam”? Cilvēks, kurš grib, lai ir labi vai nejūt atšķirību starp “labi” un “pa īstam”, ir pretendents psihologa aprūpei, bet tas, kurš grib, lai ir “pa īstam”, pārsvarā nonāk pie manis. Ciniski, bet fakts.

Kad rodas gandarījuma sajūta jūsu darbā?

Tas, ka adekvāti varu sajust paša dzīvi. Mans labums no šī darba ir ne jau tas, ka es kādam palīdzu, bet gan tas, ka darbs palīdz man - dod man iespēju izvērtēt savu dzīvi un revidēt savu attieksmi pret to, kas ir dzīvība, nāve, pareizi, nepareizi, cilvēka ēnas puses, laime, ciešanas, bezjēdzība, jēga, taisnība, netaisnība, kas ir žēlastība, piedošana, atriebes alkas utt. Cietumā šīs visas parādības caurstrāvo mani. Un, pārdomājot to, rodu pats sev lielāku skaidrību un dzīves dziļumu. Tas ir galvenais ieguvums šajā darbā.

Sarunai pievienojās trīs ieslodzītie, kas aktīvi piedalās kapelāna rīkotajos pasākumos. 

Ko jums nozīmē kapela?

Vladimirs: Tā ir vienīgā vieta, kur iespējams pabūt vienam ar sevi. Pie psihologa var izstāstīt, parunāties, saņemt atbildes uz sadzīviskiem jautājumiem, bet ar dvēseliskām neskaidrībām jānāk pie kapelāna. Ar kapelāna palīdzību un atbalstu varējām piedalīties Aglonas svētceļojumā.

Juris: Pēc svētceļojuma kristījos šeit, kapelā, un kapelāns ir mans krusttēvs.  Pirmo reizi cietumā piedalījos katoļu misē. Ceturtdienās ir lekcijas, kurās visi varam izrunāt ticības pamatus. Esmu sācis lasīt Bībeli. Te ir dažādu konfesiju pārstāvji, un kapelāns nodrošina, ka nav domstarpību un strīdu. Kapelāns aicina ne tikai dažādus priesterus, ir bijuši arī viesi ar koncertiem no Somijas un Vācijas.

Dzintars: Esmu bijis daudzos cietumos, un katrā kapelā ir sava kārtība. Arī kapelāni atšķiras. Šeit man patīk, ka saņemam neitrālu informāciju un nevienu konfesiju neizceļ. Kapelāns ļauj atrast cilvēkam pašam sev īsto konfesiju.