Kad Jums radās interese par psiholoģiju?

Kopš agrām bērnu dienām biju vērotāja. Skolas pirmajās klasēs jau pamanīju, ka vieni bērni klasē ar kaut ko izcēlās, bet citus apcēla. Vērojot cilvēkus iekāpjam sabiedriskajā transportā, jau iepriekš izdomāju, kur viņi apsēdīsies, kāda būs sejas izteiksme. Manas prognozes bieži arī piepildījās. Uzdevu pati sev jautājumu: kāpēc tā?

5.klasē obligātajā literatūrā lasīju par sapņiem un to ietekmi uz cilvēku. Skolotāja neticēja, ka šādi zinātniski pētījumi man varētu būt saprotami. Sāku atstāstīt par miega fāzēm un pārliecināt, ka patiesi esmu lasījusi.

Nesen sieviešu žurnālā izlasīju rakstu par „Kristīnes un Edgara sindromu” un sajutu, ka esmu jau par to rakstījusi 7. klases skolas sacerējumā. Toreiz gan skolotāja pārmeta, ka kritizēju Edgara aizraušanos ar alkoholu un tā ietekmi uz sievieti un bērniem, bet neesmu izpratusi romantisko mīlestību. Pēc gadiem skolas salidojumā viņa man atvainojās, ka bija likusi zemākus vērtējumus, jo mans sociālpsiholoģiskais skatījums toreiz šķitis netradicionāls.

Pēc skolas beigšanas kādu laiku strādāju par pārdevēju veikalā. No rīta atnāca omīte, pusdienlaikā - mamma un vakarā - tēvs. Katrs man izstāstīja par kādu ģimenes problēmu, tikai no cita skatupunkta. Toreiz varēju tikai visus uzklausīt, nekomentējot un neizsakot nekādus vērtējumus.

Tādējādi neapzināta interese mani ir aizvadījusi līdz apzinātai izvēlei – psiholoģijas studijām.

Kur apguvāt psiholoģijas zinības?

Sāku studēt apzinātā vecumā, kad man bija 25 gadi, Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Pirmajā kursā jau sāku šaubīties par izvēli, tikai trešajā kursā, kad sāka mācīt ģimenes psiholoģiju, man radās izpratne par studijām.

Studijas turpināju Daugavpils universitātes maģistrantūrā, pēc tam – doktorantūrā, kuras laikā veicu pētījumu Subjektīvā labsajūta un traumatiskā pieredze augsta riska profesijās strādājošajiem, tālāk Viļņas universitātē apguvu eksistenciālo terapiju, kas cita starpā akcentē cietuma vides aktuālos jautājumus: brīvība, laiks, mīlestība un dzīve.

Kad sāku strādāt, augstskolas nepiedāvāja tādu priekšmetu kā juridiskā psiholoģija, nemācīja, kā strādāt ar riska grupām. Pašai bija jāmeklē informācija un daudz jālasa. Ieviesu darbā jaunas metodes - piemēram, sāku darbu ar motivētajiem klientiem, kuri vēlējās paši sadarboties ar psihologu, pēc tam skeptiskie un noraidošie klienti, vērojot, kas notiek, pieteicās uz konsultāciju.

Kā veidojās Jūsu karjera?

Pēc studijām sāku strādāt kā skolas psiholoģe. Taču manā dzīvē iestājās pretrunu laiks. Avīzē uzzināju par starptautisku projektu, kura ietvaros ieslodzījuma vietās ieviesa psihologa amatus. Pēc intervijas uzzināju, ka man paredzēts psihologa darbs vīriešu cietumā.

Iespējams, ka piesakoties nebiju līdz galam izpratusi projektu, bet uzreiz cēlos kājās un gribēju skriet prom.

Mani apturēja un palūdza vismaz līdz galam noklausīties. Pirmā doma man bija: nē, es taču te galīgi neiederos! Tomēr septiņus gadus nostrādāju par psiholoģi cietumā un Ieslodzījumu vietu pārvaldē, koordinējot psiholoģiskās aprūpes darbu ieslodzījuma vietās. Šobrīd piedalos projekta, kas paredz Atkarības centra ieslodzītajiem Olaines cietumā izveidi, īstenošanā.

Kopumā strādāju šajā sistēmā jau 11 gadus.

Kādi ir psihologa pienākumi ieslodzījuma vietā?

Psihologam ir pieci pamatuzdevumi – krīzes intervences, risku un vajadzību izvērtēšana, klientu individuālā konsultēšana, psihodiagnostikas veikšana un grupu darba vadīšana.

Krīzes intervence ir specifiska metode darbam ar akūtām krīzes situācijām - dažādiem ekscesa gadījumiem, konfliktiem, pašnāvībām. Ar tās palīdzību stabilizē klienta psihoemocionālo stāvokli. Piemēram, ieslodzītais var ieslīgt apātijā un depresijā, uzzinot par kāda tuvinieka nāvi. Psihologs strādā ar klientu, lai mazinātu psihoemocionālo spriedzi un izvestu no krīzes.

Mēs apmācām kolēģus pamanīt klientā pārāk lielu emocionalitāti vai depresiju, un ziņot mums. Ja ir akūts gadījums un klients piekrīt sadarboties, veicam pārrunas, citreiz nepieciešama mediķu iejaukšanās. Ja klients no sadarbības atsakās, tad tiek pieaicināti drošības un uzraudzības speciālisti.

Risku un vajadzību izvērtēšana ir instruments, ar kura palīdzību divu mēnešu laikā pēc klienta iesaistīšanās trīs speciālisti - psihologs, sociālais darbinieks un vecākais inspektors - izvērtē klienta riskus, domāšanu un uzvedību, sociālās attiecības un dzīvesveidu, atkarības, izglītības trūkumu, brīvā laika nelietderīgu izmantošanu. Pamatojoties uz šo vērtējumu, klientam izstrādā individuālu resocializācijas plānu.

Uz individuālajām konsultācijām klienti piesakās individuāli, rakstot iesniegumu vai pēc mutiska lūguma. Nereti nākas mainīt plānus, jo jārisina steidzama krīzes intervence. Tajā brīdi jāmāk sevi mobilizēt, jo ir jāinformē klients par pārlikto tikšanos.

Viena nokavēta minūte, un klients savu neizpratni un neapmierinātību var izrādīt ar dūru dauzīšanu pa durvīm.

Grupu darbā strādājam ar klienta resursiem, atrodam cilvēkā apslēptos resursus, attīstām radošo potenciālu. Tie ir apslēpti, līdz šim neapjausti cilvēka talanti. Piemēram, kāds romu tautības vīrietis, kurš neprata ne lasīt, ne zīmēt, bet kādreiz bija dziedājis krodziņā, atsāka dziedāt, sāka uzstāties cietuma koncertos. Cilvēks atplaukst un ir ātrāk gatavs pārmaiņām. Citi piepilda sevi, strādājot ar rokām, izgatavojot dažādus daiļamatniecības priekšmetus. Psihologa pienākums ir atrast īstos apslēptos resursus katrā klientā un pielietot tos kā dziedinošu līdzekli klienta attīstībā.

Ja klients nespēj vēl strādāt grupā, nespēj kontrolēt emocijas, ievērot ētikas normas, saskarsmē neuzbrukt otram, strādājam individuāli.

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām?

Veicot savu profesionālo darbību, psihologam ir jābūt godīgam un patiesam, kā arī radošam. Psihologam noteikti ir jāprot strādāt komandā, komunicēt ne tikai ar kolēģiem, bet arī ar klientiem, kuriem nereti ir ierobežota un specifiska komunikatīvā prasme. Ar bailēm gan nedrīkst iet pie ieslodzītā, viņš tevi vēro, vai var uzticēties, vai ātri padodies uz viņa provokāciju, vai notici meliem. Kā kaķis ar peli mēs dažreiz spēlējamies. Mūsu klienti ir paši ļoti labi psihologi.

Strādājot ieslodzījuma vietā, psihologam ir jāprot iepazīt, izprast un vadīt emocijas - gan savas, gan klienta.

Ir jābūt precīzam un punktuālam, jāievēro izpildes termiņi, aizpildot klienta raksturojuma dokumentāciju un atzinumus. Jo no mana laicīgi paveiktā darba ir atkarīgs klienta turpmākais ieslodzījuma veids, rehabilitācijas vai atbrīvošanas faktors.

Kāda izskatās psihologa darba vieta?

No rīta un vakarā ir jāiziet drošības kontrole. Darba kabinets ir aprīkots ar datoru un nepieciešamajām mēbelēm. Konsultatīvais darbs norisinās psihologa kabinetā atsevišķā telpā. Formas tērpu psihologs nevalkā.

Kāda ir darba diena?

Latvijā ir 11 ieslodzījuma vietas, un katrā ir noteikts skaits psihologu uz ieslodzīto skaitu. Katrs psihologs uz nedēļu sastāda darba plānu, kurš var mainīties. Jāņem vērā, ka ne visi psihologi ir gatavi strādāt, piemēram, ar dzimumnoziedzniekiem. Tam nepieciešams apgūt speciālu apmācības programmu. Šādos gadījumos aprunājamies ar kolēģiem un sadalām klientus. Diena ir noslogota un spraiga, paiet ļoti ātri.

Vai darbā ir grūti brīži?

Uznāk brīži, kad jūti, ka esi ieguldījies par daudz, bet nekas nemainās. uzmācas bezcerīgas domas. Tad izmantojam kolēģu supervīziju un individuālo terapiju.

Ir vajadzīgs līdzsvars ar papildus nodarbošanos, hobijiem. Man ļoti patīk kino, nodarbojos ar floristiku un pasniedzu biodejas.

Reiz strādāju ar recidīvistu, kurš katra vārda galā lietoja rupjus vārdus. Atnāca mani pārbaudīt, kāpēc tie citi nāk. Mēģināja mani izvest no pacietības, bet es mierīgi klausījos un ieturēju mieru. Beigās viņš mani nosauca vārdā, kuru es nezināju. Pārdzīvodama stāstīju kolēģiem, ka „izkritu pārbaudē” un mani rupji nolamāja. Pieredzējušie kolēģi man izstāstīja, ka tas ir ieslodzīto žargons un tā nosauc cilvēku, kas ir nesatricināms un augsti vērtējams, „savējais”. Tā grūtie brīži mijās ar patīkamajiem.

Kādi ir Jūsu gandarījuma brīži darbā?

Lai gūtu gandarījumu, pašam ir jātic cilvēkam, brīnumiem un tam, ka pārmaiņas ir iespējamas. Kādam puisim teicu:” Tu stāvi laipas vidū, vari aiziet uz purvu un vari izkāpt sauszemē. Tava izvēle. ” Otrā dienā viņš bija klāt, gatavs uzsākt darbu. Man ir teikuši paldies puišu vecāki, ka dēls atsācis zīmēt, jo agrāk gājis mākslas skolā. Savukārt mammas atgrieztā ticība dēlam stiprina viņa vēlmi mainīties un nepadoties.

Tās ir nesamaksājamas sajūtas un gandarījums, ko naudas izteiksmē nevar izmērīt.

Ikviens klients ir mans skolotājs, un es vienmēr atceros, ka mani klienti nāk no mūsu sabiedrības.