Kā Tu nolēmi saimniekot laukos?

Nevaru iztēloties savu dzīvi bez lauku vides un svaiga gaisa. Turklāt pilsēta ir tik tuvu, ka nav starpības, kur dzīvot, un interneta pārklājums ir visur. Laukos var izaudzēt visu nepieciešamo veselīgam uzturam – viss, ko tu ēd, ir audzis dabīgi un bez ķimikālijām. Arī ar maziem bērniem laukos ir vieglāk, un viņi redz, kā un kur rodas pārtika.

Esmu dzimusi un uzaugusi Madonā. Mani vecāki, ķīmiķi, savulaik strādāja netālajā „Iedzēnu” augļkopības selekcijas stacijā. Kad sešus gadus atpakaļ iegādājāmies šo zemes gabalu, te bija tikai kūts un pussabrukusi māja. Sākumā mēģinājām māju atjaunot, bet tā iebruka pagrabā. Lētāk bija visu aizvākt un sākt būvniecību no jauna. Sešus gadus cēlām un iekārtojām, tikai šogad pabeidzu iekopt mauriņu.

Ko Tu esi mācījusies?

Studēju Latvijas Universitātē, ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu Vadības un ekonomikas fakultātē. Pēc studijām kādu laiku strādāju Rīgā, Ekonomikas ministrijā, tomēr sēdošais darbs telpās man drīz vien kļuva apgrūtinošs. Ļoti gribēju dzīvot laukos un būt pati sev saimniece.

Šobrīd mācos Malnavas koledžas programmā “Uzņēmējdarbība lauksaimniecībā”. Divas reizes mēnesī, piektdienās un sestdienās, esmu koledžā, kur apgūstu 6 specializētos priekšmetus - lopkopību, augkopību, dzīvnieku un augu bioloģiju, agrārpolitiku un mehanizāciju - par traktoriem, kombainiem u.c. tehniku.

Mums māca dzīvnieku fizioloģiju, uzturvajadzības, barības sagatavošanas tehnoloģiju, zemes apstrādi, starpību starp bioloģisko, konvencionālo un integrēto lauksaimniecību, kā arī citus lauku saimniecībā praktiski noderīgus priekšmetus.

Iemāca, kā esošos resursus izmantot efektīvāk. Esmu apguvusi arī profesionālās pilnveides programmu „Bioloģiskā lauksaimniecība”. It kā ir lietas, ko, laukos dzīvojot, zini, tomēr mācības vienmēr ir noderīgas un sniedz daudz jaunu zināšanu, tādēļ regulāri apmeklēju seminārus un piedalos pieredzes apmaiņas braucienos uz citām saimniecībām.

Kādi mājdzīvnieki ir Tavā saimniecībā?

Mums ir visai netipiskās un sprogainās ungāru ‘Mangalica’ cūkas, kas tautā iesauktas arī par aitu cūkām - baltas, oranžas un melnas ar strīpiņām. Ziemā tās izskatās kā aitas. Tās ēd zāli, ziemā –sienu, skābsienu, un visu, ko var izkašņāt no zemes, aug salīdzinoši lēni. Eiropā un Amerikā šīs cūkas kļūst populāras, jo to gaļa garšas ziņā līdzinās meža gaļai, turklāt tām ir nedaudz zemāks holesterīna līmenis. Ir astoņas ‘Merino’ aitas un ‘Romanova’ aitas, kaza Baiba, kas dzīvo kopā ar aitām un ir liela kārtības noteicēja - kad viņa paskatās vien uz aitām, tās pieraujas maliņā. Katrai aitai ausī ir speciāls reģistrācijas numurs - krotālija, kas ievadīts lauksaimniecības datu centrā. Tā var izsekot līdzi to izcelsmei un pārvietošanai. Paskatoties datos, redzu, ka šīm aitām tēvi ir vācieši; varu izpētīt līdz pat vecvecākiem. Tas nepieciešams, lai izsekotu ciltsrakstus, jo radiniekus nedrīkst laist kopā. Vēl ir šķirnes gaļas liellopu ‘Aberdinangus’ ganāmpulks, truši, vistas, tītaru pāris, pīles, paipalas, kaķi un suņi. Vēl mums saimniecībā ir dīķi, kas ir pilni ar līņiem un karpām.

Kas vēl notiek Tavā saimniecībā?

Šobrīd absolūtais “hīts” Latvijas lauku saimniecībās ir graudu audzēšana. Tos ēd visi saimniecības iemītnieki, sākot ar zivīm un beidzot ar bulli. Mēs paši audzējam auzas, taču miežus un daļu kviešu iepērkam. Pērkot ir svarīgi novērtēt graudu kvalitāti. Ja pērc graudus no konvenciālās saimniecības, tad jārēķinās ar to, ka tie ir tikuši vairākkārt migloti, jo, lai iegūtu labu ražu, labība ir jāmiglo pret kukaiņiem, sēnītēm un  nezālēm. Tagad daudzas saimniecības mēģina pāriet uz integrēto lauksaimniecību, kad miglo tikai tad, kad ir nepieciešamība, t.i., kad uzrodas kukaiņi vai savairojas nezāles, kas apdraud ražu. Nelaikā nomiglojot, ķīmija saiet graudā un nokļūs maizītē, ko ēdam.

Ir jāzina arī, ko katrs mājlops ēd. Katram lauksaimniecības dzīvniekam ir savādāka pārtika. Graudus visiem mājlopiem un arī zivīm izbarojam saplacinot, tādējādi dzīvnieki spēj tos labāk izmantot. Kad ieslēdzam placinātāju, visas govis uzreiz ir mājās. Bet par daudz arī nedrīkst dot, jo grūsnas govis nedrīkst uzbaroties.

Esam izbūvējuši arī savu auksto un karsto kūpinātavu, kurā gatavojam gaļu, zivis, eksperimentējam ar desām. Arī kaziņa ik dienas ir jāizslauc. No kazas piena gatavoju biezpienu, pamazām apgūstu siera gatavošanas gudrības. Katru dienu ir jāpabaro aitas un truši, liellopi, jāseko līdzi to veselības stāvoklim, un kad vajag, jāattārpo.

Pie mājas mums ir mini ābeļdārzs ģimenes vajadzībām, jauni upeņu un krūmmelleņu krūmi. Esam iegādājušies arī bijušās augļu selekcijas stacijas „Iedzēni” ābeļdārzu 8 ha platībā, kas ir jākopj. Ābolu ražas joprojām ir ļoti lielas. Savām vajadzībām spiežam ābolu sulu. Šogad sanāca 300 litru.

Vēl saimniecībā pakāpeniski kopjam savus mežus, upes krastu, pavasaros rīkojam koku stādīšanas talkas, lai apkārtējā vide būtu sakopta un bērni varētu dzīvot tīrā, skaistā un sakārtotā vidē. Siena laikā gan ņemam palīgus, jo darba tad ir ļoti daudz.

Par ko ir vislielākās rūpes?

Mūsu lepnums ir ‘Aberdinangus’ šķirnes liellopu ganāmpulks. Šīs šķirnes izcelsmes vieta ir Anglija, bet populāra tā ir arī Eiropā un Amerikā. Šiem liellopiem ir vislabākā marmorizētā gaļa, ko izmanto augstas klases restorānos. Lai arī mazs ganāmpulks,  29 galvas ar visiem bērniņiem, tas prasa darbu, laiku un uzmanību. Tie ir ekstensīva tipa gaļas liellopi, kas aug lēnām, tiek turēti nepiesieti, bargā aukstumā patveroties šķūnī. Daļu lopu plānots realizēti vaislai, tas ir, šķirnes turpināšanai, daļu - gaļas ieguvei. Piemēram, gadīgs vaislas bullītis Latvijas tirgū maksā līdz 2000 eiro, ārvalstīs, protams, cena ir krietni lielāka, taču, realizējot gaļā, cena ir zemāka.  Ganāmpulks ir apdrošināts, un vaislas bullim obligāts nosacījums ir vaislas sertifikāts, ik gadu tiek ņemtas asins analīzes un veikti izmeklējumi, pat DNS analīzes bija jātaisa. Šķirnes saimniecībā papīru ir daudz. Sākot ar ciltsrakstiem, veterināriju, pārraudzību, un beidzot ar svēršanu, katra darbība ir jāreģistrē. Pie lopiem brauc arī sertificēts vērtētājs. Ganāmpulkam pieaugot, ir nepieciešams lopus arī brāķēt, atstājot tikai augstražīgākos un labākos. Mūsu bullim Timotiņam ir desmit gadu, sver pāri tonnai un ir tik liels, ka nevaru šeit atrast nevienu būri, kurā to ielikt, lai varētu nagus nogriezt. Ja to neizdara, tad bullis var kļūt nederīgs. Sākumā paņēmām to nomā, bet tā pieradām un tā iemīļojām, ka atpirkām.

Par lopu iegādi ir ieinteresējušies  šveicieši (veikalu tīkls COOP). Viņi slēdz līgumus ar pārbaudītām saimniecībām visās Baltijas valstīs, prasības ir gandrīz kā bioloģiskajiem, taču galvenais, lai barībā nav bijusi soja un kukurūza. Mūsu liellopu gaļai ir jābūt ļoti labas kvalitātes, jo lopi vasarā brīvi ganās aplokos, kas ietver gan pļavas, gan mežu, pārtiekot no ganību zāles, uzgraužot kādu koku lapu un atvasi, savukārt ziemā barojam tikai ar sienu, skābsienu, graudiem, tiek arī āboli, ķirbji, kabači un, protams, visu gadu ir pieejama minerālbarība (sāls).

Vai ir kādas īpašas zināšanas, kas jāzina strādājot ar ganāmpulku?

Gotiņām tāpat kā mums, katru dienu var būt cits noskaņojums. Vienu dienu govs pati nāks klāt, citu dienu - nē. Vienmēr uzmanīgi jāskatās, no kuras puses pieiet klāt bullim.

Ar pieredzi iemācies izprast dzīvniekus, pasēdi starp viņiem, pakomunicē un  redzi, ka dzīvniekiem ir sava hierarhija un savi niķi, to visu saprotot, kļūst vieglāk strādāt ar ganāmpulku un kontrolēt to.

Man viņi nav jādzen no aploka uz aploku, skrienot pakaļ, es viņus vienkārši pasaucu. Tirgojot dzīvniekus vaislai, nevienam jau nav vajadzīgi agresīvi, bailīgi vai nevaldāmi lopi, jo to spēks nav aptverams.

Ir mums divas aitas delveri, kas katru dienu lien plūmēs pāri elektriskajam ganam, viņas zina, ka pēc īsa sāpju brīža ir laimes brīdis plūmēs.

Vai ir turpmāki attīstības plāni?

Plānojam paplašināt liellopu ganāmpulku līdz pat 40-50 mammām, aitu ganāmpulku - līdz 100 mammām. Ar laiku, iespējams, izbūvēsim savu lopu kautuvi, lai apietu starpniekus tirgū, kas mākslīgi pieliek cenu, kā rezultātā gala patērētājs krietni pārmaksā. Vēlos, lai patērētājs var izsekot, kur un kā lops ir audzis. Lielākā daļa Latvijā audzēto gaļas liellopu šobrīd tiek eksportēti.

Blakus kautuvei plānojam arī izveidot pārstrādes cehu, lai turpat var gaļu nogatavināt, sadalīt, safasēt un varbūt ar laiku nodarboties ar mājražošanu, lai varētu pircējam piedāvāt ne tikai svaigu gaļu, bet arī gaļas izstrādājumus, piemēram, kūpinājumus, desas utt. Lai produktu varētu veiksmīgi pārdot, nepieciešams arī mārketings - pircējs vispirms jāizglīto par gaļas un piena govju gaļas atšķirību, par kvalitāti (ķīmisko sastāvu), turēšanas un ēdināšanas apstākļiem. Mēs esam tas, ko mēs ēdam, un laimīga dzīvnieka gaļa noteikti būs garšīgāka - tāda ir mana nostāja.

Mājās esam izbūvējuši pēc veclaicīgām tradīcijām maizes cepamo krāsni ar plīti un īstu mūrīti, uz kura var gulēt siltumā. Tagad tikai jāpāršķirsta vecmāmiņas pieraksti un jāiemācās cept maizi.

Jāpadomā, ko darīt ar lielo ābolu ražu - varbūt pārstrādāt sulā vai žāvēt.

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām?

Jābūt stingram raksturam, izturībai, racionālai un vienlaikus inovatīvai domāšanai, līdera dotībām, labai fantāzijai.

Saimniecībā, siena sagatavošanas periodā nākas nolīgt palīgstrādniekus, ar kuriem nedrīkst auklēties, nākas reizēm būt bargai, taču jābūt arī taktiskai un diplomātiskai, lai neaizbiedētu pēdējo traktoristu, kuru te nemaz tik daudz nav.

Jāprot atrast zelta vidusceļš, lai darbs ir godam padarīts.

Katra diena laukos ir pilnīgi savādāka, mēdz būt dažādi pārsteigumi, jābūt gatavam ātri reaģēt. Reiz atnācu uz ganībām un ieraudzīju: tikai piecas govis palikušas. Izrādījās, ka alnis sarāvis elektrisko ganu un govis ieskrējušas mežā, pēc tam pa taku līdz šosejai aizgājušas. Nobijušās no mašīnām, pa meža veloceliņu rindiņā nāca atpakaļ. Labi, ka vēl mežā sēņotāju ar grozu nesatika, jo govis, redzot grozu, saprot, ka tur ir barība, un ziņkārīgi skrien pārbaudīt.

Vai gadās arī neparasti notikumi Tavā darbā?

Jā, aitas mēdz sagādāt pārsteigumus. Miermīlīgi lopiņi, bet ļoti ziņkārīgi, bāž degunu visur. Kādudien skatos: aitas pazudušas! Iegāju savā mājā - kā seriālā “Auniņšovs” - visas sagājušas istabā, labi, ka nesēdēja uz dīvāna un neskatījās televizoru. Citreiz viena uz šūpolēm bija uzlikusi priekškājas un šūpojās uz priekšu - atpakaļ. Govis arī mēdz sastrādāt visu ko, piemēram, savus jaundzimušos teļus paslēpj zālē, nu tad ej un meklē pa pļavu, kur tie rakari ir, lai var iespiest numuru ausīs. Kamēr dzīvnieku tik maz, varu ar viņiem ucināties.

Tādējādi dzīve lauku saimniecībā nekad nav garlaicīga.