Intervija ar Renāru Žeļezkinu,

VUGD Vidzemes reģiona brigādes Valkas daļas Smiltenes posteņa komandieri

Kāpēc izvēlējāties kļūt par ugunsdzēsēju glābēju?

Ceļš līdz Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam bija līkumains. Pirms tam es iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē un Vidzemes augstskolā, taču sapratu, ka tas laikam nebūs domāts man. Vēlāk iestājos Nacionālo bruņoto spēku Alūksnes kājnieku sagatavošanas kursā, kur iepazinos ar puisi, kurš bija mācījies Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā (UCAK). Pēc sarunām ar viņu sapratu, ka tas varētu būt mans. Apsvēru visus plusus un mīnusus un devos uz UCAK.

Koledžā jūs iestājāties bez iepriekšējās pieredzes operatīvajā darbā. Vai pirmās prakses reālajā darbavietā neradīja negatīvas sajūtas?

Nē, jo prakses Rīgā gan inscinētos, gan reālos darba apstākļos bija ļoti intensīvas un interesantas. Trīs gadu laikā, sistemātiski izejot arī praksi, uzkrāju pietiekami lielu pieredzi arī operatīvajā darbā. Saprotams, ka sākotnēji praksēs gājām kā ierindas ugunsdzēsēji glābēji, nevis kā virsnieki. Man ļoti patīk, kā tiek organizēts mācību process UCAK. Jau no pirmā kursa braucām uz praktiskām nodarbībām – auto kapsētām un mācījāmies sagriezt automašīnas, lai atbrīvotu cilvēkus, skrējām ar šļūtenēm un apguvām tehniku. Inscinējām ugunsgrēkus, lai saprastu kāds process, kurā brīdī notiek. Arī prakses reālajā darba vidē nostiprina interesi par ugunsdzēsēja glābēja darbu. Līdz ar to ir lielāka motivācija un sapratne, apgūstot teoriju. Piebildīšu, ka koledžā ir izvietota viena struktūrvienība, kurā vienu dienu nedēļā mums bija prakse līdz desmitiem vakarā. Iestājoties koledžā, students uzreiz tiek ieskaitīts dienestā, tāpēc mums nebija vasaras brīvlaika, bet gan tikai atvaļinājums kā visiem strādājošajiem. Pārējā vasara pagāja praksēs.

Kādus priekšmetus pastiprināti apguvāt koledžā?

Programma ir izstrādāta tā, lai tā atbilstu pirmā līmeņa augstākajai izglītībai, tāpēc mācījāmies gan augstāko matemātiku, gan fiziku, termodinamiku un visu citu, jo pēc koledžas absolvēšanas ir iespējams studijas turpināt RTU (red. – Rīgas Tehniskā universitāte), kur var iegūt inženiera grādu. Liela daļa koledžā iegūto kredītpunktu tiek pārnesti uz RTU, tāpēc jau pēc pusotra gada mācībām RTU var iegūt inženiera grādu. Pats esmu to izdarījis un tagad man ir inženiera grāds ugunsdrošībā un civilajā aizsardzībā.

Kas jūs darbā ir svarīgākā sastāvdaļa – prakse vai teorija?

Vajadzētu teikt, ka abas ir vienādi svarīgas, taču es domāju, ka praksei un pieredzei ir noteicošā loma. Protams, teorētiskajai bāzei ir jābūt ļoti labai.

Ikdienas nodarbībās, kas katru dienu norit postenī, vienāds laiks ir atvēlēts gan praktiskajām nodarbībām – treniņiem, gan teorētisko zināšanu nostiprināšanai.

Vai vēl arvien, dodoties uz izsaukumu, ir uztraukums?

Man šķiet, ka nav neviena, pat paša pieredzējušākā ugunsdzēsēja glābēja, kuram izsaukuma brīdī nav stresa – praktiski visiem adrenalīna līmenis paaugstinās līdz sarkanajai atzīmei. Savā ziņā tas ir labi, jo adrenalīns palīdz ātri rīkoties un koncentrēties svarīgākajam. Vecākie kolēģi, saka: „Ja tu beidz uztraukties, tad kaut kas nav kārtībā”.

Mēs bieži strādājam ar tādu atdevi, kas pārsniedz cilvēka iespēju robežas, jo mums visiem ir apziņa, ka neviens cits traģēdiju nelikvidēs, tāpēc tieši mums ir jādara viss iespējamais.

Vai atceries savu pirmo glābšanas darbu?

Atmiņā ir palikusi ledū iesaluša gulbja glābšana. Kā vēlāk noskaidrojās, gulbis, kuram ir vismaz viena kāja un viens spārns, ledū nemaz nevar iesalt – tā apgalvo ornitologi. Cilvēkiem bieži vien rodas maldīgs priekšstats, ka gulbji, kuri nekustīgi sēž uz ledus, ir tajā iesaluši. Kad biju pielīdis viņam metra attālumā, gulbis man uzšņāca par traucēšanu un pacēlās spārnos.

Vai trenējaties arī darbam ledainā ūdenī?

Nē, jo mēs ūdenī strādājam hidrotērpos, kuri labi notur siltumu. Mūsu darbā vissvarīgākais ir vispirms pasargāt pašiem sevi, lai mūs pašus nenāktos glābt. To mēs nedrīkstam pieļaut – vienmēr ir jādomā par sevi un saviem kolēģiem. Viens mans kolēģis reiz teica, ka varoņi mums nav vajadzīgi, tie ir pat bīstami. Mēs strādājam, jā, reizēm pāri saviem spēkiem, bet ar pamatotiem riskiem. Ir izstrādāti algoritmi, kā notiek glābšanas darbi un pie tiem ir jāpieturas.

Redzamība ugunsgrēkā praktiski nav nekāda, tāpēc jāmācās orientēties tumsā un izmantot citas sajūtas, prasmes.

Reizēm nodarbībās imitējam šādas situācijas – pāri elpošanas aparātam uzvelkam melno maisu – tikai tad var pa īstam saprast kā ir, kad neko nevar redzēt.

Kādas ir emocionālās sajūtas?

Šādās situācijās, kad ir pilnīga tumsa, elpošanas aparāts un milzīgs karstums, cilvēkā atklājas dažādas fobijas, bet tās ir jāpārvar – ir jāiet un jāmeklē cietušie. Tas ir fiziski un emocionāli grūti. Tāpēc mums ir pieejama arī psihologa palīdzība. Esmu pats apguvis vairākus psiholoģijas kursus, bet es neteiktu, ka ugunsgrēkā tas man palīdz. Vairāk palīdz pieredze un prakse. Es domāju, ka personas, kuras nāk strādāt uz VUGD, labi apzinās, kur un kā būs jāstrādā. Viņi vēlas asas izjūtas, ir gatavi smagi strādāt un sajust prieku par katru izglābto cietušo un veiksmīgi padarītu darbu.

Kā meitenes skatās uz ugunsdzēsējiem glābējiem?

Man to ir grūti pateikt – neesmu pamanījis lielu atšķirību. Katrā gadījumā es šo darbu uzskatu par prestižu. Ja mēs skatāmies globāli, tad katrs darbs, arī apkopējas un pārdevēja, savā ziņā ir prestižs, jo bez šiem cilvēkiem mēs nevaram iztikt. Mēs jau neesam supermeni, visa pamatā ir treniņš, motivācija un zināšanas.

Vai pēc koledžas absolvēšanas strādāji par ierindas ugunsdzēsēju glābēju, vai arī uzreiz kļuvi par posteņa komandieri?

Absolvējot koledžu, uzreiz tiek piešķirta dienesta pakāpe leitnants, tagad esmu jau virsleitnants. Tas nozīmē, ka koledžas absolvents uzreiz var ieņemt vada vai posteņa komandiera amatu. Līdz ar to mana pirmā un pagaidām vienīgā VUGD amata vieta ir posteņa komandieris. Savukārt praktisko pieredzi operatīvajā darbā pamatā esmu ieguvis prakses laikā, kā arī dodoties uz izsaukumiem esot posteņa komandiera amatā.

Mans amata apraksts gan neuzliek par pienākumu piedalīties ugunsdzēsības un glābšanas darbos, bet es to bieži daru – man vienkārši ļoti patīk operatīvais darbs.

Esot klāt notikuma vietā, mans amats nosaka vadīt operatīvo darbu, ko es arī daru, taču tad, kad primārās briesmas jau ir garām, man patīk paņemt rokā lauzni un šļūteni un pastrādāt arī fiziski.

Vai līdzdarbošanās operatīvajā darbā jums palīdz labāk izprast procesus un uzlabot vadības darbu?

Protams, no katra ugunsgrēka vai notikuma var kaut ko iemācīties, kas noderēs arī vadības darbā. Katrs notikums ir pilnīgi individuāls un katru reizi ir jāpieņem lēmumi, kas ne vienmēr ir aprobēti iepriekš. Nekad jau nav tā, ka viss ir kā uz paplātes un norit kā pa diedziņu – vienmēr vajag pakustināt arī smadzenes. Piemēram, pagājušajā nedēļā piedalījos trīs dažādos notikumos – dzēsām dzīvojamo māju, likvidējām sirseņu pūzni, kas bija uzbūvēts zem bērnudārza jumta un apdzēsām salmu ruļļus traktora piekabē. Pēc visiem gadījumiem ir jāanalizē – ko varējām izdarīt vēl labāk?

Kādi ir posteņa komandiera amata pienākumi?

Primāri tā ir atbildība par personālu, esmu atbildīgs gan par darbalaika uzskaiti, gan apmācību, respektīvi, jebkuras darbības, ko veic mani padotie, ar mani ir saskaņotas un man zināmas. Otra nozīmīgā funkcija ir ugunsdrošības pārbaudes publiski pieejamos objektos. Vienlaikus esmu novada pašvaldības civilās aizsardzības komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Šī komisija sadarbojas ar visiem dienestiem, kuri var tikt iesaistīti kādas katastrofas ierobežošanā un seku likvidēšanā – policija, neatliekamā medicīniskā palīdzība, Katastrofu medicīnas centrs un citas iesaistītās puses. Arī Covid-19 pandēmijas laikā sasaucām komisiju un kopā ar Slimību profilakses un kontroles centra darbiniekiem izvērtējām, kā pareizāk rīkoties, lai mazinātu slimības izplatību.

Kāds ir jūsu darbalaiks?

Man ir summētais darbalaiks - no astoņiem rītā līdz puspieciem vakarā. Taču, ja manā brīvajā laikā notiek kāds lielāks negadījums, uz to dodos no mājām. Ja ir nepieciešams, uzņemos arī dežūrmaiņas.

Kā ģimene skatījās uz jūsu izvēli?

Kopumā ļoti pozitīvi, jo arī mans vecaistēvs ir strādājis ugunsdzēsējos. Viņa darbavieta gan bija vēl vecajā depo, no kura VUGD aizgāja tikai pirms diviem gadiem. Tagad mums ir jaunas, plašas un ļoti labi aprīkotas telpas, kurās ir patīkami uzturēties. Ir ģērbtuves, dušas, atpūtas telpas, kur katrs var norobežoties, ir virtuvīte un veļasmašīna. Kopumā ar darba vidi varam būt ļoti apmierināti.

No kā ir visvairāk bail?

No tā, ka es nespēšu palīdzēt. Bailes parasti ir tikai sākumā, kad sāc strādāt, tad bailes pāriet un ir tikai darbība, kurai jākoncentrējas.

Jūs visvairāk runājat par ugunsgrēkiem, bet ir taču ļoti daudz citu glābšanas darbu. Kāda loma ikdienā ir citiem glābšanas darbiem?

Jā, turklāt, cita veida glābšanas darbi, tostarp glābšana uz ūdeņiem, cilvēku atbrīvošana pēc autoavārijām, dzīvnieku glābšana un cita veida palīdzība mūsu ikdienā ieņem arvien lielāku lomu. Nekā patīkama nav saņemot izsaukumu par slīkušajiem – visbiežāk mēs varam tikai palīdzēt meklēt bojāgājušo. Arī cilvēku atbrīvošana no sadragātām mašīnām prasa lielu fizisko un emocionālo slodzi – tur ir sāpēs kliedzoši cilvēki, tur ir asinis...emocionālo noturību ir grūti uztrenēt, bet mēs saprotam, ka esam vienīgie, kuri šajā situācijā var palīdzēt.

Vai par ugunsdzēsēju glābēju var kļūt arī sievietes?

Var kļūt. UCAK mācās arī meitenes, taču Latvijā viņas nestrādā kā ugunsdzēsējas glābējas, bet gan kā inspektores, zvanu centra dispečeres u.c. Taču zinu, ka Vācijā, Amerikā un citviet šajā dienestā strādā arī sievietes, bet ikdienā šis darbs ir fiziski ļoti smags.

Ar ko jārēķinās jauniešiem, kuri domā par karjeru VUGD?

Jāmācās, jāsporto, kā arī jārūpējas par savu veselību! Tāpat jāatceras, ka darbs dienestā nebeidzas pēc maiņas vai darba dienas beigās. Tā ir savā ziņā misija – palīdzēt ikvienam. 

Publicēts 2021. gada 6. jūlijā