Kā Jūs izvēlējāties profesiju sociālajā jomā?

Kādā dzīves posmā sapratu, ka sabiedrībā ir daudz netaisnības, ka ir daudz cilvēku, kuriem ir dažādas dzīves problēmas un ir nepieciešama palīdzība. Es vienkārši vēlējos šiem cilvēkiem palīdzēt. Pati toreiz jutos pašpietiekama, nācu no pilnas ģimenes, man dzīvē viss bija - laba veselība, vēlme un iespējas mācīties.

Gribēju ar savām zināšanām radīt mūsu sabiedrības vidi labāku, lai arī šiem, dzīves nostumtajiem cilvēkiem, dzīve kļūtu pilnvērtīgāka. 

Kopš 1998.gada profesionālā darbība ir bijusi saistītā ar sarežģītu problēmu risināšanu (sociālo gadījumu vadīšanu,  klientu lietu vadīšanu, klientu lietu pārstāvēšanu tiesās), kas attīstījis atbildības sajūtu par veicamo darbu un pieņemtajiem lēmumiem. Jau studiju laikā sāku strādāt kā sociālā darbiniece. Savukārt kopš 2011. gada strādāju Valsts probācijas dienesta Rīgas teritoriālās struktūrvienībā par vecāko referenti.

Kāda ir Jūsu izglītība?

Skolas laikā mani interesēja psiholoģija un citas sociālās zinības - vēsture, kultūras vēsture, socioloģija, politoloģija,  pētniecība. Pēc vidusskolas ieguvu bakalaura grādu sociālajā darbā Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”. Vēlāk pieņēmu lēmumu turpināt mācības. Sekoja studijas Liepājas universitātē, kur ieguvu profesionālā maģistra grādu sociālajā darbā.

Kādām ir jābūt prasmēm un zināšanām šajā darbā?

Studējot padziļināti apguvu psiholoģiju, sociālo psiholoģiju un pedagoģiju, kas noder darbā ar pusaudžiem un nepilngadīgajiem, kā arī palīdz izprast ģimenes problēmas. Mūsu profesijā nepieciešamas arī juridiskās zināšanas, jo ir jāpārzina likumi.

Strādājot ar klientiem,  noder gan zināšanas sociālajā darbā, gan komunikācijas prasmes – jāprot uzklausīt katru klientu un saprast, ko cilvēki aiz saviem stāstiem slēpj.

Jāprot atšifrēt, ko cilvēks stāsta caur savām emocijām, atmiņām un notikumiem. Neesmu satikusi vēl nevienu, kurš pirmajā reizē atnāks un uzreiz pastāstīs, kas viņu satrauc.

Ar izglītību sociālā darba jomā var strādāt bāriņtiesās, krīžu centros, rehabilitācijas centros, anonīmo alkoholiķu vai anonīmo narkomānu biedrībās un citur.

Kas ir Jūsu klienti?

Veicot tiešos darba pienākumu Valsts probācijas dienestā, mans darbs ir saistīts ar ir trīs kategoriju klientu uzraudzīšanu – personas, kuras notiesātas un kuriem ar tiesas spriedumu piespriestais sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku, personas, kuras atbrīvotas pirms termiņa no soda izciešanas vietas, un personas, kuras ar prokurora lēmumu ir atbrīvotas no kriminālatbildības.

Kā notiek klientu uzraudzība?

Sākotnēji saņemam tiesas rīkojumu par sprieduma, nolēmuma izpildi vai prokurora lēmuma izpildi. Uzraudzības termiņi var būt no sešiem mēnešiem līdz pieciem gadiem. Pieci gadi ir maksimālais laiks, kad klients var būt mūsu uzraudzībā. Probācijas dienestā klientu uzraudzība notiek saskaņā ar normatīvajiem aktiem un metodiskajiem ieteikumiem, un ir atkarīga no tā, vai klientam ir uzlikti tiesas pienākumi, piemēram, atrasties savā dzīvesvietā nakts stundās, nelietot narkotiskās vielas un alkoholu, neveikt jaunus administratīvus pārkāpumus. Saskaņā ar izmaiņām likumos, ar 2015. gada 1. februāri pienākumus klientam uzraudzības laikā nosaka Valsts probācijas dienesta amatpersonas, nevis tiesa. Ja spriedums ir bijis par narkotisko vielu glabāšanu vai pārdošanu, tad īpaša uzmanība tiek pievērsta narkotisko vielu lietošanai, tirdzniecībai, glabāšanai.

Pirmkārt, ir jānodibina uz sapratni balstīts kontakts ar šo cilvēku. Klientu pienākums uzraudzības periodā ir pie mums ierasties un sadarboties, jo šajā laikā tiek dota iespēja cilvēkam mainīties, atrodoties sabiedrībā, nevis "aiz restēm”. Ir jāatzīst, ka lielākā daļa cilvēku ir orientēti uz sadarbību, bet mēdz būt arī gadījumi, kad klienti izvairās no Valsts probācijas dienesta apmeklēšanas.

Sarunā noskaidrojam, kāda ir esošā brīža situācija, kas noticis iepriekš. Klients stāsta par pagātni, par cēloņiem, kas rosinājuši veikt noziegumu. Nav viegli stāstīt par savām kļūdām, atcerēties pagātni un atzīt savu vainu noziegumā.

Tās ir dinamiskas sarunas vairāku mēnešu garumā, kuru rezultātā cilvēks jau objektīvi sāk runāt par izdarīto, kad pats var minēt apsvērumus, kādēļ noziegums ir veikts.

Darbā izmantojam īpašas metodes, jo vienkārša pamācīšana vai moralizēšana nedarbojas. Galvenais ir panākt, ka rezultātā klients pats caur sarunām nonāk pie sapratnes. Mēs izejam cauri vairākiem dzīves aspektiem - vai tā bijusi problēma bērnībā vai ģimenē, kādēļ cilvēks nav jutis piederību sabiedrībai, kādēļ ir zems pašvērtējums, kādēļ nevar atrast darbu. Bieži vien šīs situācijas ir ļoti smagas, mēdz būt tā, ka paši klienti reiz cietuši no vardarbības. Noziegums jau nenotiek pēkšņi, un nevienam nav pašmērķa kļūt par noziedznieku. Bieži to izdara, pašam nesaprotot, kāpēc. Tās ir  psihoemocionālas un psihosociālas lietas, kas ir savītas kopā.

Tikšanās biežums ar klientiem ir atkarīgs no uzraudzības līmeņa – zems, vidējs vai augsts. Ja klients ir pirmo reizi tiesāts un sociālie apstākļi ir atbilstoši, tad jānāk reizi vienā vai divos mēnešos, t.i., tiek piemērots zems uzraudzības-atbalsta līmenis. Vidējs līmenis nozīmē, ka klients ir ar vairākām sodāmībām, iespējams, pastāv nodarbinātības problēmas vai viņš lieto narkotikas, ir alkohola atkarīgs - attiecīgi viņam jānāk divreiz mēnesī. Augsts līmenis – tie, kuriem ir augstāks recidīva risks, vairākkārtēji tiesāti - viņi ierodas trīs reizes mēnesī.

Tas ir uzraudzības mērķis - panākt cilvēka patiesu atzīšanos nodarītajā un mainīt domāšanu.

Galvenais, lai cilvēkam ir vēlme strādāt pašam ar sevi. Mēs varam iedot viņam tik daudz, cik viņš ņem pretī. Uzraudzības procesā iesaistām un organizējam tikšanās ar nevalstiskajām organizācijām, anonīmajiem alkoholiķiem, sadarbībā ar atkarību speciālistiem klienti tiek iesaistīti Minesotas programmā vai metadona programmā. Piemēram, vienam no maniem klientiem šobrīd ir 30 gadi. Narkotikas viņš sāka lietot 17 gados, turklāt sāka ar heroīnu. Tikai pirms gada viņš saprata un atzina pats sev, ka viņa dzīvi pilnībā vada un kontrolē narkotikas - kārtējā nepieciešamā deva. Viņš nāca no šķietami sociāli viduvējas vides, taču diemžēl paziņu loks bija antisociāls. Puisim šī vide likās pievilcīga, un pavisam drīz viņš sabojāja attiecības ar ģimeni, pazaudēja darbu. Tagad viņš atskatās uz briesmīgo periodu, kad pats ir bijis uz dzīvības un nāves robežas, turklāt lielākā daļa draugu jau ir miruši. KĀ? Šajā puisī pamanāma vēlme un apņēmība bijušo atstāt pagātnē un sākt jaunu dzīvi.

Vai Jums ir gandarījuma sajūta par savu darbu?

Ir neapšaubāmi pozitīvie gadījumi, bet gribētos, lai tādu būtu vairāk. Strādājot un vadot uzraudzības lietas, uzticēšanās sajūtām ir jābūt augstā līmenī, jo, cilvēkam esot rehabilitācijas posmā, “kāja” var paslīdēt jebkurā brīdī. Šādos gadījumos nedrīkst moralizēt un nosodīt, bet nedrīkst arī žēlot.

Cenšos klientiem iemācīt “kā zivi izmakšķerēt pašam, nevis izdarīt to viņa vietā”.

Ir tādi gadījumi, kad cilvēki pat pēc vairākām sodāmībām spēj mainīt savu dzīvi. Šķiet, ka dzīvē pazaudēts ir viss, pat miesīgais bērns, bet ar savu milzīgo motivāciju viņi atgriežas darba dzīvē, sakārto sadzīves jautājumus un atjauno aprūpes tiesības par bērnu.

Citi ir spējīgi pat nodibināt nevalstiskas organizācijas, kas palīdz nelaimē nonākušajiem – alkohola un narkotiku atkarīgajiem. Cilvēks, kuri ir veiksmīgi integrējušies sabiedrībā un atguvuši kontroli pār savu dzīvi, ir kā apliecinājums mana darba vērtīgumam, un tas nepārprotami dod gandarījumu.

Ir jābūt ticībai labajam un optimismam!

Kāda ir Jūsu nedēļa?

Dienā es plānoju tikšanās ar četriem vai pieciem klientiem. Vidēji viena saruna ilgst 40-50 minūtes. Ilgāk par stundu cenšos sarunu nevadīt, jo cilvēkiem pazūd koncentrēšanās spējas, grūti uztvert informāciju. Veicu apsekošanas klientu dzīves vietās, kā arī pārbaudes nakts stundās -  piemēram, ja tiesa uzlikusi klientam noteiktā laikā no plkst. 22.00 līdz 06.00 atrasties dzīves vietā. Arī nakts vidū esam tiesīgi ierasties  klienta dzīvesvietā un pārbaudīt, vai tiek pildīti tiesas noteiktie pienākumi. Ja tiesas uzliktie pienākumi netiek pildīti, vai, ja atrodoties uzraudzībā, neko nemaina un turpina  “veco” dzīvi ar administratīvajiem pārkāpumiem, veic jaunus noziedzīgus nodarījumus, nenāk pie mums, rakstām iesniegumu tiesai, kurā lūdzam pieņemt lēmumu par uzraudzības termiņa pagarināšanu, vai neizciestās soda daļas izpildi, savukārt prokuroram, ja netiek pildīti viņa uzliktie pienākumi, lūdzam pieņemt lēmumu par kriminālprocesa atjaunošanu krimināllietā.

Daudz laika jāvelta darbam ar datoru - viss darbs ar klientu ir jāatspoguļo rakstiski. Ja stundu runāju, tad aptuveni tikpat daudz laika ir nepieciešams, lai ierakstus par klientiem ievadītu attiecīgajās datu bāzēs. Jābūt arī labām rakstītprasmēm, jo teksts jāveido tā, lai tas ir saprotams citiem kolēģiem, speciālistiem. Veicam saraksti ar citām valsts un pašvaldības institūcijām - sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām. Darbs ar dokumentiem ir apjomīgs un prasa pacietību.

Vai nākas saskarties ar agresivitāti šajā darbā?

Tā izpaužas, ja klients nav gatavs sarunai, ja ir totāls noliegums pret visu notiekošo. Sarunu telpā mums nav apsargu un nav kameru. Es un klients esam viens pret vienu. Man ir jānovērtē klienta stāvoklis. Ir jābūt talantam sajust, vai cilvēks var kļūt fiziski agresīvs. Tādēļ uz galda neturam zīmuļus vai asus priekšmetus. Ja cilvēks ir narkotisko vielu lietotājs un atrodas tai saucamajā „lomku” fāzē, viņš jau pats sev ir neprognozējams. Atnācis ir mierīgs, bet sarunas laikā mainās. Mana profesionalitāte pieprasa klientu nomierināt, lai dusmas neizvēršas tālāk. Man ir jāpanāk, lai viņš aiziet prom mierīgs, bez vēlmes tūlīt un tagad izdarīt jaunu likumpārkāpumu.

Uz agresiju nedrīkst atbildēt ar agresiju. Gadās izmantot konfrontāciju, tad var sagaidīt prettriecienu. Ir jāmāk izvēlēties pareizu valodas formu, lai klients saprot, bet bez rupjībām, jo to prasa ir profesionālā ētika.

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām šajā darbā?

Mūsu redzeslokā nonāk klienti ar dažādiem likumpārkāpumiem. Ir cilvēki, kuri notiesāti par smagiem noziegumiem – slepkavībām, izvarošanām. Ir jāsaņemas, jābūt emocionāli spēcīgam, lai vari strādāt ar šiem cilvēkiem profesionāli, nedrīkst iekšēji nosodīt. Bieži noziedzīgās personas pašas ir izcili psihologi un manipulatori. Ja jutīs nosodījumu, šis cilvēks nekad neatklāsies.

Jāpiemīt spējai strādāt stresa situācijās, veidot un vadīt smagas sarunas. Jābūt atbildīgam,  punktuālam, pacietīgam un savaldīgam. Jāpiemīt atbildībai par sevis teikto, spējai pieņemt lēmumus, analītiskai domāšanai, lai objektīvi varētu izvērtēt situāciju. Sarunās var parādīties dažādas emocijas, lēmumiem ir jābūt praktiskiem, racionāliem.

Jābūt stipriem nerviem un labai veselībai. Es vakaros pēc darba sportoju, skrienu, tā atbrīvoju sevi no stresa un spriedzes.

Vai nākas darbā mācīties un papildināt zināšanas?

Noteikti. Probācijas dienests nodrošina apmācības kursos un semināros. Es daudz mācos arī patstāvīgi. Esmu izgājusi apmācības, lai varētu strādāt ar cilvēkiem, kuri veikuši dzimumnoziegumus. Tas ir psiholoģiski smags darbs.

Bez pašattīstības šajā profesijā nevar.

Ikdienā strādājot ar klientiem vari ātri “izdegt”, jo profesionālās izdegšanas risks ir augsts.

Ir brīdis, kad liekas -  nē, vairs nevaru,  negribu. Tad sapurinos un saprotu, kāpēc es to daru, kāda ir mana darba jēga.

Redziet, agrāk man vairāk nācās strādāt ar cilvēkiem, kuriem bija nodarīts pāri, kuri nonākuši grūtībās,  savukārt šobrīd – mans darbs ir vairāk saistīts ar cilvēkiem, kuri veikuši noziedzīgos nodarījumus. Savā profesionālajā darbībā esmu ieguvusi lielu pieredzi  kontaktu veidošanā ar mazaizsargātiem cilvēkiem, augsta riska klientiem, minoritātēm, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām u.c. sensitīvām cilvēku grupām. Uzskatu, ka mans darbs ir radošs, bez kreativitātes neiztikt!