Sandi, pastāsti, lūdzu, kā aizsākās tavas gaitas mākslas pasaulē?

Jau skolas laikā sapratu, ka “papīru darbu” veicējs nebūšu. Mācoties Kārļa Mīlenbaha vidusskolā Kandavā, apmeklēju virpošanas pulciņu, tāpat ļoti interesēja lietas, ko varēju apgūt darbmācības stundās. Pēc tam pārcēlos uz Rīgu un iestājos Amatniecības vidusskolā, kur apguvu koka māksliniecisko apstrādi un tā pa īstam arī sākās mana pirmā pieredze tēlniecībā. Raugi, palīdzējām vecākajiem audzēkņiem viņu diplomdarbu izstrādē – baznīcu altāru izgatavošanā. Pati pirmā baznīca, kurā strādāju, bija Rūjienā, Svētā Bērtuļa luterāņu baznīca. Otrajā gadā palīdzējām taisīt Krimuldas baznīcas altāri un kanceli.

Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā – četrus gadus studēju, lai iegūtu bakalaura diplomu, vēl divus – maģistram. Arī šajā posmā turpināju sakrālo darbu tēmu.

Maģistra darbs, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju, bija apustuļu skulptūras, kas aplūkojamas Bruknas baznīcas dārzā. Sāku ar pirmajām trīs, bet kopumā to ir divpadsmit. Pagāja seši gadi kopš akadēmijas absolvēšanas, kamēr pabeidzu visas skulptūras.  

Cik liela ir materiālu dažādība, ar ko tev nākas strādāt? Koks, betons (divarpus metrus augstas apustuļu skulptūras – tapušas, izmantojot tieši betonu – aut.)... kas vēl?

Bez tevis jau nosauktajiem strādāju arī ar mālu, ģipsi, metālu, akmeņiem, piemēram, granītu. Piemēram, ja skulptūru izveido no māla, tā pēc tam ir jādabū iekšām materiālā. Zinu, ka

daudzi tēlnieki paši atlējumus netaisa, dod tālāk citiem meistariem, bet man, cik vien tas iespējams, patīk visu darīt pašam. Pamazām esmu attīstījis arī restauratora prasmes, specializējoties tieši uz dekoratīviem elementiem ēku fasādēs.

Ir labi, ja esi universāls mākslinieks?

Varbūt reizēm tas nedaudz traucē, bet kopumā tā ir priekšrocība. Kādēļ mēdz traucēt? Pārāk daudz zinot, riskē zaudēt kaut ko no radošā procesa. Interesanta ideja, bet tu jau redzi uz priekšu, ka kādā etapā radīsies tehniskas dabas problēma. Turpretī nezinot vienkārši ņem un dari, kad būs problēma, tad arī to risināsi.

Vai tavā darbības jomā vispār iespējams runāt par tādu klasisku, tipisku darba dienu?

Viss atkarīgs no darbu apjoma un specifikas. Piemēram? Patlaban strādāju pie septiņu skulptūru izveides (katra ap 190 centimetru augstumā). Man ir jāizveido skulptūras – Jaņa Rozentāla slavenajā gleznā „No baznīcas/Pēc dievkalpojuma” redzamo tēlu maksimāli precīzs atveids, kuras plānots izvietot uz kāpnēm pie baznīcas. Tas nozīmē, ka darbs norit tikai un vienīgi šeit, darbnīcā. Vispirms izveidoju skulptūras karkasu no koka, tad to nolipinu ar mālu un veidoju tēlu līdz vissīkākajai niansei. Pēc tam to atliešu ģipsī. Visbeidzot darbs tiks atliets bronzā.

Ir reizes, kad darbs jāveic ārā, piemēram, jāzāģē akmens. Mainīgā vide ir viens no mana darba labākajiem aspektiem.

Tāpat vienmuļībā neļauj ieslīgt tas, ka radošie un praktiskie darbi mijas viens ar otru. Praktiskās lietas kā ģipša formu vaskošana, lakošana vai arī mākslas amatniecības darbi prasa mehānisku strādāšanu, turpretī radošajā procesā daudz vairāk jādomā, turklāt nepieciešams laiks, kamēr ideja iegūst konkrētākas aprises.

Kopumā tomēr cenšos pieturēties pie klasiskās darba dienas standarta, jo jārēķinās ar ģimenes interesēm. Kad ģimenē vēl nebija ienākuši bērni, varēju strādāt divpadsmit, trīspadsmit stundas no vietas, tagad aizvedu bērnus uz dārziņu, ap deviņiem no rīta esmu darbnīcā un pulksten piecos pošos uz mājām

Kā veidojas tēlnieka atalgojums?

Man šķiet, ka tādu konkrētu ciparu mākslā nemaz nav. Saproti, cik vēlies saņemt stundā vai dienā, un tik arī prasi. Ja strādā pie kāda, tur, protams, ir citi noteikumi. Es daru tā – izrēķinu, cik laika konkrētais projekts prasīs, kādi materiāli būs nepieciešami, plus darbnīcas īre, elektrība, ūdens utt. To visu sasummējot, nonāku pie racionālā varianta.

Kas piesaista profesijā, sagādā gandarījumu un tieši otrādi – kāda ir tēlnieka maizes garoziņa?

Daru to, kas man visvairāk patīk! Arī tas, ka man ir zināma rīcības brīvība pašam visu plānot, organizēt, darboties. Protams, ne vienmēr viss notiek viegli un brīvi, gadās, ka kaut kas buksē, var nesanākt, kā sākotnēji iecerēts, jo katram materiālam ir pretestība, savas īpatnības.

Dzirdot par akmeņu zāģēšanu, nevilšus iedomājos – vai šajā profesijā lielākas priekšrocības ir vīriešiem? Kaut vai runājot par fizisko spēku.

Zinu dāmas, kuras zāģē akmeņus.

Nav tā, ka tēlniecībā visu nosaka fiziskais spēks, lielākā darba daļa tomēr notiek galvā – tu apdomā ideju, konkrētus tās risinājumus.

Jā, fiziski sievietei varētu būt grūtāk veidot milzīgu skulptūru no māla, bet tad ir daudz citu ceļu, piemēram, veidot mazāka izmēra darbus, māla vietā izvēlēties plastilīnu un tamlīdzīgi. Katram darbam sava specifika.

Kādas prasmes, zināšanas un rakstura īpašības ir nepieciešamas, lai labi veiktu darbu?

No īpašībām svarīgākā, manuprāt, ir pacietība. Runājot par prasmēm, nepieciešams redzēt formu, telpu, jāprot strādāt ar rokām. Lieliski, ja pats vari nozāģēt, salocīt, uzdauzīt, griezt metālu, metināt, bet tā tomēr nav obligāta prasība – būt super praktiskam. Ja proti tikai veidot, nekas, izveido sākotnējo variantu no plastilīna un tālāk darbu uztici citiem.

Kādas ir izaugsmes iespējas šajā profesijā?

Ja vēlies būt stabils un labi pelnošs, Latvijā ar tām iespējām ir diezgan grūti, es teiktu, ka maz ir tādu, kuri var iztikt tikai no radošās mākslas. Protams, ir arī bagāti tēlnieki, bet tad tas galvenokārt ir stāsts ārpus mūsu valsts robežām. Turklāt, lai to panāktu, nepieciešama laba komanda, jāsaprot, kādas ir šodienas cilvēku vēlmes un vajadzības.

Nereti ir tā, ka tēlniekam ir kāds pamatdarbs, piemēram, viņš strādā arī kā amatnieks, pasniedzējs vai teātrī veido butaforijas – kas nu kuram – un paralēli veic radošo darbu. Kaut ko izdomāt var vienmēr!

Esi vairākkārt pabijis Itālijā, ko mēdz dēvēt arī par Eiropas kultūras šūpuli. Vai tur tēlniekam ir vieglāk sevi apliecināt un arī tikt pie turības?

Redzi, jāņem vērā, ka viņiem tēlniecības vēsture iesniedzas gadu tūkstošos, mums tā pastāv salīdzinoši nesen. Laikā, kad dzīvoju Florencē, jutu, ka cilvēkiem tas viss ir joprojām vajadzīgs, viņi par to skulptūru ir gatavi maksāt. Tā ka iespējas tur nenoliedzami ir lielākas, bet proporcionāli lielāka ir arī konkurence. Ja vēlies kļūt pamanāms, jābūt komunikablam un jāapgrozās konkrētā sabiedrībā. Jāmāk sevi pārdot, ko 99 procenti mākslinieku neprot.

Tu proti?

Tā īsti nē, tādēļ esmu tāds darbnīcā sēdētājs (pasmaida).

Zinām, ka topošajiem mediķiem būtiski tādi mācību priekšmeti kā ķīmija, bioloģija, arhitektiem noderēs zīmēšanas prasmes, bet kā ir ar tēlniekiem? Vai ir konkrēti mācību priekšmeti, kam jau skolas laikā būtu jāpievērš īpaša uzmanība?

Es uzskatu, ka noder jebkuras zināšanas, ko apgūsti skolā un vēl papildus, piemēram, nodarbības mākslas skolā, dažādi pulciņi. Svarīgi sevi vispusīgi attīstīt. Bet pats galvenais – jāpatīk strādāt ar rokām un materiālu.

Kā un kur var gūt ieskatu profesijas aizkulisēs? Vai skolēns var atnākt pie tēlnieka uz darbnīcu un paskatīties, kas tur notiek?

Nenoliedzami, aiziet pie mākslinieka un paskatīties, kā viņš strādā, ir vērtīgi. Pat ja tikai redzi, kā tas notiek, rodas lielāka izpratne par profesiju. Protams, vēl labāk, ja var arī praktiski padarboties, kaut ko piepalīdzēt – paģipsēt, pazāģēt, paveidot.

Tu atsauktos šāda potenciāla palīga lūgumam?

Kādēļ ne, ja viņam ir interese. Kas viņam jādara? Jāzvana un jājautā!