Kā jums radās interese par šo profesiju? Vai jau skolas gados?

Nevarētu teikt, ka jau kopš bērnības mans sapnis bija kļūt par farmaceitu. Interese par šo jomu radās vēlāk, un tad arī devos studēt farmāciju Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). To beidzot, ieguvu otrā līmeņa profesionālo izglītību (pieci gadi, pielīdzināts maģistram), apgūstot zināšanas par zāļu veidiem, to ieguvi, analīzēm un labvērtības noteikšanas metodēm, zāļu iedarbību, blakusparādībām, zāļu racionālu un drošu lietošanu. Apguvu arī zāļu ražošanas un farmaceitiskās aprūpes principus un to, kā praktiski nodrošināt zāļu apriti aptiekās un ražošanas uzņēmumos.

Jau otrajā kursā sāku strādāt aptiekā. Pēc augstskolas beigšanas to turpināju darīt vēl pāris gadus. Taču sapratu, ka tas nav mans sapņu darbs, apkalpot cilvēkus. Tāpēc sāku apdomāt, ko varētu mainīt. Nolēmu papildināt zināšanas šajā jomā un izvēlējos apgūt rūpnieciskā farmaceita kvalifikāciju. Šādu otrā līmeņa profesionālo programmu piedāvā kopīgā RSU un Rīgas Tehniskās universitātes programma, kuras ilgums – pusotrs gads. Tā bija arī iespēja iziet praksi kādā no lielajām zāļu ražotnēm, iepazīstot to pamatīgāk un ļaujot saprast, vai tas man patiks un vai spēju tikt galā ar pienākumiem.

Kur šīs profesijas speciālists var strādāt? Kāds ir pieprasījums darba tirgū?

Šajā rūpnīcā varu strādāt teju jebkurā departamentā, tas nozīmē – gan ražošanā, gan zāļu formu izstrādē, gan kvalitātes kontrolē un zāļu reģistrācijā. Labi darbinieki ir vienmēr vajadzīgi, un rūpnieciskie farmaceiti – jo īpaši. Pieprasījums pēc šīs jomas speciālistiem ir gan tagad, gan, domājams, arī nākotnē.

Vai „Olainfarm” nonācāt jau prakses laikā?

Patiesībā rūpnieciskie farmaceiti iziet praksi vienā no diviem Latvijas lielajiem farmācijas uzņēmumiem, no kuriem viens ir AS „Olainfarm”. Es praksē biju citā uzņēmumā. Bet AS „Olainfarm” pirmais izteica piedāvājumu strādāt konkrētā, man interesantā amatā. Man ļāva izmēģināt savus spēkus šajā jomā, un tā šeit esmu jau divus gadus.  

Kas bija pats grūtākais, uzsākot šeit darbu?

Apgūt visu dokumentāciju, kuras ir ļoti daudz.

Paraksturojiet savu darbadienu.

Kabinetā man ir darba vieta, kur es strādāju. Galvenokārt tas ir darbs pie datora – ar to pašu manis iepriekšminēto dokumentāciju. Ja notiek ražošana, tad jādodas uz pilotiecirkni, kur es pieskatu zāļu ražošanas procesu. Tas nozīmē, ka ik pēc stundas vai divām es dodos pārbaudīt, kā rit darbs. Ir reizes, kad jāstāv klāt visā ražošanas procesā. Lai to darītu, ir jāpārzina gan iekārtas, gan tehnoloģiskais process.

Kā notiek zāļu radīšanas process?

Sākumā ir ideja par to, kas par zālēm tās būs un kādam nolūkam. Tad ķīmiķi sintezē molekulu, kura darbojas uz organismu noteiktā (mums vajadzīgā) veidā. Tad pieslēdzas rūpnieciskie farmaceiti. Viņi izdomā, kādā veidā šo molekulu iedabūt organismā, jo ne visas vielas var ievadīt tur, kur gribētos.

Piemēram, ja ķīmiska viela noārdās skābā vidē, tad mēs nevaram uztaisīt vienkāršu tableti. Mums jāizdomā kas cits – vai nu izvēlēties citu piegādes ceļu, ne caur kuņģi, piemēram, ievadīt asinīs ar injekciju, vai arī jāizdomā tāda tablete, kas izturēs kuņģa skābi un izšķīst tikai zarnās, kur vairs nav skāba vide. Kad šī izvēle ir izdarīta, tad sākas receptūras izstrāde. Vienkārši runājot, laboratorijā izstrādā tehnoloģiju, ko ar ko samaisīt un kādā veidā, lai sanāktu tablete. Sākumā uztaisa nedaudz tablešu, ap kilogramu. Ja tabletes atbilst kvalitātes prasībām (tie farmācijā ir ļoti strikti), tad taisa piecus līdz desmit kilogramus tablešu. Un ja šeit viss ir kārtībā, tad var mēģināt uztaisīt vēl lielākā apjomā. Te jāpiebilst, ka zālēm vajag iziet klīniskos pētījumus, kas ilgst vairākus gadus, un tikai tad var sniegt dokumentus valsts uzraudzības organizācijā, lai zāles piereģistrē un atļauj lietot slimnīcās un tirgot aptiekās pacientiem.

Kur nonāk šeit izgatavotās zāles?

Manu iecirkni var dēvēt kā starpposmu starp laboratoriju un lielo ražotni. Ar eksperimentālajām vēl tiek veiktas dažādas analīzes, piemēram, tiek pārbaudīta to stabilitāte – vai tās saglabā savu sastāvu un izskatu glabāšanas laikā.

Process, kurā top tablete un kā tā nonāk līdz pacientam, ir ļoti garš. Lielākoties no idejas līdz gatavai produkcijai paiet pat desmit līdz divdesmit gadu.

Pilotiecirknī arī ražojam zāles mazās sērijās – tirgošanai.

Kad esat ražotnē, ir jānēsā īpašs tērps?

Jā, visam jābūt maksimāli tīram. Tāpēc, pirms ieiešanas iecirknī, jāvelk gan tīrs virsvalks, cepure, jānomaina apavi. Rokas jāmazgā un jāapstrādā ar dezinficējošu šķīdumu. Ārpus ražotnes, esot savā kabinetā, varam ģērbties brīvāk.

Vai šajā darbā ir būtiska arī sadarbība ar kolēģiem?

Ik pa laikam nākas saskarties ar jautājumiem, kuru risināšanā vajadzīgs citu kolēģu padoms. Šeit, laboratorijā, esam 15 cilvēku, ar kuriem bieži kontaktējos, bet man tieši pakļauti ir divi darbinieki.

Kādas īpašības nepieciešamas rūpnieciskajam farmaceitam?

Noteikti ļoti liela pacietība. Ne tikai precizitātei, bet pat pedantiskumam. Atbildības sajūtai. Ļoti labi jāsaprot, ko tu dari un kāpēc. Nedrīkst pieļaut atkāpes no tā, kas noteikts dokumentos – viss jāizpilda tieši tā, kā tur teikts. Vēl arī vajadzīga apņēmība.

Kādi ir šīs profesijas plusi? Un varbūt arī mīnusi?

Man patīk, ka darbs sākas un beidzas konkrētā laikā, tad arī personīgas aktivitātes var vieglāk plānot. Mīnuss – darbs ar ķīmiskām, farmaceitiski aktīvām vielām, putekļi, iekārtu radītais troksnis.

Šobrīd esat jau divus gadus nostrādājusi – varbūt jau iezīmējas kādas karjeras izaugsmes iespējas? Vai ir arī iespēja strādāt ārpus Latvijas?

Jā, ir iespējas soli pa solim kāpt pa karjeras kāpnēm uz augšu. Piemēram, kļūt par nodaļas vadītāju. Arī ārpus Latvijas šajā jomā var strādāt.

Vai nākas arī daudz papildus mācīties?

Protams, ar universitātē apgūto vien nepietiek. Jāmācās gan praksē no kolēģiem – it īpaši no pieredzes bagātajiem, gan ņemot palīgā zinātnisko literatūru. Tāpat jāapmeklē uzņēmuma rīkotās apmācības un arī ārpus Latvijas organizētās, kas nav tik bieži – lielākoties reizi gadā, un tās ietver gan teoriju, gan  praktiskās nodarbības.

Kam jūs ieteiktu pievērst uzmanību jau skolas gados, ja rodas interese par šo profesiju?

Pirmām kārtām noteikti eksaktajiem mācību priekšmetiem – jo īpaši ķīmijai un matemātikai. Taču noder arī labas zināšanas bioloģijā un fizikā. Man pašai skolā patika un padevās ķīmija un matemātika, tāpēc tas ir viens no iemesliem, kāpēc profesijas izvēli saistīju ar dabaszinātnēm. Vēl ieteiktu vairāk apgūt svešvalodas (ne tikai angļu valodu, bet arī krievu valodu ir vēlams prast) un arī latviešu valodu, jo nākas daudz rakstīt dokumentus. Ja doma nebūs skaidri un gramatiski pareizi izklāstīta – kā uzrakstīto sapratīs tie, kuri to lasīs? Farmaceitiskai dokumentācijai tas ir ārkārtīgi būtiski, jo kļūdaini saprasta informācija var dārgi maksāt, šajā gadījumā tas ir dzīves un nāves jautājums burtiskā nozīmē. Katrā ziņā ieteiktu pie mums atnākt Ēnu dienās. Arī šogad bija grupa interesentu, kuri pie mums viesojās. Parādījām iekārtas, rādījām, kā top zāles.

Vai rūpniecisko farmaceitu vidū vairāk ir sieviešu vai vīriešu?

Tad, kad es mācījos augstskolā, grupā bija vairāk meiteņu. Taču tagad, cik zinu, pieaugusi arī puišu interese par šo profesiju. It īpaši jau ražošanā viņu ir vairāk.

Kāds ir atalgojums iesācējam un pieredzējušam speciālistam?

Summu nenosaukšu, bet varu apliecināt, ka samaksas apjoms pieaug, līdzko esi sevi pierādījis kā labu darbinieku. Jo atbildīgāks amats, jo lielāka alga.