Kāds bija jūsu ceļš līdz prodekāna amatam Biznesa augstskolā „Turība”?

2003. gadā, kad sāku mācīties „Turībā” uzņēmējdarbības vadību, jau pirmajā studiju gadā sāku strādāt Sabiedrisko attiecību fakultātē par lietvedi. Vēlāk man uzticēja biroja administratores un dekāna palīdzes pienākumus. Pēc augstskolas absolvēšanas sāku strādāt apmācību organizēšanas uzņēmumā, kur biju krīzes vadītāja, tad biju mārketinga koordinatore lielā starptautiskā uzņēmumā, paralēli ļoti aktīvi darbojos NVO darbā, ieņemot dažādus amatus. 2010. gadā devos atpakaļ uz savu dzimto pilsētu – Daugavpili. Tur, Nodarbinātības valsts aģentūrā, plātīja rokas: «Ar jūsu pieredzi mums nav, ko piedāvāt». Sajūta bija briesmīga – pēc tā visa, ko esi darījusi, izrādās – neesi nevienam vajadzīga. Nekas cits neatlika, kā dibināt savu uzņēmumu. Tā arī izdarīju, un vēl šobrīd tas aktīvi darbojas, tāpēc nākas sadalīt laiku starp pienākumiem augstskolā un savā biznesā.

Neilgi pēc uzņēmuma dibināšanas mani uzaicināja strādāt Daugavpils novada domē – sākumā biju atbildīgā par jauniešu projektiem. Tad, ņemot vērā manu aktīvo uzņēmējdarbības pieredzi, mani iesaistīja Attīstības daļā, kur strādāju ar attīstības projektiem un novada uzņēmumiem. Tad bija pārtraukums, jo biju bērna kopšanas atvaļinājumā. Pēc tam vairs iepriekšējā darbā neatgriezos, jo jutu, ka tas kļūst par šauru manām spējām un ambīcijām. Tad visus spēkus veltīju savam biznesam, akcentu sākumā liekot uz mājaslapu izstrādi. Tad pārgāju uz Eiropas projektu vadīšanu, rakstīšanu, konsultēšanu. Sāku ar mazākiem, bet vēlāk arī ar lieliem būvniecības projektiem. Jāpiebilst, ka visus šos gadus kopš 2007. gada nepametu arī savu trenera darbu – apmācību vadīšanā, rīkošanā, arī šobrīd turpinu to aktīvi pilnveidot. Ik pa brīdim mani uzrunāja arī „Turība”, aicinot atpakaļ uz augstskolu. Kad pārcēlos ar ģimeni uz Siguldu, atkal zvanīja no augstskolas un piedāvāja uzņemties komunikācijas virziena prodekānes amatu.

Tas bija kas jauns?

Jā, iepriekš tāds te nebija. Tas tika izveidots, reorganizējot divas fakultātes: Komunikācijas un Uzņēmējdarbības vadības fakultāti. Tagad tās ir apvienotas vienā – Uzņēmējdarbības vadības fakultātē, izveidojot divus virzienus – uzņēmējdarbības un komunikācijas. Pozitīvi bija tas, ka man nevajadzēja sevi pierādīt, jo augstskola pati piedāvāja uzņemties šo darbu un jau apzinājās manas spējas, arī kolēģi lielākoties bija palikuši tie paši.

Izklausās, ka jūs tā jēgpilni esat izgājusi veselu ciklu, lai atkal nokļūtu starta pozīcijā, tikai jau jaunā kvalitātē. Tas arī liecina par to, ka karjeras iespējas, strādājot augstākajā izglītībā, paveras plašas.

Tas, protams, ir atkarīgs no cilvēka, cik viņš ir atvērts jauniem izaicinājumiem un vai nebaidās mainīt savas darbības jomas. Arī Daugavpilī strādājot, varēju izmēģināt savus spēkus dažādās sfērās. Bet kopumā noteikti varu piekrist, ka karjeras iespējas izglītības jomā ir milzīgas.

Taču papildināt zināšanas tādā gadījumā nākas visai intensīvi?

Katru dienu nākas iemācīties ko jaunu, jo darbs ar studentiem un lektoriem prasa būt elastīgam.

Es gan pati neesmu šeit lektore, taču darbojos kā vieslektore, jo ik pa laikam tiek lūgts nolasīt kādā studiju kursā lekciju vai semināru kādā no „Turības” pasākumiem. Ja līdz šim vairāk esmu sniegusi padomus, raugoties no praktiskā viedokļa, tad lekcijās nākas paskatīties uz visu arī no akadēmiskā skatu punkta, kas, protams, ir mazliet citādāk. Starp citu, palīdzēja arī tas, ka savulaik biju aizvietojusi katedras vadītāju, līdz ar to ieskats šajā darbā bija. Pašreizējie pienākumi ir daudz plašāki.

Kādi ir jūsu pienākumi?

Mans tiešais uzdevums ir attīstīt komunikācijas virzienu, kurā ir vairākas programmas: bakalaura, maģistra un doktorantūras līmenī, latviešu un angļu valodā. Šobrīd strādāju pie akreditācijas dokumentu sagatavošanas esošajām programmām un plānā arī darbs ar jaunu programmu licencēšanu. Tāpat nākas strādāt ar lektoriem, konkrētās jomas profesionāļiem, lai turētu roku uz pulsa par to, kas notiek darba tirgū. Jāorganizē arī dažādi pasākumi, lai popularizētu šo jomu. Un arī jāraksta raksti, jāsniedz intervijas, ko koordinē Attīstības daļa.

Kāda ir tipiska jūsu darbadiena?

Kad nācu uz šejieni, vienojos, ka augstskolā uz vietas būšu divas vai trīs dienas nedēļā. Tajā dienā, kad te esmu, sāku ar elektroniskā pasta izskatīšanu un dokumentiem uz galda. Daudz raksta gan studenti, gan pasniedzēji. Tāpat dienas gaitā jāsatiekas un jārisina dažādi jautājumi ar studentiem – tostarp bakalauru un maģistru darbiem, praksēm, izvēles kursiem. Bieži vien ir sanāksmes, kur tiek izskatītas aktualitātes, pasākumu rīkošana. Piemēram, šodien vadīšu viedokļu ringu – tajā tiekas divi eksperti, un es vadu viņu sarunu. Ir vieslekcijas. Patiesībā ik diena ir ļoti atšķirīga. Jārēķinās, ka ik brīdi var atgadīties kas negaidīts. Kāda problēma, kurai risinājums jāatrod uzreiz. Tā kā virziens ir pārstrukturēts, iepriekšējie darbinieki, kuri bija atbildīgi par šo jomu, šeit vairs nestrādā. Tātad savā ziņā daudz kas jāsāk no jauna.

Normēta darbadiena laikam nav jūsu formāts? Un arī kabinetā neesat katru dienu?

Virsstundas nav nekas neparasts, jo, ja esi iesācis kādu darbu, gribas to pabeigt. Mēdz būt tā, ka darbadiena ievelkas līdz deviņiem vakarā. Un vēl ilgāk. Par laimi, ir darbi, ko varu paveikt attālināti. Ir dienas, kad kabinetā neesmu. Vakar, piemēram, vadīju treniņus dažādās Latvijas vietās. Kad pabeidzu, bija jau astoņi vakarā, tad ķēros pie neatbildētajiem zvaniem un e-pastiem.

Kādas prasmes un iemaņas šajā darbā būtu vajadzīgas?

Komunikācijas un līderības prasmes noteikti. Prasme argumentēt viedokli, aizstāvēt savas domas, lai panāktu izmaiņas. Strādāt ar datoru un dažādām programmām, datubāzēm. Vismaz Word, Excel, Power Point, Access jāzina, kā lietot, jo bez tā šis darbs nav paveicams. Un, protams, svešvalodas. Šeit nākas komunicēt angļu valodā gan ar ārvalstu studentiem, gan pasniedzējiem. Mums ir arī nodaļa, kas nodarbojas ar ārvalstu studentu piesaisti. Arī es piedalos šajā darbā. Nesen biju Kijevā, Ukrainā, kur vadīju treniņus mūsu potenciālajiem studentiem – tiem, kas varbūt kādreiz gribēs te studēt. Sākot te strādāt, nebiju iedomājusies, ka arī to man nāksies darīt, bet, ja gribam popularizēt augstskolu, tas noteikti ir vajadzīgs. Ir jāseko līdzi tam, kas notiek darba tirgū, lai saprastu, vai tas studiju kurss, ko piedāvājam, nav novecojis. Ja kāds students pārtrauc mācības, vienmēr skaidroju, kāds tam ir iemesls, protams, mēģinu pierunāt nepamest augstskolu, rodot risinājumu, ja tas ir iespējams. Ļoti svarīga ir pašizglītošanās.

Varbūt ir vēl kas tāds, ko skolas solā jau var iemācīties?

Strādāt komandā, jo viens visu nevar paveikt. Spēja izteikties. Aktiermeistarība arī nāktu par labu.

Daudz ko jau var uztrenēt, taču tad tas jādara mērķtiecīgi. Piedalies pasākumos, rīko tos, iesaisties. Runā auditorijas priekšā. Te ar izteikšanos virtuālajā vidē nepietiks. Un vēl – mācīties pareizi rakstīt, it īpaši tiem, kas domā par studijām komunikācijas virzienā. Diemžēl šobrīd daudzi to neprot, tādējādi riskējot pazaudēt darbu, jo intervija vai prezentācija nevar būt pilna ar kļūdām. Noteikti aicinātu nākt uz Ēnu dienām „Turībā”, jo tas dos ieskatu šajā darbā. Pieteikties uz sarunu ar sev interesējošā jomā strādājošo. Arī apmeklēt Atvērto durvju dienas augstskolā, jo ir iespēja tikties ar visu virzienu pārstāvjiem, studentiem, sajust fantastisko „Turības” vidi.

Jūs teicāt, ka būtiski ir prast strādāt komandā.

Noteikti. Jāprot būt arī elastīgam un jāieklausās citu viedokļos. Viens no kolēģiem, ar ko cieši sadarbojos, ir katedras vadītājs, kura pienākumos ir darbs ar lektoriem. Ir arī četri programmu direktori, kas arī ir labi palīgi, jo viņi ir eksperti savā jomā. Ir arī fakultātes sekretāre, kura ir mūsu atbalsts. Tāpat jāmin prorektori un citu katedru darbinieki. Viens nav cīnītājs!

Izglītības jomā lielākoties strādā sievietes. Kā ir šeit?

Mēs pievēršam uzmanību dzimumu līdzsvaram, lai gan augstskolas darbinieku vidū vairāk ir sieviešu. Augstskolas augstākajā vadībā ir vīrieši, bet fakultātes un katedras pamatā vada sievietes. Lektoru vidū ir daudz vīriešu, it īpaši Uzņēmējdarbības vadības fakultātē.

Kādi ir šā darba lielākie plusi un mīnusi? Kas dod gandarījumu?

Darbs ar jauniešiem noteikti ir pluss. Un tas arī dod lielāko gandarījumu – it īpaši redzot, ka viņi ir apmierināti ar studiju procesu.

Prieks ir arī tad, kad viņi te atnāk – veiksmīgi aizstāvējuši savu bakalaura vai maģistra darbu – un pateicas par mācību gadiem, kas te pavadīti. Manuprāt, lektoriem un administratīvajiem darbiniekiem par to ir milzīgs prieks un gandarījums. Man ir arī svarīgi savi sasniegumi, spēja īstenot mērķus, šeit darbs nes pievienoto vērtību. Vai palikšu te uz ilgu laiku? Grūti pateikt. Runājot par mīnusiem – tās ir negaidītas situācijas, problēmas, ko rada darbs komandā, piemēram, kāda laikus nenodota informācija, kas sarežģī tālāko lēmumu pieņemšanu. Ļoti liels darba apjoms. Stresa līmenis te noteikti ir augsts. Taču kopumā es uz dzīvi skatos tā – problēmu nav, ir tikai izaicinājumi. Vai nu tu tos pieņem (ja tie ir saskaņā ar tavām vērtībām) vai ej projām.

Darba samaksa? Vai tā ir motivējoša?

Alga patiesībā ir laba – it īpaši, ja uzņemies lasīt lekcijas. Lielākoties tā arī ir – administrācijas darbinieki ir arī lektori.