Kā izvēlējāties kļūt par pirtnieku un kur to apguvāt?

Gan manā, gan sievas ģimenē pirtī tika iets jau no mazām dienām. Mūsu senči nāk no Latgales, manam vectēvam Balvu rajonā bija īsta melnā pirts. Patiesībā ar pirti esam izauguši, tāpēc vēlējāmies saglabāt šo senču mantojumu. Zīmīgi, ka tepat blakus ir pirtiņa, kas savulaik „Zāģeru” īpašniekam tapusi kā viena no pirmajām ēkām, jo laukos tā bija ļoti svarīga vieta. Kad sākām te dzīvot, pirtī gājām gan paši, gan mūsu bērni. Kā nu mācējām, tā viens otru pērām – liekot lietā tos paņēmienus, kādus bija lietojuši mūsu vecāki un vecvecāki. Dažkārt pirtī pērām gan draugus, gan paziņas. Taču nopietni ar to nenodarbojāmies. Tad reiz mani kolēģi uz dzimšanas dienu uzdāvināja pirts rituālu pie pazīstamajiem pirtniekiem Aelitas un Jura Batņām. Tad arī sapratu, ka to visu var darīt kvalitatīvāk un daudzveidīgāk, ņemot palīgā arī augus un skrubjus, ne tikai slotiņas. Kopā ar audžudēlu Kristapu iestājāmies viņu vadītajā pirts skolā „Lielzemenes”.

Mācības notika vienu reizi mēnesī, visa gada garumā. Tā nopietni – ar teoriju un praktiskajām nodarbībām.

Noslēgumā teorētiskais un praktiskais eksāmens, kā arī bija jāuzraksta un jāaizstāv kursadarbs. Kad pabeidzām un nokārtojām eksāmenus, bija sievas kārta mācīties. Un tad mūsu pēdās sekoja dēls Roberts, kurš kļuva par pirtnieku jau 18 gadu vecumā. Mūsu ģimenē tagad esam četri sertificēti pirtnieki un vēl joprojām turpinām krāt pirts zinības. Arī man ir vairāki sertifikāti un apliecības par apgūtajām zinībām un prasmēm pirtniecībā, tostarp izglītības iestādes „Pirts skola” profesionālās kvalifikācijas apliecība par Pirts meistara kvalifikāciju.

Vai sertifikāts ir svarīgs jūsu darbā?

Ir apmeklētāji, kas vēlas zināt, kā mēs strādājam, kādu skolu esam beiguši. Vai mums ir kāds dokuments, kas to pierāda. Taču patiesībā tas ir tikai pakāpiens ceļā uz pilnveidi. Ja nepārtraukti nepapildināsi zināšanas, nepaplašinot savu redzesloku, apstāsies attīstībā. Jo ir tik daudz nianšu, kuras saistītas ar pirti – gan augu un to īpašību pazīšana, gan aromterapijas noslēpumi. Arī medicīnas un ķīmijas zināšanas noder. Mums ar sievu palīdz tas, ka pēc iegūtās izglītības abi esam veterinārārsti. Spēj tik mācīties un to visu likt lietā.

Tas nozīmē, ka pēc kursu pabeigšanas nākas vēl papildus mācīties?

Protams. Diploms ir tikai sākums. Jau kursos pietuvinājāmies latviskajai dzīvesziņai un dzīvošanai pēc Saules kalendāra. Darbojoties Tomes folkloras kopā „Graudi”, visa gada garumā svinam atbilstošos latviskos saules rita svētkus, un pirtī mums lieti noder apgūtās dainas un dziesmas. Abi ar sievu esam ieguvuši arī sertifikātus latvisko rituālu vadītāju skolā „Latviešu saiets Trejdeviņi” Limbažu pusē.

Pirtnieks seko dabas ritumam, kurinot piedošanas pirti ar ievām, mīlestības pirti ar ceriņiem un jasmīniem, un tā visa gada garumā sekojam gadskārtām.

Lai papildinātu zināšanas, apmeklējam arī dažādu pirts meistaru lekcijas un praktiskos seminārus pie Ziedoņa Kārkliņa, Sarmītes Strautmanes, Naura Zuša, Jura un Aelitas Batņām. Braucam uz konferencēm un vasaras nometnēm, kur tiek aicināti pirtnieki un dziednieki arī no citām valstīm, ne tikai Latvijas. Ir arī izveidojies domubiedru loks, ar kuriem esam kopā mācījušies, – ik pa laikam tiekamies un pastāstām, un parādām, ko jaunu esam apguvuši. Desmit gadu laikā ir izveidojusies individuāla, tikai mums raksturīga pieeja latviskajam pirts rituālam.

Kas jūs piesaista profesijā un dod lielāko gandarījumu?

Pēc ikdienas darba – it īpaši gada aukstajos mēnešos – pirtsmīļiem patīk pirts mājīgums un gaisotne rituāla laikā. Priecē tas, ka sniedzam cilvēkiem labsajūtu, mieru un harmoniju, strādājot gan ar miesu, gan garu. Zināmā mērā esam kā psihologi, kas, ņemot palīgā pirts, uguns, augu un ūdens enerģētiku un vārda spēku, var mazināt ikdienas stresa radītās sekas. Lielu gandarījumu sniedz dzimtu stiprinošie rituāli – gan pirmskāzu pirts, gan vēlāk jaundzimušā un vecāku pirmais kopīgais pirts rituāls – Pirtīža. 

Kāda ir tipiska pirtnieka darbadiena?

Jāteic, ka pašlaik pirtī lielākoties peram radus, draugus, kolēģus un paziņas. Vispirms noskaidrojam, kāds ir apmeklējuma mērķis (atpūta, svinības, veselības uzlabošana u.c.), kam attiecīgi arī gatavojamies. Jebkurā gadījumā pirts dienas rītu sākam ar pirts telpu enerģētisku tīrīšanu izkvēpinot. Tad jākurina krāsns, jālasa augi, jāgatavo skrubji un slotas. Vienmēr padomājam par cilvēku, kas ieradīsies uz pirti. Arī pirtniekam ir jānoskaņojas, atbrīvojoties no ikdienas pienākumiem un darbiem. Gan man, gan sievai pirts nav ikdienas darbs. Mēs pirtī strādājam nedēļas nogalēs un brīvdienās. Ar to arī jārēķinās tiem, kas gribētu kļūt par pirtnieku –  brīvdienas lielākoties būs aizņemtas. Mums ir tāds pluss, ka pieaugušie bērni nāk palīgā.

Taču ir pirtnieki, kam tas ir pilnas slodzes darbs?

Jā, ir arī tādi pirtnieki, tomēr lielākoties viņi strādā savā lauku saimniecībā vai citā pamatdarbā.

Pirtniecība prasa pietiekami lielus ieguldījumus, sākot no pirts būvniecības, līdz sagatavošanās darbiem – gan pirts rituālam, gan sezonāli sienot slotas, vācot augus un arī papildinot zināšanas.

Katra pirtnieka pakalpojumu maksu var noskaidrot mājaslapās vai sazinoties personīgi. Ne mazāk svarīga ir plaša un ērta pērtuve, arī atpūtas vieta pēršanās starplaikos un dīķis, kurā atveldzēties. Jāgādā malka, vēlams lapu koku – vismaz kubs uz katru pirts pasākumu aiziet (tāds daudzums labas malkas izmaksā ap 35 eiro), slotas, skrubji, ēteriskās eļļas un citi skaistumkopšanas līdzekļi, dodot priekšroku ekoprodukcijai. Pirtnieka darbs prasa labu fizisko sagatavotību, un paša veselības pēc – vairāk nekā trīs reizes nedēļā strādāt pirtī nevajadzētu. Ja ik dienu vicināsies ar slotām 50 līdz 60 grādu karstumā trīs līdz četru stundu ilgumā, tava karjera divos trīs gados beigsies. Jo tu strādā virs cilvēka, kas guļ uz lāvas, un tur karstums ir vēl lielāks. Tāpēc svarīgi ir ievērot visus darba drošības pasākumus. Ik pēc 15 minūšu darba pērtuvē ir jāiziet laukā atvēsināties – vasarā dīķī vai ziemā āliņģī. Mūsu priekšrocība ir tā, ka varam strādāt divatā, lai var nomainīties, nepārtraucot darbu pirtī.

Jūsuprāt, tas vairāk ir sieviešu vai vīriešu darbs?

No vienas puses, tas vairāk piemērots vīriešiem, jo ir fiziski smags, taču, no otras puses, sievietēm, jo ir arī emocionālā puse – it īpaši tad, ja rīko pirtīžas, kur ar bērniņu darbojas tā sauktā pirts vecene. Taču ir arī vīrietim ko darīt – gan kopā ar jauno tēti ugunskuru kurt, gan ūdeni sagatavot. Abi ar sievu esam līdzvērtīgi svarīgi pirmskāzu pirts rituālos, kur nepieciešama gan vīrišķā, gan sievišķā enerģija.

Vai pirtnieka profesija ir un būs pieprasīta? Un vai arī ārzemēs tādas prasmes varētu noderēt?

Domāju, ka jā. Ja esi ieguvis atzinību šajā jomā, pieprasījums būs lielāks, nekā varēsi izpildīt. Ja pie tevis cilvēki nebrauc, acīmredzot kaut kas jāmaina savā darbībā, attieksmē un darba stilā. Latvijā zinu vairākus pirtniekus, kuri vieni un arī komandā brauc aiz Latvijas robežām – piemēram, uz Holandi, Norvēģiju, tepat uz Lietuvu, kur iepazīstina ar latviskajām pirts tradīcijām.