Cik ilgi strādājat medicīnas jomā?

Aleksejs: Sāku strādāt pēc 3. kursa, kopumā šogad tie jau ir 10 gadi. Taču jāņem vērā, ka studijas ir ļoti ciešā sasaistē ar darbu medicīnā, līdz ar to daudzi gadi tika aizvadīti, apvienojot darbu ar mācību procesu.

Edgars: Man ir līdzīgs stāsts: jau 3. kursā sāku strādāt, to darīju arī 5 gadus rezidentūrā un pēc rezidentūras vēl var pieskaitīt 4 darba gadus.

Abi mācījāties Rīgas Stradiņā universitātē?

Aleksejs: Jā.

Kad ir jāizdara izvēle par konkrētu specializāciju?

Edgars: Lēmums ir jāizdara sestā studiju gada beigās.

Cik garš ir studiju posms, lai gala rezultātā tiktu iegūta specialitāte – mugurkaula ķirurgs?

Aleksejs: Studijām jāvelta 13 gadi. Vispirms students sešus gadus mācās vispārējo medicīnu, iegūstot ārsta grādu un iepazīstot dažādas specialitātes. Stājoties rezidentūrā, jau ir jāzina, kādu specialitāti persona vēlas apgūt. Lielākoties jau šī izvēle top skaidra aptuveni 3. kursā. Jāņem gan vērā - lai iestātos rezidentūrā, kandidātam jāatbilst noteiktām prasībām: tiek vērtēta viņa vidēja atzīme, zinātniskā darbība, brīvprātīgais darbs. Jāpiebilst, ka tikai pirms diviem gadiem oficiāli mugurkaula ķirurgs tika apstiprināta kā viena no apakšspecialitātēm. Tagad ir skaidri redzams ceļš, kā var kļūt par mugurkaula ķirurgu:

sešus gadus ilgas studijas pamatspeciālitātē – ārsts, tad pieci gadi rezidentūrā traumatoloģijā un ortopēdijā, visbeidzot divi gadi mugurkaula ķirurģijā. 

Kad jūs pieņēmāt gala lēmumu par savu specialitāti?

Aleksejs: Tad, kad rezidentūras laikā, sāku strādāt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā.

Edgars: Sākotnēji plānoju kļūt par pataloganatomu. Pēc 3. kursa man bija iespēja aizbraukt uz reģionālo slimnīcu un paskatīties pataloganatoma darba ikdienu. Sapratu, ka šī specialitāte nebūs domāta man. Mani vairāk uzrunāja slimnīcā notiekošās traumatoloģijas operācijas. Tā arī pamazām sāku pievērsties šim virzienam.

Prakse ir neatņemama studiju sastāvdaļa. Varbūt stažēšanās arī ārvalstīs ir obligāta? 

Aleksejs: Nē, tas nav obligāti. Bet „Erasmus+” piedāvā ļoti plašas prakses iespējas ārvalstīs, uzskatu, ka tās būtu jāizmanto. Cik zinu, prakses apjomu ir iecerēts palielināt.

Edgars: Un tas ir pareizi, jo prakse ļauj pabūt reālā slimnīcas vidē. Redzētais var gan likt mainīt domas par savu specializāciju, gan tieši pretēji - stiprināt pārliecību, ka izvēlēts pareizais virziens.

Kādiem mācību priekšmetiem jau skolas laikā jāpievērš vērība, lai studijas medicīnā būtu pa spēkam?

Edgars: Bioloģija, ķīmija, latviešu un angļu valoda.

Jārēķinās, ka pirmie divi gadi būs visgrūtākie – jāmācās daudz, šie pirmie gadi ir arī kā atlases siets.

Manā kursā pēc pirmā studiju gada mācības pārtrauca aptuveni puse studējošo.

Darbs medicīnā nozīmē izglītošanos visa darba mūža garumā. Turklāt ik pēc 5 gadiem jāveic resertifikācija.

Aleksejs: Tā tas ir. Nozares ļoti strauji attīstās un zināt visu par visu nav iespējams, taču ir jāzina, kur meklēt informāciju un jāprot paņemt pašu svarīgāko. Esam AOSpine (red. – starptautiska mugurkaula ķirurģijas organizācija) biedri  -  organizācija regulāri rīko kursus, seminārus, vebinārus, piedāvā stažēties ārvalstīs, un arī es šobrīd gaidu rindā, lai izmantotu šo iespēju. Katrā ziņā varanti, kur iegūt jaunāko informāciju, ir ļoti daudz, jo, protams, ne tikai minētā organizācija rīko apmācības.

Arī medicīnā ienāk jaunākās tehnoloģijas. Kā tās maina jūsu ikdienu?

Edgars: Tās padara ķirurģiskās manipulācijas pacientiem vēl drošākas. Taču vienlaikus mūsu komandā ir tik pieredzes bagāti ķirurgi ar tik labi atstrādātām metodēm, ka tās ir līdzvērtīgas jaunākām tehnoloģijām. Mums ir paveicies, jo mums patiešām ir labi skolotāji, no kuriem mācīties, vienlaikus mums ir iespēja darbā izmēģināt jaunāko aparatūru, izvēloties labāko ārstēšanas pieeju pacientiem.

Vai mugurkaula ķirurgiem ir noteikti darba mūža griesti?

Edgars: Nē, tādi nav noteikti, viss atkarīgs no paša cilvēka un viņa izvēles. Jā, ar laiku varbūt ir iespējams samazināt operāciju skaitu, jo

tās prasa lielu izturību, tostarp stundām ilgi stāvēt kājās, atrasties vienā pozā, izdarot vien minimālas kustības, jo tajā brīdī galvenais darbs notiek ar mikroskopu.

Cik ilgas mēdz būt operācijas?

Aleksejs: No pusstundas līdz pat astoņām un vairāk stundām. Es pats esmu operējis 9 stundas. 

Un nav iespējams pārtraukums?

Aleksejs: Nē

Lūdzu, ieskicējiet vienu savu darba dienu?

Aleksejs: Aptuveni 7:30 esam darbā, tad notiek pacientu apgaita, pēc tās notiek neliela apspriede ar kolēģiem – īss rezumē par iepriekšējās dienas notikumiem un kas plānots šodien: viens dodas uz poliklīniku pieņemt pacientus, viens paliek nodaļā, viens gatavojas operācijai vai operācijām (dienā var notikt arī vairākas nelielas operācijas).

Bet kā ar akūtām operācijām, kuras nevar iepriekš ieplānot?

Edgars: Mūsu slimnīcā mugurkaula ķirurģijā akūtas operācijas notiek ļoti reti. Mums neved pacientus uzreiz, piemēram, pēc avārijām. Mums ir šaura profila stacionārs – traumatoloģiskā daļa.

Tas nozīmē: lielās universitātes slimnīcas novērš dzīvībai bīstamo situāciju, un pie mums pacients nonāk vēlāk.

Tādējādi pie mums galvenokārt notiek plānveida operācijas.

Cik ilga ir darba diena?

Edgars: Viena slodze ir no pulksten 8 līdz 16, bet ir vēl dežūras – brīvdienās, kā arī laikā no pulksten 16 līdz nākošās dienas rītam. Turklāt nereti ārsti strādā vairākās darba vietās un pēc darba dienas beigām Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā dodas uz otru darba vietu, lai tur pieņemtu pacientus.

Kādās valodās jāmāk komunicēt ar pacientiem?

Edgars: Latviešu valodā, vēlams pārzināt arī krievu valodu.

Kas darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

Aleksejs: Labs operācijas iznākums. Līdz iznākumam gan parasti tāls ceļš ejams. Vispirms es satieku pacientu, izrunājam, kādas ir viņa veselības problēmas. Sākas ārstēšana un, ja nepieciešams, notiek pakāpeniska pacienta gatavošana operācijai, tai skaitā visu nepieciešamo analīžu rezultātu iegūšana. Nākamais posms – operācijas skrupulozā plānošana, jo,

ja mēs iejaucamies mugurkaula struktūrā, ir skaidri jāzina, ko un kā mēs darām.

Tad ir operācija. Visbeidzot pacienta aprūpe un konsultēšana pēc operācijas. Redzot, ka esam spējuši pacientam palīdzēt, ir neaprakstāms gandarījums.

Edgars: Piekrītu kolēģim, tik piebildīšu, ka darbs dod nemitīgus izaicinājumus un adrenalīnu.

Operācijas plānu apspriežat ar kolēģiem?

Edgars: Jā, jo dažādi ieteikumi, padomi no malas mēdz būt noderīgi. Tiesa, mugurkaula ķirurģijā nav viena vienīga pareiza ārstēšanas metode. Mēdz būt situācijas, kad, piemēram, apskatot vienu klīnisko gadījumu, izskan vairāki diametrāli pretēji viedokļi. Bet gala lēmumu pieņem ārstējošais ārsts.

Vai operācijā piedalās viens vai vairāki mugurkaula ķirurgi?

Edgars: Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā – divi.

Viens operē, otrs asistē. Tas ir šīs slimnīcas ļoti liels pluss. Kolēģa atbalsts ir neatsverams.

Kādi ir lielākie izaicinājumi darbā?

Edgars: Ilgās darba stundas operāciju zālē statiskā pozā – tas ir fiziski smagi.

Aleksejs: Darbs medicīnā atņem laiku ģimenei, atpūtai.

Vai sievietes izvēlās mugurkaula ķirurga profesiju?

Aleksejs: Latvijā sertificēts mugurkaula ķirurgs – sieviete nav. Taču teorētiski arī sievietes šādu darbu var veikt.

Edgars: Mugurkaula ķirurģija iedalās divās daļās: traumatoloģijā un ortopēdijā, kur ir darbs ar kauliem, darba instrumenti – kalti, āmuri, skrūves, urbjmašīnas. Daudz kas ir jālauž ar spēku. Otra daļa – neiroloģija, kur darbs ir ar mikroskopu, spēku jāpielieto ļoti maz, bet vajag precizitāti, pacietību. Šo virzienu parasti izvēlas sievietes.

Bez kādām rakstura iezīmēm mugurkaula ķirurgs nevar iztikt?

Edgars: Neatlaidība, emocionāla noturība, augstā līmenī jābūt paškontrolei, jāsaglabā vēss prāts.

Kur Latvijā var strādāt šīs profesijas pārstāvji?

Edgars: Lielākajās slimnīcās Rīgā, kā arī daudzās reģionālajās slimnīcās.

Vai pieprasījums pēc speciālistiem nākotnē būs?

Aleksejs: Šķiet, ikvienam cilvēkam reizi mūžā ir sāpējusi mugura. Tādēļ pacientu ir daudz. Darba netrūkst.

Edgars: Turklāt ir svarīgi, lai notiek pakāpeniska paaudžu nomaiņa, lai kādā brīdī neveidojas speciālistu iztrūkums.

Kāda ir pacientu vecuma amplitūda?

Aleksejs: Sākot no 20 gadiem un uz augšu.

Edgars: Gados jauniem pacientiem tās parasti ir dažādas traumas, pārējiem – deģeneratīvas (red. – vecuma) problēmas.

Vai atalgojums ir ieguldītajam darba atbilstošs?

Aleksejs: Nē!

Edgars: Nē, bet ir vērojamas pozitīvas tendences jautājumos par algu celšanu. Reti kurš ārsts strādā vienu slodzi vienā darba vietā.

Taču nopelnīt var – jārēķinās, ka būs daudz jāstrādā, turklāt vairākās darba vietās.