Kā izvēlējāties savu profesiju?

Pavisam nejauši. Draudzene uzaicināja līdzi uz Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu, kur bija plānojusi mācīties par modelētāju. Uz vienu vietu pretendēja 4-5 cilvēki, viņa netika, es tiku... Neko tādu nebiju pat domājusi – kļūt par modes dizaineri. Tehnikumā kurss saucās “Sieviešu vieglā tērpa modelētājs”. Sāku šūt sev, māsai, kaimiņienēm, draudzenēm. Tehnikumā biju “pelēkā pele”, bet mācības man patika, izņemot militāro un komunisma mācību. Vienkārši paveicās ar labu skolotāju, kura man teica: “Vai nu tu kaut ko dari un no tevis kaut kas sanāks, vai nedari un nekas arī nebūs!”. Viņas mudināta un atbalstīta izgatavoju ļoti skaistu diplomdarbu – iedvesmojoties no suitu tautastērpiem, par ko saņēmu teicamu atzīmi. Māsa demonstrēja, un es biju ļoti priecīga, ka četri mācību gadi Rīgā bija tik produktīvi.

Kur var apgūt modes dizainera profesiju?

Tolaik tas bija Rīgas Vieglās Rūpniecības tehnikums, kas “baroja” visu vieglo rūpniecību, kas tajā laikā Latvijā bija milzīga. “Modelētājos” mācīties bija ļoti prestiži. Konkurence bija vienīgi Rīgas Lietišķās mākslas un dizaina vidusskola, bet arī ne īsti, jo viņi vairāk tika virzīti mākslinieciskā virzienā. Savukārt, lai strādātu rūpniecībā, mums obligāta bija prasme zīmēt modeļus uz cilvēka figūras, konstruēt, domāt trīsdimensiāli un krāsās, piegriezt un saprast materiālu atšķirības, to īpašības un kopšanu, sašūt elementārus apģērbu gabalus.

Pēc mācībām paši labākie iekļuva “Rīgas Modēs” un “Rīgas Modeļu namā”.

Es biju revolucionāre: pateicu, ka nestrādāšu no pulksten 9 līdz 17, lai tādu darbu man nemaz nepiedāvā! Nezinu, ko ar to domāju, bet nevarēju iedomāties sevi sēžam vienā vietā, kur man liek radīt kaut ko skaistu. Tai laikā jau arī nevarēja radīt – padomju laika ierobežojumi bija nesaprotami un garlaicīgi, tie mācīja “rēķināt stilu” pēc matemātiskām formulām uz kaut kādu “vidējo iedzīvotāju”, nevis radīt ko tiešām oriģinālu un unikālu, pieskaroties dzīvam ķermenim... Un brīnišķīgā modelēšanas skolotāja, kurai tai laikā bija savs kooperatīvs, paņēma mani pie sevis – par šuvēju. Tas mani ļoti apmierināja, jo man bija vajadzīga brīvība. Ja es pati sevi motivēju, es varu izdarīt daudz, un šai kooperatīvā es strādāju pat vairāk, nekā astoņas stundas, jo zināju: ja sašūšu tik un tik blūzes, saņemšu tik un tik. Un tā strādājot varēja nopelnīt ļoti labi. Tā es iemācījos kārtīgi šūt.

Dienā šuvu piecas baltas blūzes vai melnus svārkus, un no visām pusēm iepazinu, kā darbojas neliela šūšanas darbnīca.

Man ļoti patika, tas bija aizraujoši. Arī kolektīvs bija brīnišķīgs – tur strādāja visas pensionētās šuvējas no “Rīgas apģērba”, un es no viņām ļoti daudz iemācījos. Bet – es ļoti gribēju arī modelēt. Un tad mana skolotāja Zuze Tauriņa piedāvāja man piedalīties modes skatē – “Baltijas modes mākslinieku parāde”, kas notika Rundāles pilī. Tā bija pirmā iespēja, kur varēju izpausties kā modelētāja. Tad arī sapratu, ka gribu modelēt, nevis šūt, bet – tā kā kooperatīvā man to neļāva, es sabēdājos un no turienes aizgāju. Divus, trīs gadus nedarīju pilnīgi neko saistībā ar šūšanu, pret to bija iestājusies “pilnīga alerģija”. Iemācījos strādāt uz datora, biju grafikas dizainers – dizainēju vizītkartes un reklāmas. Lūzuma punkts bija Baltijas modes festivāls “Mode. Māksla. Mūzika”, kurā nolēmām piedalīties kopā ar māsu. Nezinu, kā mums tas izdevās, bet mēs ieguvām “Grand Prix” un “Zelta adatu”. Tas bija 1996. gads. Nākošajā gadā atkal piedalījāmies un atkal ieguvām “Zelta adatu”. Kad māsa nolēma braukt uz Londonu un strādāt tur par modeli, viņas draugs pēdējā brīdī netika, un viņa lūdza mani braukt līdzi – lai biļete neiet zudumā un lai drošāk. Apkopoju informāciju par Londonas modes skolām un pavisam nejauši jau pirmajā dienā iegāju Londonas Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžā un pateicu, ka gribu tur mācīties. Tur ieguvu bakalaura grādu vīriešu modē un maģistru sieviešu modē. Bet, pirms tur iestājos, nezināju, ka tur mācījies arī Aleksandrs Makvīns (Alexander McQueen), Džons Galiāno (John Galliano), Stella Makartnija (Stella MacCartney) un daudzi citi slaveni modes dizaineri.

Kāda ir tipiska modes dizainera darba diena?

Milzīga pašdisciplīna. Katrai dienai pats veido plānu un centies to izpildīt. Ja veido savu brendu, jādara ir viss. Ja kā dizainers strādā uzņēmumā, protams, ir citādāk un daudz vieglāk, jo darbi ir sadalīti.

Es izmācījos par modes dizaineri, un modes dizainera ikdiena ir minimums divas jaunas kolekcijas gadā.

Patiesībā, tas ir nežēlīgs un visu brīvo laiku aizņemošs darbs, jo vienmēr kaut ko var izdarīt vēl labāk. Dizainers dizainē un izveido apģērba gabalu, ar palīgiem vai bez. Modes dizainers perfekti pārzina modes dizaina attīstības vēsturi. Var sēdēt viens pats savā “cellē” un radīt dizainu tikai galvā, nepieskaroties cilvēkiem – tā ir viena galējība, bet var radīt uz konkrēta cilvēka ķermeņa, iespaidoties un radīt kolekcijas uz konkrēta modeļa, iedvesmojoties kaut vai no mākoņu formām.

Ja tu esi “traks” ar savu lietu, tad tipiska modes dizainera darbadiena ir no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam.

Pat tad, kad nemeklē audumus un neko nešuj, tu visu laiku domā, kas un kā jāizdara. Vispār jau interesanti, man patīk.

Vai darba gaitā ir nepieciešams papildus mācīties?

Mācīties nepieciešams visu laiku. Veidojot jaunas kolekcijas, tu attīsti un pilnveido pats savu izpratni par sievietes tēlu un to ko tu vēlies pateikt ar šī brīža kolekciju – kāda ir tava doma. Aktuālajā kolekcijā tu vari turpināt savu kādu jau iesākto konstrukciju vai atsaukties uz esošo situāciju sev apkārt. Šī brīža tendence ir sejas masku dizainēšana un šūšana. Liekas: nu, kas tur ko mācīties! Bet ir ļoti interesanti saprast, kāpēc senos laikos grieza tādus griezumus, un kāpēc tagad tā nedara, kāpēc bija tādas vīles un tagad tādas vairs nav... Tā pat nav mācīšanās, tā ir izzināšana. Ir nopietni jāiedziļinās vissīkākajās konkrētā laika detaļās. Cilvēka ķermenis jau anatomiski nav mainījies, bet tās proporcijas, kā tiek uztverts cilvēka skaistums, gan mainās uz vienu vai otru pusi, un tas ir ļoti interesanti.

Ar ko modes dizainera darbā ir jārēķinās?

Modes dizainera darbā jārēķinās, ka jebkura procesa īstenošana ietver sevī komunikāciju ar dažādu jomu pārstāvjiem. Tāpat jārēķinās ar fizisko slodzi. Vienalga vai tu nes zīmēšanas blokus un mapes, vai žurnālus, vai audumus, vai gatavus apģērbus, vai piegrieztnes, vai podziņas. Šī specialitāte prasa ļoti daudz sīkumu un nianšu zināšanu un saprašanu.

Ja gribi šajā profesijā ko sasniegt, ir jāstrādā 24/7. Un, ja paskatāmies pasaules praksē, praktiski visiem modes grandiem, kuri šai profesijā ir ko sasnieguši, ģimene palikusi otrajā plānā.

Noteikti nedrīkst aizmirst par tādu īpašību kā perfekcionisms, kura ir vēlama arī šajā profesijā, bet normas robežās, jo tas nosaka darba stundu apjomu. Plus psiholoģiskais moments – tu visu laiku esi “dakteris” – psihoterapeits, jo katrs atnāk ar savu garastāvokli... Jo īpaši tas attiecas, ja apģērbs jāizgatavo individuāli. Cilvēks spoguļa priekšā parasti samulst... Man šķiet, ka katrs cilvēks ir unikāls un skaists, tikai pats reizēm to neredz un nenovērtē. Skaists, moderns apģērbs arī ir daļa no sevis mīlēšanas. Un jo vairāk sevi mīl, jo smalkākas lietas atļaujas. Dažos gadījumos izrādās, ka ir slēpti sapņi, vēlmes un sajūtas... Tad es palīdzu tos realizēt un pārvērst taustāmā skaistumā.

Kādus instrumentus, tehniku un iekārtas izmantojat savā darbā?

Zīmuļus, papīru, šķēres, audumus, šujmašīnas, adatas, lineālus, mērlentas. Daudz visādu mantu, “miljons” visādu sīkumiņu – oderes un podziņas, tādas un šādas, sprādzītes un āķīšus, rāvējslēdžus, lentītes un šņorītes... Un kur nu vēl materiālu dažādība! Man šķiet, nav materiāla, no kura neesmu kaut ko uztaisījusi – vai tā ir trikotāža vai āda, vai mākslīgā āda, vai šifons, vai tafts, vai satīns. Un katram vēl ir vairāki veidi, biezumi un smagumi... Dizainējot apakšveļu, uzzināju, ka, piemēram, krūšturis satur apmēram 32 dažādas materiāla pozīcijas. Protams, savā darbā izmantoju arī modes žurnālus – itāļu un britu “Vogue”. Tie man vienmēr bijuši vajadzīgi, lai redzētu, kādā virzienā attīstās modes industrija. Reizēm tas man ir svarīgāk nekā ēst.

Kādas prasmes un zināšanas ir nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Mīlestība uz šo visu. Gribēšana darīt un sasniegt rezultātu. Omīte un mammīte man vienmēr mācīja, ka lietas jāizdara līdz galam. Tāpat arī modes kolekcijām ir savi termiņi un modes skates datums parasti tiek noteikts vismaz pusgadu iepriekš. Lai sagatavotu modes skati, tiek piesaistīti daudzi citi speciālisti, kuri, kolekciju radot, tev nebija nepieciešami, piemēram, telpu izīrētāji, modeļi, mūzikālā pavadījuma un gaismas operatori, asistenti ģērbēji, make-up mākslinieki, frizieri, stilisti u.c. Pašam ir jāgatavo preses relīzes un jāgatavo ielūgumi un jāsagatavo viesu saraksts. Ir jāspēj iet līdzi laikam un rēķināties ar visu radošo komandu. Tas man, gatavojot modes skates, ļoti patīk, ka tur katrs dara savu darbu, visi strādā kā zobratiņi. Tā ir tā “narkotika”, kas ievelk – ka esi viens no milzīga veseluma. Tas ir ļoti aizraujoši, ka mēs visi ejam uz vienu mērķi.

Kas jūs piesaista šajā profesijā un kas sagādā gandarījumu?

Tas, ka praktiski jebkuru personas tēlu varu uzdizainēt. Tas, ka klientam varu palīdzēt saģērbties glītāk, stilīgāk, harmoniskāk, viņa būtībai atbilstošāk, radot tā saucamo “otro ādu”. Un nav nozīmes ne vecumam, ne formai. Galvenais, ja viņš to vēlas pats un uzticas. Ja tas izdodas, tad ir patiess prieks, jo tad seko arī labi vārdi un atsauksmes. Prieks par to, ja kāda dāma modes skatē ierauga ko skaistu un tūlīt pēc modes skates vēlas to iegūt savā īpašumā, un ka jau nākošā dienā to var vilkt mugurā – tas patiešām ir aizkustinoši... Šajā profesijā vienmēr ir abpusēja sadarbība – man vajag, lai klients neierobežo manu radošo lidojumu. Vienlaikus man ir svarīgi, lai mēs kopā radām funkcionālu tērpu. Tad es varu darīt brīnumus un tad arī parasti sanāk. Jo bailes, šaubas un neuzticēšanās neko nerada.

Kolosālākais gandarījums ir tad, kad redzi, ka cilvēks nēsā manis radītās drēbītes, nonēsā līdz caurumiem...

Kādi ir lielākie izaicinājumi?

Modes dizainera lielākais izaicinājums ir iekarot pasaules modes tirgu. Un man tas ir izdevies.

Kādas ir šīs profesijas ēnas puses?

Man šķiet, ka tādu nav daudz, bet dažreiz nostrādā cilvēciskais faktors – cilvēki ir ļoti dažādi, ar visiem jāmāk saprasties. Lai cik labs psihologs es būtu, dažreiz no otra nelabās omas nav iespējams izbēgt. Lai sajustu otru cilvēku, jutekļi ir smalki uzasināti, un tieši tāpēc vēl asāk jūt ne tikai pozitīvo, bet arī negatīvo. Audumi arī dažreiz var “iegāzt”. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.

Kādas ir modes dizainera izaugsmes iespējas?

Sākotnēji ir vēlams iegūt pamatzināšanas šeit pat Latvijā, bet mācības koledžā vai universitātē papildināt ārzemēs.

Kādas ir darba iespējas ārzemēs?

Es savas unikālās kolekcijas esmu pārdevusi visā pasaulē – Londonā, Parīzē, Ņujorkā, Tokijā, Krievijā, Korejā, Taizemē. Piecus gadus noturējos un sapratu, ka tas no manis paņem visu, nekas nepaliek pāri. Protams, varētu turpināt cīnīties, bet vai es to gribu? Neesmu pārliecināta. Gribu arī dzīvot.

Tur ir ļoti nežēlīgi likumi un tas nav tik rožaini, kā izskatās. Iefiltrēties tai sabiedrībā ir gandrīz neiespējami, ja neesi tur piedzimis.

Protams, vienmēr ir izņēmumi. Mana skolotāja man savulaik iedeva sajūtu, ka es varētu darīt lielas lietas, bet man pietrūka pašai savas pārliecības, lai savu vietu tur izcīnītu stabili un līdz galam. Tas prasa daudz, daudz laika. Divdesmit gadi, kurus nodzīvoju Londonā, iedevuši milzīgu pieredzi, bet... Katram tiek iedotas tieši tādas iespējas, kādas vajadzīgas. Un, ja es tā paskatos: par ko man žēloties?! Katrs ir tur, kur viņam jābūt.

Jūsu ieteikumi jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju.

Doties pasaulē, lai paplašinātu savu redzesloku. Jā, arī mācīties, piemēram, Anglijā. Bet ne tikai tur. Jebkur, kur sirds velk. Paskatīties uz to, kas notiek Latvijā, no “ārpuses”. Vajag ticēt sev un saviem spēkiem. Vajag gribēt apgūt šo profesiju, bet – ar gribēšanu vien nepietiek. Ir jāstrādā. Un daudz. Šī ir grūta profesija. Ja es būtu zinājusi, uz ko eju... Taču tā es domāju tikai, kad esmu piekususi.

Vai modes dizainera atalgojums ir konkurētspējīgs darba tirgū?

Latvijā, lai izdzīvotu, par visu ir jācīnās pašam. Jauns modes dizainers tikai iegulda, iegulda un iegulda... Kurš no lielajiem modes namiem nav bijis uz bankrota sliekšņa vai pat bankrotējis?... Mēs zinām un pazīstam veiksmīgos stāstus, bet – cik ir neizdevušos?... Vai kāds to ir skaitījis? Cik dizaineru katru gadu absolvē modes skolas un augstskolas, un cik ir reāli veiksmīgi un paēduši?...

Tas ir sarežģīts mehānisms, kur arī visiem zobratiņiem jādarbojas ideāli.

Man ir palaimējies, ka darbinu “Keitas Kiosku”, jo pašas radītie dizaina apģērbi man un klientēm sagādā prieku, un ar to varu izdzīvot starp teātra un kino projektiem. Reizēm dzīve piespiež darīt visu ko. Savukārt, lai kaut ko sasniegtu pasaulē, ir jāizvēlas ļoti šaura specializācijas niša. Būsim godīgi, šobrīd Latvijā situācija dizaineriem nav pārāk spoža, jo ļoti daudz patērētāju ir izbraukuši, nav modes tirgus un ražošanas ne tik. Līdz ar to visi cīnās par izdzīvošanu, tikai ar savu latvieša lepnumu par to nerunā.. Esmu iedomājusies: ja es, piemēram, šūtu tikai T-kreklus un attīstītu savu internetveikalu, iespējams, nopelnītu savu miljonu, bet – kur lai lieku visu milzīgo mīlestību un pieredzi par apģērba izgatavošanu? Tas mani vienmēr ir interesējis – veidot kaut ko jaunu, uzzināt to, ko vēl nezinu, nemaz nerunājot par visa veida kāzu un svētku tērpiem, apakšsvārkiem un mežģīņu milimetriem apakšveļas ražošanā, ko jau esmu uzkrājusi...

Es joprojām esmu uz sevis pilnveidošanas ceļa un garlaicīgi nav nemaz!