– Kas jūs pamudināja izvēlēties šādu profesiju – mākslas (deju un kustību) terapeits? Var par šo jomu radās interese jau skolas laikā?

– Kad mācījos skolā, šādas profesijas vēl darba tirgū nebija. Sākotnējā doma bija kļūt par ārstu, tāpēc, kad pabeidzu vidusskolu, iesniedzu tolaik vēl Rīgas Medicīnas institūtā (šobrīd Rīgas Stradiņa universitāte, RSU) dokumentus, izturēju konkursu, bet galu galā studēt uz turieni neaizgāju. Šajā augstskolā nonācu gan – tikai krietni vēlāk. Tas notika tad, kad sāku izvērtēt savu karjeru, kas bija saistīta ar medijiem un sabiedriskajām attiecībām, un nolēmu mainīt tās virzienu. Visu mūžu esmu nodarbojies ar sporta dejām, tāpēc nolūkotā programma – mākslas terapeits – kaut kādā veidā sasaucās ar to, kas man ir sirdij tuvāks. Lai vairāk iepazītos ar šo jomu, apmeklēju vienas nedēļas semināru par kustību terapiju. Tas mani pārliecināja, ka izvēlētais ceļš ir īstais un vēlos to apgūt pamatīgāk. Starp citu, ja kādu interesē šī profesija, iesaku vispirms apmeklēt kādu pašizaugsmes grupu, kur tiek piedāvātas arī mākslas terapijas nodarbības, lai saprastu, vai tas tiešām ir tas, ko vēlas mācīties.

– Jūs studējāt RSU?

– Pirms nonākt Rīgas Stradiņa universitātē, lai studētu mākslas terapiju, nācās pabeigt iepriekšējo augstskolu un iegūt bakalaura grādu. Tas tāpēc, ka mākslas terapija ir apgūstama tikai maģistrantūrā. Pēc studijām drīz vien sāku strādāt Nacionālajā rehabilitācijas centrā „Vaivari”. Tas savukārt saistīts ar to, ka mācu arī ratiņdejas. Centra vadītāja piedāvāja man to darīt Vaivaros. Tā nu strādāju te kā mākslas terapeits, gan arī kā ratiņdeju skolotājs tiem pacientiem, kas pārcietuši muguras traumas un pārvietojas ratiņkrēslā.

– Kur strādā jūsu kolēģi – kādās darbavietās?

– Spektrs ir plašs, jo

mākslas terapijas sūtība ir uzlabot un veicināt cilvēku garīgo, emocionālo veselību un labsajūtu.

Es strādāju veselības rehabilitācijas jomā, tātad ar tiem, kam ir vairāk fiziskas problēmas, bet citi mani kolēģi strādā psihiatrijas klīnikās un dienas centros, palīdzot cilvēkiem ar psihiskām slimībām. Mākslas terapeiti strādā arī sociālās aprūpes centros un izglītības iestādēs, pārsvarā ar bērniem un pieaugušajiem ar īpašām vajadzībām. Daudziem ir savas privātprakses, daudzi sadarbojas ar dažādām biedrībām (lielākoties veselības jomā, piemēram, ar Latvijas Autisma apvienību, Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību u.c.).

– Vai šī profesija prasa mācīties papildus? Vai pietiek ar augstskolā iegūtajām zināšanām?

– Noteikti regulāri jāpapildina zināšanas. Jāņem vērā, ka

mākslas terapija ir jauna joma, tāpēc tā strauji attīstās un jāseko līdzi jaunākajām atziņām, tehnoloģijām. Tā ir cieši saistīta ar medicīnu un psiholoģiju – arī par tajās notiekošo jābūt informētam. 

– Cik pieprasīta ir šī profesija darba tirgū? Vai ir iespējams ar šeit iegūto izglītību strādāt ārzemēs?

– Tā arvien vairāk iegūst atpazīstamību, un pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Jo veselības rehabilitācijā mākslas terapeitu devums, sadarbojoties ar citiem speciālistiem un ārstiem, tiek novērtēts kā nozīmīgs. Ar RSU iegūto diplomu noteikti var strādāt ārzemēs. Tā kā vairāk darbojos deju un kustības jomā, varu apgalvot, ka mūsu zināšanas Eiropā tiek augstu vērtētas, jo tās ir ar izteiktu medicīnisko ievirzi. Medicīnas zināšanas ļoti palīdz, strādājot veselības aprūpē. Citviet Eiropā mākslas terapija vairāk saistīta ar psiholoģiju un psihoterapiju. 

– Ko būtu vēlams padziļināti mācīties jau skolas solā? Kam pievērst lielāku uzmanību?

– Mākslu terapijas pamatā ir psiholoģijas zinātne, kas ir no sociālo zinātņu lauciņa. Bet arī eksaktie un dabaszinību priekšmeti ir svarīgi – tie palīdz labāk apgūt medicīnas zinības. Jāatceras, ka ķermenis ir bioloģisks veidojums un emocijām pamatā ir vesels ķīmisku reakciju un hormonu „kokteilis”. To izprotot, vieglāk izprast cilvēku uzvedību.

– Vai šo profesiju izvēlas vairāk sievietes vai vīrieši?

– Patiesībā esmu viens no retajiem vīriešiem, deju un kustību terapeitiem. Desmit gadu laikā biju pirmais, kurš RSU pabeidza šo studiju programmu. Ir vēl viens kolēģis, kas strādā drāmas terapijā, un trīs vīrieši – mūzikas terapeiti. Tie ir tikai pieci mākslu terapeiti vīrieši no vairāk nekā 100 mākslu terapeitiem Latvijā.

– Izaugsmes iespējas?

– Te nav tādu klasisku karjeras kāpņu kā varbūt citās jomās. Te svarīga ir pieredze, zināšanas, sevis pilnveidošana.

– Paraksturojiet savu darbadienu un vidi, kurā strādājat.

– Darbs notiek telpās – manā kabinetā, jo svarīga ir pacientu drošība. Te ir daudz brīvas vietas, lai varētu kustēties. Ir arī priekšmeti, ar kuru palīdzību var veikt dažādus vingrinājumus. Var arī skanēt mūzika, taču to izmanto retos gadījumos, jo mūzika pati par sevi ir spēcīgs instruments.

Mana darbadiena ilgst astoņas stundas. Pirmais, ko daru, iepazīstos ar informāciju par pacientiem, kas tajā dienā pie manis nāk. Pārdomāju, kā varētu noritēt nodarbība, ņemot vērā konkrētā cilvēka situāciju.

Dienā parasti man ir pieci pacienti. Mums ir noteikts, ka dienā var būt ne vairāk kā piecas individuālas sesijas, kas katra ilgst līdz vienai stundai (var būt arī īsāk, ja cilvēks nejūtas tik stiprs), vai divas grupu nodarbības. Vairāk nebūtu ieteicams, lai nezaudētu darba kvalitāti. Laiks jāvelta arī katra pacienta situācijas sīkākai analīzei un rezultātiem, kas jāfiksē rakstiski protokolos.

– Kādas īpašības nepieciešamas šīs jomas speciālistam?

– Noteikti būtu vēlamas zināšanas un pieredze attiecīgajā mākslas jomā. Jo plašākas tās būs, jo labāk tās varēs izmantot praksē. Manā gadījumā tā ir deju kustību māksla. Citiem kolēģiem akcents ir uz mūziku, vizuālo mākslu vai teātra mākslu – drāmas terapijā. Tā kā tas ir darbs ar otru cilvēku, tas prasa koncentrēšanos, vērību. Pilnībā veltīt laiku un uzmanību pacientam, izprotot viņa grūtības un palīdzot tās atrisināt, palīdzot rast veidu, kā viņš vingrinājumu var izpildīt.

Nav jau viena vingrinājuma kompleksa vai uzdevuma, kas der visiem. Tāpēc jāprot atrast katram piemērotāko pieeju.

Piemēram, pie manis šodien bija pacients, kuram tā ir trešā sesija, turklāt viņš te ir atkārtoti – bija centrā pirms gada. Tātad jau ir iestrādnes, tāpēc nolēmu, ka padarbosimies ar vienu konkrētu jautājumu. Taču, uz nodarbību atnākot, redzu, ka viņam trūkst enerģijas. Izrādās, ka palātas kaimiņš visu nakti krācis, un tāpēc slikti gulējis. Sapratu, ka visi mani skaisti būvētie plāni jāmaina un jādara kas cits. Tātad vienmēr jābūt gatavam negaidītiem pavērsieniem un mainīt plānus.

Jāņem arī vērā, ka daudz psihoemocionālo resursu tiek tērēts, pārslēdzoties no viena pacienta uz otru. Pirmajos trīs mēnešos man tas prasīja krietnu piepūli.

– Psihoemocionālā slodze – kā tiekat ar to galā?

– Ar to mums iemāca tikt galā jau studiju laikā. Ir dažādi paņēmieni, kā no tās atbrīvoties, citādi jau nevarētu strādāt. Tāpat mūsu profesijā obligātas ir supervīzijas, kuras laikā pieredzējuši un papildu izglītību ieguvuši kolēģi – supervizori – pārrauga manu profesionālo darbību, kā arī sniedz padomus par situācijām darbā ar klientiem vai pacientiem.

– Vai un kāda ir sadarbība ar citiem šeit strādājošajiem?

– Tas noteikti ir komandas darbs, un es strādāju tiešā ārsta pakļautībā, kurš pārrauga un vada komandu. Veselības aprūpe nav iedomājama bez mijiedarbības starp dažādiem speciālistiem. Dažkārt, skaidrojot pacientiem sava darba specifiku, ar mazu humora piedevu saku: lūk, blakus kabinetā pa labi strādā fizioterapeits, kura uzdevums ir pacienta fizisko spēju atjaunošana, otrā pusē – psihologs, kurš pievērš vairāk uzmanības jūsu psihiskajai labsajūtai un emocijām, es esmu abiem pa vidu – caur ķermeņa kustināšanu uzlaboju emocionālo un psiholoģisko labsajūtu. Svarīga ir apzināta kustēšanās. Jo daudziem pēc traumām un slimībām ir apgrūtināta kustēšanās, tāpēc ir būtiski to, cik iespējams, atjaunot. Nodarbībās izmantoju dažādus audumus (lakatus), dažādu izmēru bumbas, gumijas, auklas – kaut ko, kas rosina izpildīt kustību.

– Kas jums sniedz gandarījumu šajā darbā?

– Galvenais ir tas, ka man patīk darīt šo darbu.

Prieku rada mazie zelta mirkļi, kad pēc kāda sadarbības procesa kopā ar pacientu konstatējam, ka ir panākta uzlabošanās, sasniegts mērķis, kas uzstādīts pašā sākumā.