Cik ilgi strādājat par kokvedēja vadītāju?

Desmit gadus.

Kāpēc izvēle par labu šai profesijai?

Manam tēvam īpašumā bija mežs, tāpēc meža darbi man nebija sveši. Redzēju, kāds transports brauc pakaļ kokiem, kā tie tiek iekrāmēti piekabēs. Man redzētais iepatikās. Turklāt man ļoti piemērots šķita darba grafiks – nav jāstrādā katru dienu, bet maiņās. Šo grafiku varēju viegli pielāgot savai sportista karjerai – treniņiem, spēlēm.

Lai varētu strādāt minētajā amatā, pietiek ar iegūtu atbilstošu vadītāja kategoriju?

Kokvedēja vadītājam nepieciešama CE kategorijas transportlīdzekļa vadītāja apliecība. Tiek prasīta manipulatora [iekārta, ar ko veic iekraušanas darbus] operatora apliecība. To iegūst, apmeklējot apmēram nedēļu ilgus kursus un pēc tam nokārtojot eksāmenu. [Dziļāku ieskatu un izpratni par profesiju var gūt, uzsākot mācības Ogres tehnikumā.]

Vai un kā šo gadu laikā ir mainījies transportlīdzeklis, ar kuru ikdienā jāstrādā?

Pirmo darba pieredzi guvu jau 1997. gadā. Un šo gadu laikā transportlīdzeklis ir ļoti pilnveidojies. Elektronika, kas tajā ir, atvieglo mūsu darba ikdienu.

Piemēram, sistēma mani laikus brīdina, kad būs jābremzē; kad veicu pagriezienu, automātiski iededzas papildu gaisma, lai pagriezienu varu veikt drošāk. Sistēma ziņo, cik labi, cik pareizi, cik ekonomiski es braucu. Un, starp citu, šī informācija, kad to apkopojis darba devējs, atspoguļojas arī prēmijās. Mašīnā ir dators, kurā varu izlasīt informāciju, kur ir apledojuši ceļi, kur ir slēgts kāds ceļa posms. Man pašam šāda informācija vairs nav jāmeklē. Datorā varu izlasīt arī savu tā brīža darba uzdevumu, savu maršrutu.

Mūsdienu mašīnas sēdekļos ir iestrādāti gaisa spilveni, kas braucienu padara komfortablāku. Senākās mašīnās bija atsperu sēdekļi, tad mugurkauls juta katru bedri. Automašīnā ir ierīkota arī ērta guļamvieta – to izmantojam atpūtas brīžos (strikti ievērojam atļauto braukšanas un atpūtas laika režīmu).

Ko nosaka šis režīms?

Esot ceļā no punkta A līdz punktam B, pēc 4,5 stundu ilgas braukšanas mēs 45 minūtes paņemam pauzi. Pauze nozīmē atpūtu, piemēram, kafejnīcā paēdam, atlaižamies auto guļamvietā. Dienā braukšanas cikls nevar pārsniegt deviņas stundas, bet darba cikls, tostarp strādāšana ar manipulatoru un tamlīdzīgi – 15 stundas.

Lūdzu, dodiet ieskatu, kā aizrit viena jūsu darba diena.

Tātad astoņos reģistrēju sevi automašīnā jeb ielieku čipu, kas sāk skaitīt manas darba stundas. Nākamais solis – obligāti pārbaudu, vai mašīna ir braukšanas kārtībā. Tas prasa aptuveni 10 minūtes. Datorā izlasu darba uzdevumu, iepazīstos ar maršrutu. Norādītais maršruts mums ir jāievēro. Ja, piemēram, kādā maršruta posmā noticis ceļu satiksmes negadījums un man tas ir jāapbrauc pa citu ceļu, izmaiņas maršrutā saskaņoju ar loģistikas speciālistu.

Dodos ceļā uz vajadzīgo krautuvi. Krautuvē pārliecinos, ka konkrētais materiāls ir. Izprintēju pavadzīmi. Uzkrauju kravu, nostiprinu to, noslauku ceļu, jo aiz sevis uz ceļa mēs nevaram atstāt nekārtību. Tad kravas nosūtītājam, mūsu gadījumā AS „Latvijas valsts meži”, aizsūtu jeb, precīzāk sakot, datorā WEB lapā ievadu atskaiti par to, kāds materiāls ir paņemts un cik daudz. Kravu nogādāju vajadzīgajā vietā, kura norādīta maršrutā. Izkraujos. Paziņoju par darba izpildi un sāku pildīt nākamo uzdevumu.

Cik uzdevumu dienā var izpildīt?

Apmēram trīs, ja braukšanas attālumi no punkta A līdz punktam B nepārsniedz 150 kilometru. Mūsu maršruti atrodas Latvijas teritorijā. Es un mana automašīna ir piesaistīta Pierīgai, taču gadās, ka ir jābrauc arī uz citiem reģioniem.

Darbi norit 24 stundas diennaktī?

Jā. Mainās tikai autovadītāji. Piemēram, tagad es strādāju no pulksten 8 rītā līdz 20 vakarā. Šādā režīmā nostrādāšu divas dienas, tad divas dienas man būs brīvas. Pēc tam divas dienas strādāšu no pulksten 20 līdz 8 rītā. Un atkal divas dienas brīvas.

Vai strādājat arī svētkos, brīvdienās?

Sestdienas mums ir darba dienas, bet svētdienas ir brīvas. Brīvi ir arī visi valsts svētki, Jāņi, Ziemassvētki un tamlīdzīgi svētki.

Sanāk, ka par vienu auto atbildīgi ir vairāki cilvēki?

Nedēļas griezumā četri cilvēki. Es un mans pārinieks. Tad, kad esam atpūtā, ar auto brauc divi citi šoferi. Mūsu visu pārziņā un atbildībā ir viena mašīna, tāpēc visiem pret to jāattiecas rūpīgi – auto ir mūsu darba instruments.

Auto remontdarbi laikam nav jums jāveic?

Smago automašīnu bāzēšanās vietās ir servisa speciālisti, kas veic nelielus remontdarbus. Ja nepieciešami apjomīgāki remontdarbi, palīdzību sniedz „Volvo Truck Latvia”  speciālisti. Viņi arī piedāvā izbraukuma servisu, ja kāda nopietnāka ķibele gadās uz ceļa. Bet, piemēram, nomainīt riteni varu un māku es pats.

Kas jūs vairāk piesaista šajā darbā?

Darba grafiks, stabilitāte, jo, piemēram, sniedzot pārvadājumu pakalpojumu AS „Latvijas valsts meži”, es skaidri zinu – man ir garantēts darbs, apmēram zinu, kādi būs maršruti. Viss ir sakārtots, kas man kā darbiniekam ļauj justies drošam, ka atalgojums tiks izmaksāts, kā paredz līgums, man pienāksies visas sociālās garantijas. Nenoliedzami – arī atalgojums ir būtisks motivators. Turklāt man ļoti patīk darba vide – mežs, kā arī, esot pie stūres, varu saņemt zināmu vientulības devu.

Ko jūs minētu kā profesijas ēnas puses?

Man pašam šis darbs patiešām patīk, bet jaunajiem nereti lielākais izaicinājums un bieds ir ziema un neprognozējamie laika apstākļi – vienu brīdi snieg, tad sāk līt, piesalst, un ledus uz ceļa ir neizbēgams.

Atceros, reiz 10 kilometru garu ceļa posmu braucu gandrīz pusotru stundu.

Jārēķinās, ka darbs ar manipulatoru būs jāveic neatkarīgi no laika apstākļiem – var snigt sniegs, līt lietus, saule svilināt. Darbs tādēļ neapstājas.

Visbeidzot – Latvijas autovadītāju braukšanas kultūra. Tā ir jāpieņem, lai arī kāda tā ir.

Es gan uzskatu: ja šī cilvēkam ir īstā profesija, minētie apstākļi nav būtiski – tiem pielāgojas.

Vai Latvijā ir pieprasījums pēc kokvedēja vadītājiem?

Jā, es pat teiktu – pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Iedrošinot jauniešus izvēlēties šo specialitāti, gribu piebilst, ka automašīnas, ar kurām jāstrādā, kļūst arvien, tā teikt, gudrākas, atvieglojot mūsu darbu. Piemēram, nesen izstādē redzēju automašīnu, kuras kabīnē jau iebūvētas hidromanipulatora vadības sviras. Tas nozīmē – šoferis atbrauc līdz mežam, pārsēžas blakus krēslā, uzvelk brilles, paņem džoistikus un iekrauj kravu, nemaz neizkāpjot no kabīnes.

Būs jāmācās, kā ar tiem apieties.

Mums divas reizes gadā ir semināri, kur tiekam informēti par pašu aktuālāko. Mācāmies arī tagad.

Vai profesija ir interesanta arī sievietēm?

Latvijā nav nācies sastapt, bet, piemēram, Zviedrijā daudz sieviešu strādā šajā profesijā. Darbs nav fiziski smags.

Ja nu vienīgi stiprinājuma troses pāri kravai jāpārmet. Taču pat tas nav fiziski smagi, vairāk tā ir meistarība, kuru var apgūt dažās dienās.

Vai atalgojums ir konkurētspējīgs?

Tas ir lielāks par vidējo atalgojuma līmeni valstī. Atalgojums lielā mērā atkarīgs no tā, cik cilvēks strādā un kā strādā – kā sarunas sākumā minēju, tiek vērtēts, cik ekonomiski un pareizi mēs braucam.

Kādām īpašībām, personības iezīmēm jāpiemīt labam amata pratējam?

Atbildības izjūtai par mašīnu, par kravu, par drošību uz ceļa (jāspēj domāt vienu soli uz priekšu, kā rīkosies vieglo automašīnu vadītāji konkrētā situācijā). Jābūt savā ziņā vienpatim, kas komfortabli jūtas, ja pat vairākas stundas, esot ceļā, ne ar vienu nesarunājas.