Kā Tu nonāci līdz šai profesijai, un kāda ir Tava izglītība?

Mans stāsts ir līdzīgs kā daudziem studentiem – vienā brīdī ir kaut kas jāizvēlas, bet ne vienmēr sapratne ir tik pilnīga, lai izvēle būtu precīza, tāpēc bieži tā krīt uz to, kas tajā brīdī šķiet vistuvākais vai saistošākais. Man vidusskolā tā bija ķīmija, tāpēc es devos studēt uz Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultāti, kur ieguvu bakalaura grādu. Paralēli studijām 3. kursa laikā izgāju praksi AS “Grindeks”, un jau pēc pusgada man šeit piedāvāja algotu darbu. Vēlāk LU turpināju arī maģistrantūras studijas, kur specializējos analītikā, kas arī šobrīd ir mana darba pamatā. Tā no vairākiem apzinātiem un arī netīšiem faktoriem pamazām izkristalizējies viens ceļš.

Kas ir Tavi galvenie uzdevumi un pienākumi šajā profesijā?

Te jāsāk ar nelielu ievadu par to, kā notiek zāļu ražošanas process. Tajā brīdī, kad zāles ir saražotas, ikvienai sērijai ir jāpārbauda kvalitāte. Un ne tāpēc, ka ražošanas process būtu bijis eksperimentāls vai bīstams, bet mums ir jāpierāda, ka produkcijas kvalitāte atbilst noteiktām prasībām. Turklāt tas ir jādara ne tikai tikko saražotai produkcijai, bet arī produkcijai visā tās derīguma laikā, pierādot, ka produkts atbilst kvalitātei arī derīguma termiņa beigās. Šādu kārtību nosaka farmācijas nozares vadlīnijas. Saskaņā ar šīm vadlīnijām rutīnas analītiķi katru dienu veic ļoti daudz analīžu, lai noteiktu zāļu kvalitāti un produkciju varētu sūtīt uz aptiekām. Taču rodas jautājums – kā analītiķi zina, ar kādām metodēm noteikt zāļu kvalitāti? Tieši tas ir mans darbs – metožu izstrāde.

Man jāizdomā, kā jāsagatavo testējamais paraugs, kā tas jāapstrādā, kāds vielas daudzums jāpievieno, ar kādu iekārtu un kādos apstākļos jāveic analīze utt.

Tātad mans galvenais uzdevums ir izstrādāt metodi, ar ko būtu iespējams noteikt nepieciešamos produkta kvalitātes rādītājus. Un darba laikā jāatceras, ka šai metodei ir jābūt pēc iespējas vienkāršākai, videi draudzīgākai un ķīmiķim nekaitīgākai. Turklāt, izstrādājot metodi, man ir jāpierāda, ka izstrādātā metode ļaus iegūt rezultātu, kas būs precīzs, pareizs un to varēs atkārtot dažādi analītiķi uz dažādām iekārtām. Reizēm mums arī jāuzlabo senāk izstrādātas metodes, jo, piemēram, pamainījušās starptautiskās vadlīnijas.

Cik daudz radošā momenta ir Tavā darbā?

Var droši apgalvot, ka metožu izstrādē mans darbs ir patiešām ļoti radošs. Lai gan ir attiecīgas datu bāzes, kur varu atrast ievirzes un pasmelties idejas, bet ir reizes, kad izstrāde jāsāk pilnīgi no jauna, pamatojoties tikai uz savām zināšanām un pieredzi. Savukārt pārbaudīšanas jeb validācijas daļa gan notiek pēc stingrām starptautiski pieņemtām vadlīnijām – tur nekādu atkāpju nedrīkst būt. Pēc būtības metožu izstrāde ir nemitīga problēmu risināšana – mani tas šajā profesijā ārkārtīgi piesaista. Bieži vien vajadzīgi ļoti radoši risinājumi, citreiz tā ir neskaitāmu grāmatu caurskatīšana vai runāšana ar citiem speciālistiem. Tad, kad problēmas rodas, man vienlaikus ir liels izaicinājums un ir ļoti interesanti tās risināt. Tas ir izaicinājums no daudziem aspektiem – jādomā gan par to, kā vispār to iespējams izdarīt pēc būtības, lai iegūtu pareizos rezultātus, gan arī par to, kā izstrādāt metodi pēc iespējas ērtāku, lētāku, mazāk kaitīgu, jo varbūt ar kaitīgām vielām izstrādāt metodi ir samērā vienkārši, bet izaicinājums ir to pašu izdarīt ar vielām, kas nav kaitīgas vai šķīst ūdenī.

Kā tiek organizēts darbs metožu izstrādes grupā, un vai Tu sadarbojies arī ar kolēģiem?

Katram metožu grupas analītiķim tiek iedalīti savi preparāti. Taču ir reizes, kad ir īpaši steidzami vai svarīgi projekti – tad vienam preparātam tiek piesaistīti vairāki kolēģi. Mums grupā ir viens darbinieks, kas nodarbojas ar klasiskajām analītiskajām metodēm, piemēram, titrēšanu, jo pārsvarā visas metodes tiek izstrādātas uz aparātiem ar ļoti detalizētu programmatūru, kurā iespējams izsekot visam, kas ir iepriekš darīts. Savā darbā konsultējos arī ar kolēģiem, kas strādā citās nodaļās, piemēram, vielu sintēzes vai aktīvo farmaceitisko vielu ražošanas jomā. Viss uzņēmums strādā tā, lai darbs tiktu izpildīts, tāpēc neviens neatsaka palīdzību.

Cik daudz Tava laika paiet, veicot praktiskus uzdevumus, un cik – dokumentācijas un papīru darbos?

Pirms metodes izstrādes vispirms jāveic izpēte, kad meklējam publikācijas, uz kurām balstīties, – šī izpēte aizņem apmēram 10-20% laika. Tad seko praktiskā darbošanās ar kolbām un tamlīdzīgi, kas veido apmēram 40% no darba, un darbs ar dokumentiem arī aizņem kādus 40-50% laika, bet šīs proporcijas var mainīties.

Man metode ir ne tikai jāizstrādā, bet arī ļoti detalizēti un skaidri jāapraksta, lai darbinieks, kurš to vēlāk izmantos, var izlasīt, saprast un atkārtot.

Piemēram, nederēs tā: „Paņem šķīdumu pietiekamā koncentrācijā,” jo nevienam nebūs skaidrs, ko nozīmē pietiekama koncentrācija. Skaidri jābūt aprakstītiem arī traukiem, kas tiek izmantoti – pilnībā caurspīdīgi, necaurspīdīgi, ar plastmasas korķīšiem u.tml. Bez tā vēl man jāuzraksta pavadošais dokuments jeb pamatojums – kāpēc ir izvēlēti tieši šādi parametri. Tas ir laikietilpīgi un nav mana mīļākā darba daļa, bet bez tā nevar iztikt.

Vai Tev parasti jāiekļaujas kādos noteiktos termiņos?

Kā jebkurā ražošanas uzņēmumā arī mums ir jāievēro termiņi, bet reizēm termiņi tieši mūsu darba specifikas dēļ mēdz mainīties. Mūsu darbs ir laikietilpīgs – reizēm tu izmēģini metodi un nesanāk, pēc tam to izmaini, un atkal nesanāk, bet pozitīvu rezultātu iegūsti tikai pēc vairākiem mēnešiem. Reizēm metodi var izstrādāt nedēļā vai divās, bet ir arī metodes, ar kuru izstrādi nodarbojies veselu gadu. Parasti vairāki projekti ir jāpilda vienlaikus – lai gan prioritāte ir viena, bet, kamēr vairākas dienas gaidi konkrētu analīžu rezultātu, vari turpināt darbu pie citiem projektiem.

Vai Tavā darbā pastāv kādi riski? Kā Tu no tiem izvairies?

Mums ir ļoti laba Darba aizsardzības nodaļa, kas regulāri par mums rūpējas un mūs apmāca. Tā kā manā darbā ir jāstrādā arī ar bīstamām ķīmiskām vielām, darba drošības aspektu uztveru nopietni – lietoju aizsargbrilles, cimdus, darba apavus un halātu. Mums ir arī īpaša telpa, kur norit darbs ar bīstamām vielām – tajā ir pazemināts gaisa spiediens, lai nekādas ķīmiskās daļiņas nevarētu no tās izkļūt ārā. Dodoties turp strādāt, velkam pilnu aizsargapģērbu – slēgtā tipa kombinezonu un sejas masku ar ventilāciju.

Kādas prasmes un īpašības Tavam darbam ir vitāli svarīgas?

Ja runājam tieši par metožu izstrādi, jābūt tādam cilvēkam, kurš vēlas atrisināt problēmas un neveiksmes gadījumā nepadosies – viņš negaidīs un nesūrosies, ja nesanāks, bet neapstāsies un neatlaidīgi meklēs risinājumu. Esmu novērojis – lai arī bieži cilvēki apgalvo, ka vēlas interesantu darbu, man tomēr šķiet, ka liela daļa grib arī zināmu rutīnu, lai nav nezināmo un svešu situāciju. Cilvēkiem tomēr patīk tā drošības sajūta, kad ir kāds, kurš pasaka, kā labāk darīt. Manā darbā ir jābūt vēlmei pēc nepieredzētām situācijām un izaicinājumiem – mums ļoti bieži nav neviena, kurš pateiks, kā ir labāk. Viss būs tik labi, cik labi pats varēsi izmērīt, pierādīt utt.

Kas Tev sagādā lielākās grūtības?

Esmu radošs cilvēks, tāpēc man grūtākais varētu būt ikdienā sevi disciplinēt. Tajā brīdī, kad esi aizrāvies un saņem negatīvu rezultātu, ir grūti saņemt sevi rokās, atgūt degsmi un vēlreiz sākt visu no jauna – vienmēr sevi mazliet jāpiespiež darboties tālāk, domāt, meklēt informāciju, veikt testus utt.

Kādas vēl varētu būt karjeras iespējas šīs profesijas pārstāvim?

Man šķiet, ka farmācijas nozarē ķīmiķis var strādāt ļoti daudzās profesijās, sākot no tās pašas vielu sintēzes un beidzot ar klīniskajiem pētījumiem un dokumentācijas pildīšanu medikamentu reģistrācijai. Sākot nozarē strādāt, pamazām saproti, ka tavs iespēju lauks patiesībā var būt ļoti plašs. Mums studiju laikos bija priekšmets medicīnas ķīmija – tajā katru reizi bija cits lektors, kurš strādājis kādā lielā uzņēmumā pie noteikta zāļu izstrādes posma. Dzirdēt viņu pieredzi bija ļoti iedvesmojoši. Es neticu, ka cilvēkam var būt tikai viena lieta, kam viņš der. Tu izvēlies sfēru, vai nu tāpēc, ka patīk, vai dzīve piespiež, tad pamazām sāc iejusties profesijā, uzzini jaunas lietas, sadraudzējies ar kolēģiem un tava izpratne paplašinās. Ķīmijā ir tik daudz apakšnozaru, ka uzreiz izvēlēties īsto profesiju, ir praktiski neiespējami, tāpēc jāsāk no zemākās profesijas.

Vai pēc ķīmiķiem ir pieprasījums?

Labu ķīmiķu Latvijā trūkst, bet labi speciālisti jebkurā nozarē būs pieprasīti.

Latvijas specifika gan ir tāda, ka ķīmija un farmācija ir diezgan attīstītas, līdz ar to pie mums vienmēr nepieciešami arī vidēja līmeņa speciālisti.

Varbūt nav gluži tā, ka visi ķīmiķi tiek pieņemti darbā uzreiz pēc skolas absolvēšanas, bet spējīgu darbinieku vienmēr trūkst. Domāju, ka arī ārzemēs ķīmiķiem iespējas atrast darbu ir diezgan labas. Augstskolas laikā es praksē biju arī Oslo izpētes laboratorijā – man radās sajūta, ka ļoti pieprasīti ir ķīmiķi, kuriem jau ir zināma pieredze un zināšanas.

Vai strādājot Tev ir jāapgūst jaunas lietas?

Mums ikdienā ir standarta apmācības par jaunākajām lietām un tendencēm, bet šajā profesijā ļoti daudz informācijas ir jāmeklē arī pašiem. Tas nozīmē, ka viss mūsu darbs ir nemitīga izglītošanās. Katru reizi, kad mums izsniedz jaunu vielu, tās izpēte nozīmē jaunu zināšanu ieguvi.

Kāds būtu Tavs ieteikums jauniešiem, kas vēlētos strādāt šajā profesijā?

Svarīgs ieteikums ikvienam jaunietim – negaidīt vienu ideālo un pareizo ceļu. Būs labāki un sliktāki laiki, būs sajūta, ka vari visu un nevari neko, bet galvenais ir neapstāties un iesākto turpināt. Lai arī mūsdienās ir populāri meklēt savu īsto aicinājumu, ja esi vispusīgs un ar plašu domāšanu, tev nebūs tikai viens aicinājums. Tomēr, ja esi kādu ceļu izvēlējies, tad dodies pa to. Piemēram, ķīmijas nozarē ir ārkārtīgi plašas iespējas, par kurām sākumā pat vari nenojaust, ka tādas eksistē. Taču tās iespējams atrast tikai tad, ja turpini doties uz priekšu pa izvēlēto ceļu.