Kā Tu izvēlējies strādāt šajā jomā un kā apguvi profesiju?

Sestajā klasē man sāka uzdot jautājumus, par ko es gribētu kļūt. Sapratu, ka man patīk grūtās situācijās meklēt risinājumus. Ar klasesbiedrenēm pārrunājām attiecības ar vecākiem un vienaudžiem. Centos izdomāt, kā kurā situācijā labāk rīkoties. Patika analizēt arī daiļliteratūras varoņu rīcības motīvus. Tieši tajā gadā, kad beidzu vidusskolu, Latvijā uzsāka īstenot psiholoģijas studiju programmu Latvijas Universitātē. Skolotāja man par to pastāstīja, un man bija skaidrs, ko iešu mācīties. Šobrīd jau ir vairākas augstskolas, kuras sagatavo psihologus. Taču prasības ir vienotas - maģistra grāds un noteikts skaits supervīziju stundu ir priekšnoteikums, lai varētu strādāt kā pilntiesīgs psihologs.

Vai arī pēc studijām ir jāturpina mācīties?

Ļoti vēlams iestāties Latvijas Skolu psihologu asociācijā, kas piedāvā dažādas izglītojošas lekcijas un seminārus, kā arī supervīzijas. Rīgas domes izglītības, kultūras un sporta departamentā strādā metodiskie konsultanti izglītības psiholoģijas jautājumos, kuriem var jautāt padomu, lai kādu konkrētu situāciju novērtētu vispusīgi un kompetenti izvēlētos atbilstošas darbības tehnikas un taktikas. Augstskolā studiju programmas ietvaros var iepazīt dažādus terapeitiskā darba virzienus. Turpmāk, pilnveidojot savu profesionālo kompetenci, tos, kas sirdij tuvāk, vari iepazīt dziļāk. Piemēram, konsultējot pedagogus, daudzi izglītības psihologi izmanto individuālpsiholoģijas skaidrojumus par bērnu uzvedību klasē. Strādājot ar mācību motivācijas jautājumiem, var noderēt kognitīvi biheiviorālā pieeja. Sarunās ar vecākiem liekam lietā zināšanas par ģimenes sistēmu. Lai arī skolā izglītības psihologs neveic psihoterapeita darbu, zināšanas par dažādām metodēm palīdz veiksmīgāk strādāt ar skolēniem, vecākiem un pedagogiem. Piemēram, esmu apguvusi smilšu spēļu terapiju, kuras elementus izmantoju bērnu emocionālās sfēras, saskarsmes, uzvedības problēmjautājumu diagnostikā un konsultēšanā.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Izglītības psihologs ir palīgs bērniem, viņu vecākiem un pedagogiem, lai risinātu un novērstu problēmas, kas traucē mācībās un saskarsmē.

Parasti bērniem stāstu šādu līdzību – ja gribi skaistus matus, tu ej pie friziera. Ja gribi, lai nagi ir skaisti, tu aizej pie manikīra. Ja pats gribi labāk justies vai kaut ko uzlabot savā dzīvē, tu ej pie psihologa.

Svarīgi saprast, kurā jomā tu gribētu, lai kaut kas izmainās – saskarsmē ar skolotājiem, vecākiem, draugiem, vai pašam ar sevi. Var teikt, ka izglītības psihologs palīdz skolas dzīves kvalitātes pilnveidē. Psihologs skolā strādā ar jautājumiem, kas ietver skolas dzīvi. Tās ir mācības, saskarsme, uzvedība, attīstība. Turklāt, izglītības psihologs strādā ne tikai skolā. Arī pirmsskolas izglītības iestādēs, interešu izglītības centros, profesionālās izglītības iestādēs, specializētajās skolās, bērnu namos, sporta, deju, mūzikas u.c. skolās strādā izglītības psihologi. Dažās pašvaldībās izglītības psihologi strādā atbalsta centros un izbrauc strādāt uz vairākām skolām.

Mūsdienās daudzās skolās darbojas atbalsta personāls, kurā ietilpst skolas vadības pārstāvis, sociālais pedagogs, speciālais pedagogs, logopēds un arī psihologs. Šie profesionāļi strādā komandā. Parasti divas reizes gadā tiek aptaujāti pedagogi par skolēniem, kuriem būtu noderīga atbalsta personāla pievēršanās. Vai arī vecāki paši piesaka savu bērnu. Atbalsta personāls sapulcē izlemj par tālāko rīcību, kas būs atkarīga no problēmas rakstura. Piemēram, ja ir problēmas ar kavējumiem, iesaistīsies sociālais pedagogs. Ja grūtības sagādā mācības, īpaši sākumskolā, pie darba ķeras speciālais pedagogs. Tomēr, lai izstrādātu ieteikumus darbā ar konkrēto skolēnu, ļoti bieži ir nepieciešama padziļināta skolēna mācīšanās spēju, rakstura iezīmju, saskarsmes iemaņu un uzvedības izpēte. Tas ir psihologa pienākums. Ir skolēni, kuriem tiek veidots individuālais apmācības plāns. Tajā precīzi ir noteikts, kuri speciālisti un pedagogi tiks iesaistīti, kādi darbi tiks veikti. Svarīgi ievērot, ka skolēna izpētes veikšanai ir nepieciešama rakstiska vecāku vai aizbildņu piekrišana. Protams, ja skolēns atnāk parunāt ar psihologu pēc strīda ar draugu, viņam netiks atteikta saruna, kamēr atnesīs vecāku atļauju.

Psihologa darba pienākums skolā ir arī bērnu skolas gatavības noteikšana, lai apzinātu bērna dotības un attīstības virzienus. Svarīgi ir saredzēt bērna resursus un iespējas, ne tikai ierobežojumus un grūtības. Lai to veiktu, uzdodu bērnam dažādus uzdevumus, pēc tam analizēju rezultātus, tad apkopoju secinājumus un ieteikumus atzinumā. Šobrīd Latvijā ir adaptēti vairāki standartizēti testi. Šajā sakarā ļoti būtiska psihologa darbā ir viņa prasme interpretēt skaitliskos rezultātus – ko nozīmē zemas vai augstas balles, ko bērns ir ieguvis. Rezultāti tiek pārrunāti gan ar skolotājiem, gan ar vecākiem. Psihologs raksturo esošo skolēna mācību situāciju un sniedz ieteikumus turpmākajam darbam. Arī citi profesionāļi, kas strādā ar bērnu, var lūgt izglītības psihologa vērojumus un atzinumu, piemēram, bāriņtiesa, lemjot jautājumus par aizbildniecību u.c.

Izglītības psihologs strādā ar bērniem gan individuāli (mācību grūtību izpēte, savstarpējo attiecību veidošanas jautājumi, emocionāla rakstura grūtību pārvarēšana, krīzes situācijas), gan grupās (adaptēšanās jaunās situācijās, attiecību veidošanas jautājumi, profesijas izvēles jautājumi). Psihologa darba pienākumos ietilpst arī klases kā grupas psiholoģiskā izpēte, lai varētu skolotājiem ieteikt, kā labāk strādāt ar konkrēto klasi.

No iepriekš teiktā noprotams, ka otra lielā manu darba pienākumu grupa ir darbs ar pedagogiem. Arī šajā gadījumā konsultācijas notiek gan individuāli, gan grupā par dažādām tēmām, piemēram: skolēnu vecumposmu iezīmes, mācību motivācijas veidošana, pozitīva klases emocionāli psiholoģiskā klimata veicināšana u. d. c. Veidojot savu darba plānu, izglītības psihologam ir nepieciešams sadarboties ar savas skolas vadītāju, lai kopā ieplānotu skolas emocionāli psiholoģiskās vides izpētes un uzlabošanas pasākumus. Šeit noder zināšanas organizāciju psiholoģijā. Man kā skolas psihologam nav vienkārši, gadiem ejot, saglabāt optimālu distanci profesionālajās attiecības ar pedagogiem. Nav labi, ja attiecības ir izteikti atturīgas, bet arī pārāk bieža kopīga kafijas dzeršana vai privātās dzīves pārrunāšana varētu ietekmēt izglītības psihologa darba ētikas principu ievērošanu. Profesionāls atbalsts izglītības psihologam jāmeklē pie saviem kolēģiem psihologiem.

Trešā darba pienākumu grupa ir vecāki. Ar vecākiem notiek individuālas tikšanās konsultācijās. Vecāku grupām tiek vadītas izglītojošas lekcijas, nodarbības, diskusijas, aptaujas par bērnu audzināšanu un attīstību. Ceturtais lielais darba uzdevums izglītības psihologam ir rūpes par savu profesionālo pilnveidi un emocionālo labklājību. Tāpēc es apmeklēju profesionālā darba supervīzijas, izglītojos, rūpējos par savu emocionālo un fizisko veselību.

Kāda ir Tava darba ikdiena?

Katra skola, balstoties uz psihologa amata apraksta paraugnoteikumiem, veido savu psihologa darba pienākumu aprakstu, ko saskaņo ar direktoru. Ir dažādi atšķirīgi iemesli, kādēļ psihologs izvēlas strādāt vienā vai divās iestādēs. Piemēram, skolās ar nelielu skolēnu skaitu, iespējams, ir paredzēta tikai ½ slodze apmaksātam psihologa darbam. Tad šīs skolas psihologs otru ½ slodzi strādās citā vietā. Bet ir arī kolēģi, kurus emocionāli nogurdina vairākas darbavietas. Pati es strādāju ar pirmsskolas vecuma bērniem, ar skolēniem, vadu skolas prakses topošajiem psihologiem, vadu arī supervīzijas strādājošiem psihologiem. Skolā esmu četras dienas nedēļā, vienu dienu esmu bērnudārzā. Noteikti ir jābūt vienai dienai nedēļā, kad skolas psihologs ir pieejams vecākiem pēc darba laika. Reizēm ir jāpiedalās vecāku sapulcēs, kas beidzas pēc astoņiem vakarā. Mūsu skolas skolēni reizi gadā dodas uz klases nometnēm un izbraukumiem. Es ļoti labprāt dodos līdzi, jo redzu skolēnu savstarpējās attiecības citā vidē.

Darbā man palīdz pārdomāti izveidots darba plāns mācību gadam, kurā ieplānoju lielās vecāku sapulces par konkrētām tēmām, veicamās izpētes, adaptācijas pasākumus u.c., arī individuālajām konsultācijām tiek atvēlēts noteikts laiks. Tomēr visu skolas dzīvi saplānot nav iespējams. Arvien var notikt neplānotas norises. Piemēram, vienu gadu klase uzvedas kā paraugbērni, bet nākamajā gadā skolotāja lūdz, lai es nāku uz katru stundu un vēroju, kas notiek. To nevar paredzēt, bet var ieplānot laiku, ko vajadzības gadījumā varēs izmantot.

Kādas prasmes un rakstura īpašības ir nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Jābūt iekšējam bērnam, patikai darīt kaut ko kopā ar bērniem un pusaudžiem. Kā es saku – jāpatīk kopā lēkt uz vienas kājas. Jāprot ar katru vecuma grupu atrast kopīgu valodu.

Jābūt empātiskam. Protams, nepieciešams racionālais prāts! Tāpēc labi, ka psihologu apmācības programmā augstskolā ir iekļauta matemātiskā statistika, pētniecības metodes un citi priekšmeti, kas veido analītisko domāšanu. Godīgums un personīgā atbildība ir ļoti svarīga. Esi kā dārznieks – nevari izaudzēt puķi, ja esi vienaldzīgs un pasīvs. Jābūt darbīgam un ieinteresētam. Jāspēj apzināties savas stiprās un vājās puses, to, kas tevi var izsist no līdzsvara.

Kādi ir vislielākie izaicinājumi šajā darbā?

Krīzes situācijas viennozīmīgi ir izaicinājums. Tu pats tiec emocionāli iesaistīts. Jāsaprot savas izjūtas un jātiek ar tām galā, jo psihologs un viņa emocijas ir darba instruments. Ja psihologs pats ir nelaimīgs, kā viņš var palīdzēt bērniem!

Psihologam ir jāievēro konfidencialitāte, bet tai pašā laikā skolotājam jāiedod tik daudz informācijas, lai varētu palīdzēt bērnam.

Psihologam ir svarīgi saprast savas kompetences robežas, lai noteiktu, cik dziļi var iet konsultācijās ar bērnu, jo izglītības psihologs nav terapeits. Var būt tādas situācijas, kurās nepieciešams ilgstošs atbalsts, kuru nevaru sniegt.

Ja nodarbošos ar terapiju, nevarēšu izdarīt visus tos darbus, kurus man jādara kā izglītības psihologam. Tādēļ viens no izaicinājumiem, ar kuru jāsaskaras, ir prast izskaidrot ģimenei, kāpēc būtu jādodas pie cita speciālista. Grūtāk ir tajās reizēs, kad ģimene nav gatava pieņemt bērna intelektuālās dabas traucējumus, kuru dēļ neder vispārizglītojoša apmācība. Jāmotivē, jāskaidro, jāpanāk, lai ģimene sadarbotos, nevis baidītos.

Diemžēl ir skolas, kurās starp skolēniem valda uzskats, ka konsultēšanās pie psihologa nozīmē, ka ar tevi kaut kas stipri nav kārtībā. Savā skolā strādāju jau daudzus gadus. Izvērtēju pirmklasnieku gatavību skolai, vēroju bērnus starpbrīžos un stundās. Redzu, kā viņi izaug. Līdz ar to viņi ir pieraduši pie manas klātbūtnes un zina, kas esmu par cilvēku. Nav izveidojusies barjera. Lai gan atceros mazu zēnu, ar kuru ik pa laikam kopīgi pastaigājāmies skolas dārzā. Taču pagarinātajā grupā skolotāja viņam bija teikusi, ka, ja viņš neuzvedīsies, viņu aizvedīs pie psihologa, un tad tik viņš redzēs. Pēc kāda laika, kad viņam bija jāveic izpēte, zēns bija pārbijies un negribēja ar mani runāt. Tāpēc ir svarīgi veidot izpratni par savu darbu ne tikai bērniem, bet arī skolotājiem.

Kas šajā darbā sagādā gandarījumu?

Katru dienu gadās kāds prieciņš. Gandarījums tajos brīžos, kad skolas beigās bērni no sirds pateicas. Vienmēr ir gandarījums, ja situācija atrisinās pozitīvā veidā. Patīkami dzirdēt, ka vecāki atsaucas pozitīvi par manu darbu.

Kādas ir izaugsmes iespējas šajā profesijā?

Mums katram kaut kas ir tuvāks vai labāk padodas. Vienam patīk diagnostika un padodas labā valodā rakstīt slēdzienus. Tad var strādāt Valsts pedagoģiski medicīniskajā komisijā. Citam lielāku gandarījumu dod darbs ar grupām, patīk veidot psiholoģiskās izaugsmes grupas. Kāds var doties strādāt uz ministriju, lai veidotu valsts politiku izglītības jomā. Es, piemēram, esmu kļuvusi par izglītības psihologu supervizoru.