Kā jūs nokļuvāt mūzikas pasaulē?

Tā bija neizbēgamība, jo visa mana ģimene ir mūziķi – māte, tēvs, vecmāmiņa, vectētiņš un tā tālāk līdz pat vecvecvectētiņam, kurš bija grāfa Oginska (Lietuva) galma flautists. Vectētiņš bija operdziedātājs Liepājas operā, vecmāmiņa – akordeona pasniedzēja, mammai ir trīs augstākās muzikālās izglītības, tēvam tāpat. Man pat nebija citu variantu...

Kur jūs apguvāt savu profesiju?

Es piedzimu un uzaugu Liepājā, tur arī sāku savas mūziķa gaitas. Mans pirmais skolotājs bija leģendāra personība – diriģents un čellists Kārlis Bunka, Liepājas simfoniskā orķestra pirmais diriģents un mūziķis. Pēc viņa nāves klīdu no viena pasniedzēja pie otra – kurš bija skaidrā, pie tā mācījos. Jā, tādi bija laiki, ko tur slēpt. Nopietnāka skolotāja Liepājā bija Larisa Zēģelniece (tagad – Strēlīte-Strēle), kura līdz pat aiziešanai pensijā bija Liepājas simfoniskā orķestra koncertmeistare. Mācību process Liepājā bija relatīvi īss, tālāk nobāzējos un mācījos Rīgā – jau no 4. klases braukāju uz Rīgu, kur iestājos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Pēc tam studēju Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur mana pasniedzēja bija Eleonora Testeļeca. Vairāk pedagogu man īsti nav bijis, manu izaugsmi mūzikā vairāk veidojuši nevis čellisti, bet komponisti, pianisti un partneri, ar kuriem kopā muzicēju.

Cik daudz iemāca mūzikas skolā un cik daudz jāmācās pašam?

Skolā iemāca tikai to, kā mācīties, pārējais ir melnais darbs mājās, un tas sastāda ļoti lielu procentu. Tikai ar stundām skolā nekāda progresa nebūs.

Cik viegli vai grūti ir darīt šo melno darbu, ja mūzikas pasaulē primāri virza ģimene?

Man diezgan viegli viss padevās, brīžam arī pašam bija interese, bet, protams, dienu no dienas slīpēt to dimantu man galīgi nemaz nebija vēlēšanās. Domāju, ka tikai ātrāk visu izdarīt un tikt pagalmā pie puikām uzspēlēt futbolu vai kazakus razboiņikus. Protams, bez vecāku iesaistes neiztika.

Tagad pats esmu pasniedzējs mūzikas skolā, un es redzu: ja vecāki iesaistās, viss notiek, ja vecāku līdzās nav, mācību process ir daudz, daudz grūtāks, nereti arī apstājas un tālāk neaiziet.

Kā uzsākāt savas profesionālās čellista darba gaitas?

Sāku strādāt, vēl būdams Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas students – tolaik īsu brīdi bija kolektīvs ar nosaukumu „Pārdaugavas simfoniskais orķestris”. Tas bija Ivana Haritonova [kriminālās pasaules leģenda] projekts, ar ko viņam vajadzēja zīmēties, bet – tas bija profesionāls kolektīvs, kurā mūziķiem maksāja vairāk nekā citos orķestros. Drīz pēc tam nokļuvu Latvijas Filharmonijas kamerorķestrī pie diriģenta Tovija Livšica, un sākās intensīva muzicēšana daudzviet Eiropā un pasaulē. Pēc darba šajā kamerorķestrī man bija ilgāka pauze no valsts darba, līdz 1997. gadā es sāku strādāt Latvijas Nacionālajā operā.

Kāda ir tipiska Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestra čellu grupas mūziķa darbadiena?

Ja no rīta ir mēģinājums, un pārsvarā ir, tad darbā jābūt ap desmitiem. Pulksten 14 mēģinājums beidzas, un jau 14.30 man sākas čella stundas mūzikas skolā. Tur strādāju tik ilgi, cik iespējams – līdz vakara mēģinājumam vai izrādei Operā. Un vakarā jāspēlē mēģinājums vai izrāde.

Kāda ir čellista darba vide?

Skaidrs, ka Latvijas Nacionālajā operā tā nav līdz galam apmierinoša, un Operas vadība to zina jau gadu gadiem – orķestra mūziķiem īsti nav mēģinājumu telpas, vienā telpā esam vairāk nekā desmit cilvēku. Mēs to saucam par cehu, un tāds tas arī ir. Arī starpbrīžos nav, kur patverties, kas nozīmē, ka nekāda iespēlēšanās īsti nesanāk – par noskaņošanos darbam/izrādei var aizmirst.

Kādas ir čellista profesijas ēnas puses?

Ja neskaita to, ka nav īsti kur palikt, kad nespēlējam, ēnas puse ir orķestra bedre. Pirmkārt, mēs sēžam pilnīgā tumsā un skatāmies uz gaismu, kas nav labi redzei. Otrkārt, visi putekļi, kas ir uz skatuves – no kostīmiem, dekorācijām – nonāk orķestra bedrē, un mēs tos elpojam. To, cik daudz putekļu ir uz skatuves, ļoti labi var redzēt prožektoru gaismās. Tāpēc daudzos pasaules operteātros, piemēram, Skandināvijā, orķestra mūziķu darbs klasificēts kā darbs kaitīgos apstākļos. Nezinu, vai arī Latvijā tas tā ir noformulēts, bet – mums dod klāt desmit dienas pie atvaļinājuma. Tā, protams, ir šīs profesijas ir gaišā puse.

Cik svarīga ir čellista sadarbība ar kolēģiem?

Ļoti svarīga.

Patiesībā darbs orķestrī iemāca sadarbību, toleranci un jebkura veida komunikāciju – gan mūzikā, gan ārpus mūzikas.

Kam vairāk piemērota čellista profesija – sievietēm, vīriešiem?

Nekādu ierobežojumu nav, jo meitenes spēlē tikpat labi kā puiši. Arī nekādu īpašu spēka paņēmienu nav. Varbūt šur tur vajag vairāk spēka, bet ne tik daudz, lai meitenes to nevarētu izdarīt.

Cik pieprasīta darba tirgū ir čellista profesija?

Ļoti pieprasīta. Konkursi ir pastāvīgi, tajos ir liela konkurence. Aprite notiek, jo visu laiku kāds kaut kur iet prom vai aiziet pensijā, kāds ir vajadzīgs vietā. Un es varu teikt: ja spēlētājs ir ļoti labs, viņš bez darba nepaliks.

Cik konkurētspējīgs ir čellista profesijas atalgojums?

Es zinu, ka Latvijas Nacionālajā operā ir drusciņ lielāka alga nekā simfoniskajos orķestros – Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un Liepājas simfoniskajā orķestrī. Bet tā vienalga ir valsts sektora darbinieka aldziņa, ar kuru var izvilkt tikai ļoti vienkāršu dzīvīti – vienistabas dzīvoklī, bez mašīnas, par ceļojumiem pat nesapņojot. Tā tas ir, tāpēc daru vēl papildu darbu.

Kas jums savā profesijā sagādā vislielāko gandarījumu?

Labs diriģents un labs solists. Tad ir prieks censties, lai izrāde notiktu.

Un kāds ir čellista lielākais izaicinājums?

Nospēlēt labi savus solo posmus, kas nereti ir diezgan prasīgi un neiespēlējoties nemaz tik viegli nepadodas. Tāpēc, pirms šaut ar īstām patronām, ir svarīgi nopietni sagatavoties.

Kādas rakstura īpašības vajadzīgas čellistam, lai viņš labi varētu darīt savu darbu?

Jābūt labai reakcijai un labai atmiņai. Un, ņemot palīgā krievu valodas izteicienu, ļoti būtiskas ir vēl trīs lietas: poņa, čujs un ņuhs [saprašana, intuīcija un nojausma].

Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri domā par čellista profesiju?

Tie jaunieši, kuri mācās čella spēli Emīla Dārziņa mūzikas skolā, kas jau pēc definīcijas ir mūzikas profesionāļu kalve – jo tie, kuri neiztur prasības, tiek atsijāti –, šādus jautājumus nemaz neuzdod. Viņi daudzus gadus mācās, tad meklē darbu un visu mūžu arī spēlē čellu. Jo tā ir ne tikai viņu profesija, bet arī dzīves aicinājums. Un mūzika jau ievelk.

Man opera un mūzika patikusi jau no agras bērnības, un arī man tas ir aicinājums.

Un, lai arī šajā profesijā ir dažādas ēnas puses, ja mūzika patīk, tad – viss ir kārtībā!

Kādas ir čellista darba iespējas ārzemēs?

Interneta vietnē musicalchairs.com pastāvīgi ir darba piedāvājumi, konkursi uz čella vietām. Ja vien ir interese, ikviens var braukt un mēģināt savu laimi. Protams, ka jebkurā vietā priekšroka vienmēr būs savējiem, tāpēc, lai dabūtu darbu ārzemēs, mūziķim jābūt ļoti spēcīgam, galvastiesu pārākam par tiem, kuri konkrētajā konkursā piedalās. Tikai tad ir iespējas.