Intervija ar Antru Ločmeli

Kā Jūs izvēlējāties darbu Valsts robežsardzē?

Pēc izglītības esmu pedagogs un iepriekš strādāju skolā. Ģimenes apstākļu dēļ nācās mainīt dzīvesvietu, taču tobrīd skolā latviešu valodas skolotāja vakanču nebija. Vīrs dienēja Robežsardzē un pierunāja mani pievienoties. Nenoliedzami, tas man bija liels izaicinājums un lielas pārmaiņas. Nu jau esmu dienestā 17 gadus, kopš 1999.gada.

Tā kā man jau bija augstākā izglītība (LU Filoloģijas fakultāte), tad, iestājoties dienestā Valsts robežsardzē,  obligāta prasība bija apgūt robežsargu pamatapmācības 5 nedēļu kursu, noslēgumā bija sekmīgi jānokārto nepieciešamās ieskaites: fiziskajā sagatavotībā, ierindas mācībā, ieroču un šaušanas mācībā, dienesta reglamentos, tiesību un likumdošanas pamatos, topogrāfijā, Robežsardzes dienestā un taktikā u.c. speciālajās disciplīnās. Visu dienesta laiku profesionālās zināšanas un prasmes tiek pilnveidotas dažādos kvalifikācijas celšanas kursos, semināros un apmācībās.

Dienesta laikā esmu pildījusi dažādus amatus, imigrācijas kontroles struktūrvienībā esmu jau 12 gadus.  

Ko dara Robežsardzes imigrācijas kontroles struktūrvienība?

Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes Viļakas II kategorijas dienesta atbildības teritorijā ir  12 novadi: Balvu, Viļakas, Baltinavas, Rugāju, Alūksnes, Apes, Cesvaines, Ērgļu, Gulbenes, Lubānas, Madonas, Varakļānu. Imigrācijas kontroles struktūrvienības galvenais uzdevums ir veikt ārzemnieku ieceļošanas, uzturēšanās un izceļošanas kontroli noteiktajā atbildības teritorijā, veikt nepieciešamās procesuālās darbības ar aizturētajiem ārzemniekiem, kuri Latvijas Republikā uzturas nelikumīgi (identificēšana, dokumentu izpēte, personas un mantu apskate, tulka, nepieciešamības gadījumā arī advokāta un Bāriņtiesas pārstāvja nodrošināšana, personas fotografēšana un daktiloskopēšana, apsardzība u.c.), veikt sākotnējās darbības ar patvēruma meklētājiem (pieņemt iesniegumu, noformēt sākotnējo materiālu, risināt jautājumus, kas saistīti ar patvēruma meklētāju izmitināšanu, ēdināšanu, medicīnisko aprūpi, tulkošanas pakalpojumiem u.c.), sadarboties ar citām IeM institūcijām (piem., Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi), ārvalstu pārstāvniecībām, starptautiskajām un nevalstiskajām organizācijām, Tiesībsargu u.c.

Pēdējos gados krasi pieaudzis trešo valstu valstspiederīgo (Vjetnama, Pakistāna, Irāka, Bangladeša, Indija, Nepāla, Afganistāna u.c.) skaits, kuri, nelikumīgi šķērsojot “zaļo” robežu, vēlas caur Latviju tālāk nokļūt kādā  no ES valstīm. Tie pārsvarā ir “ekonomiskie migranti”, kuri dodas uz Eiropu labākas dzīves meklējumos (daļa strādāt, citi - saņemt valsts nodrošinātos pabalstus). Ļoti daudzi ārzemnieki uzreiz pēc aizturēšanas pieprasa patvērumu, tādējādi cerot uz palikšanu Eiropā. Ja ārzemniekam nav nepieciešamo dokumentu, lai uzturētos Latvijas Republikā,  vai netiek piešķirts bēgļa statuss, Valsts robežsardzes amatpersonas veic visus nepieciešamos  pasākumus, lai ārzemnieku atgrieztu viņa mītnes zemē.

Ikdienā imigrācijas struktūrvienību amatpersonas veic ārzemnieku kontroli, kuri ieceļojuši Latvijā ar vīzām, saņēmuši uzturēšanās atļaujas,  sadarbībā ar Valsts Darba inspekciju veic ārzemnieku nodarbināšanas kontroli.

Kuri procesi darbā šķiet interesanti?

Interesants ir saziņas process ar cittautiešiem, sastapšanās ar iepriekš nepazītām tradīcijām, kultūrām un reliģijām. Kad aizturējām pirmos vjetnamiešus, afgāņus, mums nebija ne jausmas, kādi viņi ir.

Paši meklējām internetā informāciju par šīm valstīm, viņu tradīcijām, mentalitāti.

Arī no pieredzes mācāmies, ja sākumā (divus gadus atpakaļ), kad aizturējām pirmos imigrantus no Vjetnamas, viņi pēc uzvedības likās klusi un mierīgi, tad šobrīd jārēķinās arī ar bēgšanas un pretošanās iespējamību. Savukārt pakistāņi ir temperamentīgāki un skaļāki. Musulmaņu zemēs ir pavisam citas tradīcijas un vērtības. Reiz patvērumu pieprasīja jauneklis no Saūda Arābijas, kurš ar ģimeni kādu laiku dzīvoja Pakistānas Islāma Republikā, tad bēga uz Eiropu. Patvēruma pieprasīšanas iemesls – dzīvības draudi mītnes zemē par veikto asinsatriebību. Pirmo reizi man kāds atklāti stāstīja par to, kā nogalinājis divus cilvēkus, atriebjot divu tuvinieku nāvi. Šādos gadījumos palīgā nāk tulki, kas palīdz izprast islāma svētos rakstus, musulmaņu tradīcijas, kultūrīpatnības.  Esam jau pieraduši, ka musulmaņu ģimenēs teikšana ir vīrietim un sieviete drīkst runāt vai parakstīt dokumentus tikai ar vīra atļauju. Labi, ka mēs esam sievietes formās, pret tām viņiem ir respekts!

Kā Jūs raksturojat savu darba ritmu?

Darba ritms mēdz būt visai dinamisks. Tā kā mums ir summētais darba laiks, tad diemžēl nevaram cerēt, ka sestdiena un svētdiena vienmēr būs brīvdiena, ka plkst.16:30, aizverot kabineta durvis, darbdiena būs beigusies.

Ja  tiek aizturēti nelikumīgi robežšķērsotāji, tad jādodas darbā gan brīvdienās, gan svētku dienās.

Vasarā, kad laika apstākļi ir labvēlīgāki, arī robežpārkāpēju ir vairāk. Ir jārēķinās, ka šajā darbā daudz laika jāvelta dažādu dokumentu sagatavošanai. Par katru  aizturēto ārzemnieku tiek ieviesta lieta, kas kopumā ir apjomīgs dokumentu daudzums. Visa informācija vēl ir jāievada attiecīgajās informācijas sistēmās. Netrūkst arī rutīnas darbiņu (dienesta ziņojumi, dažādas atskaites),  taču arī tie ir nozīmīgi.

Kā Jūs sazināties ar aizturētajām personām?

Katram robežsargam obligāta prasība ir vismaz vienas svešvalodas zināšanas – nav svarīgi, vai tā ir angļu vai vācu, franču vai spāņu. Ļoti jauki, ja protam un varam sazināties arī kaimiņvalsts valodā, Viļakas pārvaldes gadījumā tā ir krievu valoda. Valsts robežsardze, lai nodrošinātu Imigrācijas un Patvēruma likumos noteikto normu ievērošanu, ir noslēgusi līgumu ar tulkošanas biroju, tādējādi saziņai ar ārzemniekiem mums ir iespēja pieaicināt nepieciešamās valodas tulku.

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām?

Noteikti jābūt labai fiziskajai sagatavotībai. Jābūt disciplinētam. Jāprot strādāt komandā. Jāpiemīt augstai iniciatīvai, atbildības sajūtai. Jāspēj analizēt radušās situācijas un pieņemt pareizos lēmumus. Svarīgi, lai katram no mums būtu piederības sajūta! Piederības sajūta valstij, tautai, ģimenei un ticība tam, ko Tu dari!

Jauniešiem, topošajiem robežsargiem, es teiktu Nobela Miera prēmijas laureāta Nelsona Mandelas vārdiem: “Izglītība ir pats spēcīgākais ierocis, ko Tu vari izmantot, lai mainītu pasauli.”

Intervija ar Raimondu Proli

Kā Tu izvēlējies darbu Robežsardzē?

Pēc vidusskolas beigšanas mans sapnis bija studēt arhitektūru, diemžēl netiku budžeta grupā. Tad mēģināju iestāties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet tajā pašā laikā saņēmu zvanu no Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes, ka jākārto pārbaudījums fiziskajā sagatavotībā. Biju izvēles priekšā. Mans brālis jau strādāja Robežsardzē, zināju arī, ka Robežsargu skolā nav mācību maksas un ir sociālās garantijas.  Tobrīd tas man bija svarīgi, tādēļ izvēlējos Robežsargu skolu. Pēc skolas beigšanas tiku iecelta Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes Punduru robežapsardzības nodaļas jaunākā inspektora amatā.

Gadu izbaudīju robežsarga ikdienu – veicu patrulēšanu, robežas apsekošanu ar automātu plecos, formas zābakiem kājās.

Sapratu, ka šis darbs ir fiziski smags jaunai sievietei, jo neatkarīgi no laika apstākļiem patruļā bija jānostaigā no 8 līdz 10 km. Nolēmu mācīties tālāk. Iestājos Valsts robežsardzes koledžā. Pēc divu gadu studijām ieguvu jaunākā virsnieka kvalifikāciju un dienestu turpināju Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes Šķilbēnu robežapsardzības nodaļas vecākā inspektora amatā, biju atbildīga par sauszemes robežuzraudzības pasākumiem iecirknī. Paralēli studēju Baltijas Starptautiskajā akadēmijā Tiesību zinātnes. Pēc četriem gadiem pieteicos konkursā uz galvenā  inspektora amatu Viļakas II kategorijas dienestā. Šajā amatā esmu jau ceturto gadu. Šogad pabeidzu Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesionālā bakalaura programmu “Robežapsardze”. Piedalījos Frontex aģentūras misijā Grieķijā kā izjautāšanas eksperts, intervēju nelegālos imigrantus, kuri ieradušies pa jūras robežām.