Kā Tu izvēlējies darbu poligrāfijas jomā?

Mācījos Rīgas Valsts tehnikumā mehatronisko sistēmu tehniķos. Ceturtajā kursā bija prakse, kuru izgāju „Liepājas papīrā”. Tās laikā veicu mehāniķa pienākumus, laboju mašīnas, vilku vadus un biju māceklis citos darbos. Prakses laikam beidzoties, uzņēmums man piedāvāja darbu. Sāku ar darbu pie papīra griežamās mašīnas, kas sagriež papīru un sagatavo drukājamo materiālu, pēc tam biju sagādes daļā, kur nostrādāju trīs gadus. Kad biju pierādījis sevi, savu attieksmi un interesi pret darbu, saņēmu piedāvājumu apgūt fleksoiespiedēja pienākumus. No sākuma baidījos, kā es to visu no nulles sapratīšu, jo pieredzes man nebija. Piekritu un “aizgāja”! Sākumā strādāju un mācījos pie vienkāršākām mašīnām ar mazāk krāsām. 2011.gadā uzņēmums saņēma jaunu iekārtu ar 11 krāsām un varēju sākt pie tās strādāt patstāvīgi.

Kādi ir fleksoiespiedēja pienākumi?

Atbildu par krāsu toņu saliešanu. Man jāsalīmē taisni flekso formas, jo, ja nebūs taisnas, tad nesakritīs burti.  Flekso formas ir drukas cilindrs, uz kura uzlīmē formu, to iemērc krāsā, tālāk to pārnes uz papīra vai plēvi un ir redzama „bilde”. Uzņēmumā reprocentrs pasūtījumu attīsta un pārvērš iespiedformās. Citreiz klients nāk ar datora bildi pie mums, lai mēs varam “piedzīt” krāsas. Katram produktam mums ir izstrādāta sava pase, kurā ir sarakstīti izmēri un krāsas. Ikreiz, kad nepieciešams, ātri varam saražot 10 000 eksemplārus. Produktu pases nākas mums ik pa laikam pārbaudīt un uzturēt kārtībā. Produkcija, ko ražojam, ir etiķetes dažādiem pārtikas produktu iepakojumiem, piemēram, gaļas izstrādājumiem, dzērieniem.

Vai tagad darbā noder mehatroniķa zināšanas?

Jā, šad un tad kaut kas notiek ar iekārtu. Māku ātri nomainīt UV lampu, sīkas kļūmes novērst. Tehnikā jau viss ar datoriem ir saistīts.

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām?

Ir jābūt nosvērtam un uzmanīgam. Visu laiku jāseko līdzi, lai nebūtu brāķis. Nedrīkst novērsties. Jāuzmana, lai nebeidzas krāsa, ja tā notiek, tad jāpielej klāt. Sākumā man bija vairāk kļūdu, nebiju tik uzmanīgs, tagad jau esmu iepraktizējies. Ir jābūt arī labai redzei, lai spētu saskatīt detaļas, jo viss notiek ātrumā. Tinamajā rullī gan ir ievietota kamera, ar kuru var „uzbraukt” uz konkrēto vietu, bet pārsvarā jāseko ar acīm. Ne visi spēj tādu slodzi izturēt un izsekot līdzi.

Kādas ir „ēnas puses” šajā darbā?

Ja nepamani savlaicīgi kļūdu, saražojas brāķis un ir “ziepes”. Tad ir jāpārdrukā produkcija un uzņēmumam ir zaudējumi. Arī pašam ir mazāka prēmija vai atvelk procentus no algas.

Mēs jau no klienta saņemam ar parakstu apstiprinātu pasūtījumu, kurš uzņemas atbildību par teksta pareizību. Bet, ka darba procesā, piemēram, reprocentrs izlaidis kādu burtu, un to arī mēs neesam pamanījuši, tā ir mūsu vaina.

Nesen sākām ražot etiķetes, kuras pielīmē un vēl ir iespēja attaisīt vaļā un izlasīt tekstu iekšpusē. Šo darbu veic sarežģīts aparāts, kas papīru griež un tad līmē. Dažreiz paiet pusmaiņa, kamēr ievadi iekārtā visu informāciju un vari palaist uz druku. Gadās, ka ir grūti drukāt ar toņiem, nesakrīt krāsas un jāmaina rastra veltņi.

Kas Jums patīk savā darbā?

Patīk, kad mašīna ir “sakrāmēta”, krāsas salietas, var to palaist un sekot līdzi, lai neiet gruži un krāsa nebeidzas. Patīk, kad darbi ir garāki, kad jādrukā nevis 500 metri, bet 20 km. Piemēram, olu iepakojumi. Uz Krieviju sūtām etiķetes ziepju burbuļu pūšamo pudelītēm, kurus drukājam pa 50 km. No sākuma likās, ka darbs nebūs interesants, ka būs jāstāv pie mašīnas un viss. Bet tā nav – ir atbildība, jāmaina krāsas un dienas paiet ļoti ātri.