Kāpēc izvēlējāties kļūt par biomedicīnas laboranti?

Tas notika zināmā mērā pateicoties māsai, kura, tāpat kā es, ir absolvējusi Latvijas Universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledžu. Kad viņa sāka tajā mācīties, arī es ieinteresējos par šo profesiju. Man šķita, ka tā ir saistoša un pietiekami unikāla, un koledža ir vienīgā, kas piedāvā to apgūt. Divus gadus pēc tam, kad māsa absolvēja koledžu, kļuvu par koledžas studenti.

Vai pirms tam jau izmantojāt iespēju apciemot māsu skolā un gūt ieskatu šīs profesijas noslēpumos?

Jā, protams, nācu ciemos pie viņas uz laboratoriju, un tas bija liels pluss, jo varēju iepazīt viņas ikdienas darbu un pienākumus. Līdz ar to jau pirms iestāšanās koledžā man bija izveidojies profesijas koptēls. Savukārt citiem laba iespēja uzzināt par šo profesiju varētu būt starptautiskā izstāde “Skola”, kas ik gadu tiek rīkota izstāžu centrā “Ķīpsala”. Arī pati tajā esmu trīs gadus piedalījusies un skaidrojusi skolēniem, kas ir laboranta profesija.

Kāda izglītība vajadzīga, lai iestātos koledžā? Cik gadu ir jāmācās? Vai ir konkurss?

Noteikti vajadzīga vidējā izglītība. Lai iegūtu pirmā līmeņa augstāko izglītību, šajā studiju programmā koledžā jāmācās divi gadi. Arī šajā koledžā notiek konkurss un studenti tiek reģistrēti studiju programmās, pamatojoties uz centralizēto eksāmenu un konkursa rezultātiem. Kad es iestājos koledžā, tika uzņemti visi studētgribētāji. Cik zinu, tad ar katru gadu interesentu ir arvien vairāk, un, ja nemaldos, tad pērn vienā kursā iestājās pat 30 studenti, kas ir diezgan liels skaitlis. Kas ir būtiski – koledža nodrošina budžeta vietas biomedicīnas laboranta studiju programmai, kā arī studentiem ir iespēja pretendēt uz stipendijām. Arī pati koledžas atrašanās vieta ir izcila – Bulduros pie pašas jūras! No Rīgas jābrauc vien 20 minūtes.

Kādiem mācību priekšmetiem jāpievērš lielāka uzmanība, jau mācoties skolas solā? Vai ir jābūt nokārtotam centralizētajam eksāmenam ķīmijā vai bioloģijā?

Būtībā mācību programmā ir ietverti daži pamatpriekšmeti, kas jau ir vidusskolas programmā, tikai tie jāapgūst padziļināti. Vieglāk, protams, būs mācīties, ja ir labi pamati dabaszinātnēs – bioloģijā un ķīmijā. Vēl labāk, ja ir sekmīgi nokārtots centralizētais eksāmens ķīmijā vai bioloģijā. Manuprāt, tas ir vērtīgs ieguldījums sevis tālākizglītošanā, taču, iestājoties koledžā, šis eksāmens netiek prasīts. Protams, nevajag uztraukties, ja tas nav kārtots un zināšanās ir robi, visu ir iespējams apgūt koledžā. Arī es sākotnēji nevarēju lepoties ar ļoti labām zināšanām ķīmijā, bet paldies pasniedzējai, viņa ļoti labi izskaidroja mācību vielu un uzlaboja manas zināšanas. Esmu pārliecināta, ka vajag tikai vēlmi mācīties, tad viss izdosies.   

Vai pēc koledžas absolvēšanas ir nepieciešamība vēl papildus izglītoties?

Kā jebkurā profesijā – lai kļūtu par pilnvērtīgu darbinieku, ir papildus jāmācās. Turklāt tas ir visu laiku, ne tikai ienākot jaunajā darbavietā. Mums ik pēc pieciem gadiem jāveic resertifikācija – tas nozīmē, ka tiek izsniegts dokuments, kas apliecina, ka ārstniecības persona kā speciālists drīkst turpināt patstāvīgi nodarboties nozarē. Lai to saņemtu, ir regulāri jāpapildina zināšanas: jāapmeklē konferences un citi nozares pasākumi, jāuzlabo iemaņas un prasmes.

Cik plašas ir darba iespējas? Vai jau koledžas laikā jāizvēlas kāds konkrēts virziens, kurā gribēs strādāt?

Koledža sniedz labu izglītību, kas ļauj strādāt gan valsts, gan privātajās medicīnas iestādēs dažādos profilos – tā var būt gan bioķīmija, gan mikrobioloģija, gan imūnhematoloģija, gan vēl kas cits. Jau otrajā kursā studentiem parasti rodas lielāka nojausma par to, kāds virziens katram varētu šķist saistošāks. Mani koledžā visvairāk saistīja tieši bioķīmija un klīnika.

Kas visvairāk sagādāja grūtības, sākot darba gaitas?

Nenoliegšu, bija bail, vai koledžā iegūtās zināšanas būs pietiekamas, lai varētu strādāt patstāvīgi. Jāsaprot, ka sākotnēji neviens nav pilnīgi gatavs, jo visas iemaņas un prasmes rodas tikai ar laiku un praksi, taču pamatzināšanām noteikti ir jābūt, nevar atnākt kā balta lapa un teikt – es gribu būt laborants.

Kādas prasmes ir vajadzīgas laborantam?

Vispirms jau jābūt ļoti akurātam, uzmanīgam, jo darbs ir ar dažādiem bioloģiskiem materiāliem. Skolā regulāri tika atgādināts: esiet uzmanīgi, jo jebkurš bioloģiskais materiāls var būt potenciāli bīstams! Noteikti jābūt atbildīgam, jo analīžu rezultāti ir svarīga sastāvdaļa pacienta diagnozes noteikšanā. Tātad ārstam jābūt pārliecinātam, ka izsniegtie rezultāti ir ticami, darbs ir veikts precīzi un kvalitatīvi. Mūsdienās gan lielāku precizitāti nodrošina arī jaunās tehnoloģijas, turklāt laboratorijas darbs tiek uzraudzīts un regulēts gan ar iekšējām, gan ārējām kvalitātes kontrolēm. Laborantam ir arī jāpārbauda ierīču sniegtie rezultāti, izvērtējot, vai tie ir ticami un vai analizators nebūtu varējis kļūdīties.

Laboratorijā ir daudz un dažāda tehnika – cik grūti apgūt ar to strādāt?

Nozarē regulāri ienāk arvien jaunākas tehnoloģijas. Tiek ieviesti jauni laboratorijas testi un analizatori, tā ka atslābt nevar, visu laiku ir jāmācās, taču visu var iemācīties un apgūt. Protams, bez analizatoriem laboratorijā joprojām ir arī ar rokām veicamas jeb manuālās metodes – tas gan atkarīgs no laboratorijas specifikas. Piemēram, mikrobioloģijā analizatoru ir ļoti maz, kamēr bioķīmijā visi testi lielākoties tiek veikti analizatoros. Nekādā ziņā nevajadzētu baidīties no visa jaunā, kas ienāk nozarē, jo tas paplašina redzesloku, kā arī, nenoliedzami, atvieglo speciālistu darbu kopumā.

Kāda bioloģiskā materiāla analīzes šajā laboratorijā tiek veiktas?

Tā kā tā ir slimnīcas apvienotā laboratorija, tās ir visdažādākās – asins, urīns, fēces (izkārnījumi), krēpas, kā arī citi materiāli, ko iegūst dažādu manipulāciju vai operāciju laikā. Šajā laboratorijā mans darbs ir hematoloģijas, koaguloģijas (asins recēšana) un klīnikas nodaļā. Es uzskatu, ka nevajadzētu bīties strādāt ar dažādiem bioloģiskajiem materiāliem, jo mūsdienīgā laboratorijā tiešā saskare ar šiem materiāliem ir ļoti minimāla, kā arī, lai veiktu tādu materiālu kā fēču apstrādi, laboratorijā ir uzstādīts vilkmes skapis, kas ļauj izvairīties no dažādām smakām.

Paraksturojiet tipisku savu darbadienu.

Ikdienā manos darba pienākumos iekļaujas materiāla reģistrēšana laboratorijas sistēmā, tā apstrāde dažādos analizatoros, rezultātu izvērtēšana un arī validēšana (red. apstiprināšana). Protams, ikdienā jāveic arī pašu analizatoru apkope un to kvalitātes kontrole. Darba apjoms ikdienā var atšķirties – to prognozēt ir grūti, jo uz laboratoriju tiek nogādāts materiāls gan no poliklīnikas, gan visas slimnīcas kopumā.

Vai nav grūti veselu diennakti strādāt?

Man patīk, ka darba grafiks šeit ir pietiekami elastīgs – laborantiem ir iespēja strādāt divu veidu maiņās. Es strādāju naktsmaiņās, taču mani šāds modelis apmierina un pašlaik ir vispiemērotākais. Iespējams, ka citam tas nederētu. Neskatoties uz to, ka darbā jāatrodas 24 stundas, nav jau tā, ka visu laiku nepārtraukti strādājam. Ir jau arī atpūtas brīži un tam paredzētas telpas, kurās mierīgi varam paēst un iedzert tēju vai kafiju. Liels pluss ir tas, ka šeit kā jau jaunā ēkā (red. slimnīcas A korpuss tika uzcelts 2017. gadā) viss ir jauns un mūsdienīgs, un ir patīkami šeit uzturēties un strādāt.

Vai ir kādas ēnas puses, kas jums savā profesijā traucē?

Protams, katrā darba vietā ir savi plusi un mīnusi, bet kopumā es tomēr nevarētu norādīt ne uz vienu lielu «ēnu» ne laboratorijā, ne savā darbā kopumā. Šajā laboratorijā esmu nostrādājusi jau teju pusgadu un kopumā esmu ļoti apmierināta.

Cik darbinieku strādā šajā laboratorijā?

Kolektīvs ir liels, kopumā ap 60 cilvēku, taču mani tiešie kolēģi (dienas un maiņu darba) ir piecpadsmit.

Jums mugurā ir darba tērps. Tas arī šajā profesijā ir nepieciešams?

Laboratorijā nedrīkst strādāt jebkurā apģērbā – jābūt tērptam atbilstoši specifikai. Tam ir pat savs pluss, ja darbā ir formas tērps – tas dod apziņu un sajūtu, ka esi medicīnas darbinieks un esi piederīgs šai vietai. Tas ir arī praktiski, jo, ja gadījumā notraipies ar bioloģisko materiālu, ir svarīgi, lai tas netiktu nests uz mājām un iespējamā infekcija netiktu izplatīta ārpus slimnīcas. Gribu piebilst, ka tērpu iegādājamies paši, kas arī ir labi, jo varam to izvēlēties tādu, kādā jūtamies ērti un patīkami. Diez vai būtu vajadzīga pilnīgi vienāda uniforma.

Vai šo profesiju izvēlas vairāk sievietes?

Lielākoties tā ir. Tas patiesībā ir tāds pagājušā gadsimta aizspriedums, ka tas vairāk ir sievietēm piemērots darbs. Es tam nepiekrītu, un pēdējā laika tendences rāda, ka šo profesiju izvēlas arī vīrieši. Arī manā koledžas kursā mācījās četri puiši.

Kādas ir izaugsmes iespējas?

Tās patiešām ir plašas. Arī koledžai ir sadarbība ar Latvijas Universitāti (LU) un Rīgas Tehnisko universitāti (RTU), un šo programmu absolventi var tālāk studēt atbilstošās to bakalaura un maģistra programmās. Tā var būt bioloģija, pārtikas tehnoloģijas, medicīna, tostarp –   medicīnas inženierzinātnes. Turklāt koledžas absolventiem ir iespēja tikt ieskaitītiem uzreiz augstskolas 2. kursā, kas ir ļoti liels bonuss. Tāpat, turpinot strādāt laboratorijā, var virzīties augstāk pa karjeras kāpnēm – protams, attiecīgi izglītojoties, piemēram, kļūt par laboratorijas ārstu.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Pēc koledžas absolvēšanas gribu kādu laiku pastrādāt un izvērtēt, kādā jomā tālāk mācīties un iegūt papildus kvalifikāciju. Mans skats vērsts LU virzienā kādā no atbilstošām bakalaura programmām, jo koledža nodrošina tikai pirmā līmeņa augstāko izglītību. Ja pēc bakalaura grāda turpina studēt maģistra programmā, tad jau karjeras iespējas paveras vēl plašākas. Tieši ko studēšu, vēl neesmu izlēmusi, taču vairāk sliecos uz medicīnas pusi, jo mani interesē cilvēku fizioloģija, anatomija, bioķīmiskie testi. Tas ļauj labāk izprast savu organismu, kā tas darbojas un kā tam var palīdzēt slimības gadījumā.

Kāds ir pieprasījums pēc šādas profesijas speciālistiem darba tirgū?

Kā jebkuram medicīnas darbiniekam – arī biomedicīnas laborantam darba piedāvājumu netrūkst. Arī nākotnē viņi būs vajadzīgi, tāpēc nav jābaidās, ka darbu var neizdoties atrast. Nereti medicīnas uzņēmumu vadītāji meklē jaunos speciālistus jau mācību iestādēs. Arī mani kāda privāta laboratorija uzrunāja tieši studiju laikā – tas bija otrā kursa otrajā semestrī. Ja students uzrāda labus rezultātus mācībās un laboratoriskajā darbā, savu topošo darbavietu atrast nebūs grūti. Gribu uzsvērt – uzcītīgums vienmēr atalgojas!

Laboratorijas ir arī aiz Latvijas robežām. Kādas ir iespējas strādāt ārzemēs?

Mūsu profesija ir atzīta Eiropā, taču, protams, lai uzsāktu darbu ārzemēs, ir jāsakārto dažādi dokumentu jautājumi, kā arī noteikti vajag prast tās valsts valodu, uz kurieni dodas strādāt. Katrā valstī ir sava specifika, taču koledžā iegūtās zināšanas un diploms ir derīgs arī citās valstīs.

Vai pati neesat šādu iespēju apsvērusi?

Mani apmierina darbs Latvijā. Tā ir vieta, kur es labi jūtos un kur vēlos palikt. Nekas neliedz turpināt izglītoties un pacelt savu profesionalitātes latiņu vēl augstāk arī šeit Latvijā.

Kāds ir atalgojums jaunam speciālistam, kurš tikko uzsācis darbu? Un kāds jau atzītam jomas speciālistam?

Tas ir atkarīgs, kādā laboratorijā strādā. Arī no tā, vai tā ir privāta vai valsts iestāde. Patiesībā tādam jaunam speciālistam kā man ir iespēja saņemt Latvijas apstākļiem konkurētspējīgu algu. Pamatlikme ir laba, un minimālā alga tā noteikti nav. Protams, kvalifikācijai augot, pieaug arī darba samaksa.