Kā Tu nokļuvi šajā profesijā?

Sākumā mācījos par auto mehāniķi, taču man šis darbs īpaši nepatika, šķita diezgan vienmuļš un neinteresants. Tad bijušais kursa biedrs, kurš strādāja par auto elektriķi automašīnu dīleru centrā, piedāvāja man strādāt pie viņa par praktikantu. Es piekritu. Lai gan skolā man fizikā nebija tās labākās atzīmes, ņemot talkā loģisko domāšanu, es elektroniku spēju labi izprast. Sanāca tā, ka trešajā mēnesī kursa biedrs no darba aizgāja, un es paliku viens pats. Lai es varētu šo profesiju iemācīties, man bija katrai automašīnai no A līdz Z jāiet cauri pēc biezas instrukciju grāmatas. Tolaik es agri nācu uz darbu un vēlu devos mājās. Auto elektriķiem ir fundamentāla nozīme auto servisos, taču viņu ir ļoti maz.

Kādas ir Tavas profesijas galvenās atšķirības no auto mehāniķa darba?

Auto elektronika ir daudz komplicētāka joma. Tas nav tāpat kā – visām automašīnām ir četri riteņi un dzinējs. Tāpēc auto elektriķim ir grūti padziļināti pārzināt dažādus auto – ir tik daudz nianšu, ka ir labi, ja tu pilnībā pārzini vienu auto marku. Bāzes lietas arī citām mašīnām ir līdzīgas, tomēr paiet ilgs laiks, kamēr iegūsti visu darbam nepieciešamo informāciju, ja iepriekš ar šīs markas auto neesi strādājis. Tāpēc jāspecializējas uz konkrētām auto markām. Mehāniķim tādā ziņā noteikti ir vienkāršāk.

Auto elektriķim noteikti jāpārzina arī auto pamatuzbūve – jāzina, kā strādā katrs elektronikas mezgls, īpaši motors.

Mainot darba vietu, jārēķinās ar zināmu pārejas laiku, kamēr apgūsi citu auto marku nianses. Ja kāds auto diagnostiķis ir strādājis tikai ar vienu auto marku, tad pāriet uz darbu ar citu auto marku var būt gandrīz tāpat, kā mācīties jaunu profesiju.

Kāda ir Tava izglītība?

Pēc 9. klases devos mācīties automehāniķa profesiju uz Rīgas tehnisko koledžu, ko pabeidzu 2007. gadā. Tobrīd vēl nebija iespējas apgūt auto elektriķa profesiju, taču tagad pēc 2. kursa var specializēties auto elektronikā. Vēlāk, jau strādājot par auto elektriķi, iesāku studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē Mašīnbūves programmā, taču tās nepabeidzu. Tas notika gan tādēļ, ka bija fiziski grūti savienot mācības ar darbu, gan arī tādēļ, ka studiju virziens īsti neatbilda manis izvēlētajai darba specifikai.

Pastāsti par saviem pienākumiem!

Viss sākas ar automašīnas pieslēgšanu pie datora, lai veiktu diagnostiku, piemēram, motoram. Katrai lietai ir noteikta kārtība, kādā jāveic pārbaude, lai noteiktu, kas ar automašīnu ir noticis. Ņemot vērā, kāda kļūda uzrādās datorā, izvērtēju, kas darāms tālāk. Kļūdu var būt ļoti daudz – to skaits mērāms četrciparu skaitļos. Ja man konkrētā diagnostikas kļūda jau ir bijusi, tad jau zinu, kas jādara, kādā secībā jāpārbauda elektrības signālu devēji. Ja diagnostikas kļūda uzrādās pirmo reizi, man ir detalizēta instrukcija, kur soli pa solim precīzi izstāstīts, kas jādara. Piemēram, ja ABS sistēmai (red. riteņu pretbloķēšanas sistēma) uzrādās kļūda elektrosignāla devējā pie kāda no riteņiem, tad man jāpārbauda, vai no devēja līdz ABS blokam ir veseli vadi. Ja vadi veseli, tad pārbaudu pašu elektrosignāla devēju, pēc tam varbūt varu nonākt pie secinājuma, ka vainīgs ir pats ABS bloks. Ar laiku katram auto elektriķim izstrādājas tāds kā savs rokraksts un katrs konkrētu problēmu risina mazliet citādāk.

Vai var gadīties tā, ka dators kļūdu neuzrāda, tomēr tā pastāv?

Tā mēdz būt, jo dators var uzrādīt diagnostikas kļūdu tikai tādai detaļai, kurai ir sava diagnosticējošā iekārta. Mēdz gadīties, ka diagnostikas kļūda neuzrādās, bet mēdz gadīties arī tā, ka uzrādās viltus diagnostikas kļūdas. Ja diagnostikas kļūda uzrādās vienai detaļai, tas nenozīmē, ka tieši tajā būs problēma, jo tikpat labi var būt vainīgs kāds cits elektrosignāla devējs, kas, piemēram, slāpē signālu uz vadības bloku, kurš savukārt tālāk noslāpē signālu uz kādu pavisam citu detaļu.

Izklausās teju pēc izmeklētāja darba!

Principā šajā profesijā viss ir viens liels izmeklēšanas darbs. Lielākā daļa darba notiek pēc pieredzes, bet kādi 20 – 30% ir tādi gadījumi, kur kāds meistars jau daudz ko paspējis izdarīt pirms mašīna nonākusi pie manis. Pirmkārt, es nevaru zināt, kas automašīnā iepriekš ir darīts, otrkārt – noskaidrot apstākļus, kāpēc problēma radusies, un treškārt – pat pēc instrukcijas var būt neiespējami atrast problēmas iemeslu. Jo instrukciju grāmatā nav paredzēta situācija, ka kāds entuziasts pašrocīgi ir mēģinājis mašīnu labot.

Tehnoloģijas, tai skaitā auto elektronika, strauji attīstās. Vai tas ievieš pārmaiņas arī Tavā darbā?

Konkrēti man ir tā, ka darba devējs mani regulāri sūta uz kursiem apgūt specifiskas lietas, kad iznāk jauni auto modeļi, piemēram, hibrīdmotoru vai elektrodzinēju diagnostiku.

Ar katru jaunu auto modeli diagnosticēšana paliek vieglāka, jo vecākām mašīnām bija krietni mazāk to detaļu, kuras viena otru pašas spēja diagnosticēt.

Man šķiet, ka ar jaunākām mašīnām ir vieglāk strādāt, jo tām ir mazāki nobraukumi un iespēja, ka kāds kaut ko jau būs uz savu galvu salabojis. Tāpat tām ir krietni ticamāks diagnostikas kļūdu kods, ko parāda dators. Vairāk ir arī datu, ar kuriem var salīdzināt – ja vecām mašīnām tie ir 10 – 15 dati, tad jaunajām jau ap 100. Tomēr mīnuss ir tāds, ka, diagnostikai kļūstot aizvien detalizētākai, klientam tā var izmaksāt vairāk.

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai cilvēks šajā profesijā varētu droši un patstāvīgi strādāt un pieņemt lēmumus?

Pirmkārt, ļoti jāgrib apgūt šo profesiju. Manā gadījumā neatlika citu variantu, kā iet un mācīties. Novērojot praktikantus, man šķiet, ka ir ļoti grūti kļūt par auto elektriķi, ja esi apmeklējis tikai 3 līdz 6 mēnešu ilgus kursus – varbūt viens no 100 vai pat mazāk par tādu kļūs. Praktikantiem no koledžām tas jau ir reālāk sasniedzams mērķis. Tie ir cilvēki, kas apzināti aizgājuši mācīties konkrēto jomu pēc 9. klases – tas liecina par kaut kādu dziļāku interesi un mērķi. Ja vēl praktikantam ir vēlēšanās un trāpās labs meistars, kas var visu pastāstīt un parādīt, es domāju, ka pēc 3 – 4 gadiem šis praktikants jau varēs diezgan vispusīgi strādāt arī patstāvīgi. Ar konkrētiem uzdevumiem, piemēram, signalizāciju uzstādīšanu, viņš varēs patstāvīgi darboties jau arī krietni ātrāk, pēc pāris mēnešiem. Taču, lai viens pats iedziļinātos un atrastu problēmas, paies gadi. Piemēram, es šajā profesijā strādāju jau desmito gadu, bet arī man ik pa laikam gadās kļūdas. Un kļūdās arī par mani vēl pieredzējušāki meistari. Esmu novērojis, ka daudziem praktikanitem, kas atnāk praksē no koledžas, interesē virspusējas lietas, piemēram, kā čipēt (red. palielināt automašīnas motora jaudu pārprogrammējot dzinēja vadības bloku), atgriezt atpakaļ spidometru vai uzlikt signalizāciju. Taču, lai darbotos ar dzinēja vadības bloku, ir jābūt ļoti padziļinātām zināšanām un lielai pieredzei. Ar elektroniskām spējām apdāvināts cilvēks var līdz tam nonākt 5 – 10 gados, bet principā tas var būt arī visa mūža darbs. Latvijā ir tikai daži cilvēki, kas var tikt galā ar šādu uzdevumu.

Vai var teikt, ka pēc Tavas profesijas ir pieprasījums?

Noteikti. Pat daudzi automašīnu dīleru centri šobrīd meklē auto elektriķus – reizēm tiem jāņem darbā tikko studijas beiguši un nepieredzējuši jaunieši, jo labu elektriķu ļoti trūkst.

Tiem, kam šī profesija patiesi interesē, nākotnes perspektīva ir ļoti laba, sevišķi, ja vēl pārzina smagās mašīnas, kurām elektronikas sistēmas darbojas pēc līdzīga principa kā vieglajām.

Tikai jāapzinās, ka ceļš uz meistarību var būt ļoti ilgs.

Kādām īpašībām jāpiemīt, lai šajā profesijā gūtu panākumus?

Nedomāju, ka ir vajadzīga īpaša apdāvinātība, bet nepieciešama loģiskā domāšana, jāprot strukturizēt darāmās lietas. Svarīgākais tomēr ir būt strādīgam un nedrīkst baidīties kaut kur līst iekšā, citādi neizdosies atrast problēmu iemeslus. Daudzās citās valstīs ierasts mainīt uzreiz visu sistēmu, ja tajā uzrādījusies kļūda – tas, protams, ir ļoti dārgi, tāpēc pie mums šāda prakse netiek izmantota. Tāpat jāpiemīt augstai precizitātei, nedrīksti būt izklaidīgs. Saliekot visus komponentus kopā, bet aizmirstot par vienu sīku detaļu, var iznīcināt visu sistēmu.

Vai par kļūdām atbildība jāuzņemas pašam meistaram?

Ja tā ir Tava paša vaina, tad pats arī esi atbildīgs. Tieši tāpēc jābūt ļoti precīzam un rūpīgam. Tomēr, ja strādā tādā autocentrā kā šis un izdari visu pēc instrukcijas, bet kaut kas tomēr saplīst, tā nebūs Tava kļūda un atbildība. Svarīgi visu piefiksēt, ka tiešām esi rīkojies tā, kā rakstīts instrukcijā – vārds vārdā.

Kas Tev sagādā vislielāko gandarījumu?

Man patīk izaicinājumi – ja kāds cits nav atrisinājis kādu problēmu, bet man to izdodas atrisināt. Man visvairāk patīk sarežģītāki darbi, kur kaut kas jārestaurē, jānoņem visa elektronika, citādā veidā jāuzstāda elektromezgli. Piemēram, projekti, kur jāpacīnās kādas trīs vai četras dienas, kamēr sāk šķist, ka tūlīt būs jāpadodas, bet pēkšņi ienāk prātā jauna ideja, kas ļauj nonākt līdz vēlamajam rezultātam.

Un kādas ir lielākās grūtības, ar ko Tev nākas sastapties?

Tādu lielu grūtību nemaz nav. Jāiemācās norobežoties no trokšņa un cilvēkiem, kas visu laiku ir apkārt, jo tas ne tikai traucē koncentrēties, bet man klusums ir būtisks, lai varētu sadzirdēt dažādas specifiskas skaņas, piemēram, kā tikšķ relejs. Tāpēc man reizēm ir nācies gaidīt, kad visi kolēģi aiziet mājās un būs pilnīgs klusums. Citreiz grūti sadzīvot ar apziņu, ka esi daudz laika patērējis, meklējot kādu problēmu, kas izrādījusies relatīvi vienkārša. Tas jāspēj izskaidrot gan kompānijas vadībai, gan klientam. Jo klients var nesaprast, par ko viņam jāmaksā, ja tas bijis vien 15 minūšu darbs – salodēt vadiņu un viss. Taču, lai atrastu šo vadiņu, man, iespējams, bija jāizjauc gandrīz visa automašīna.

Vai ikdienā Tev sanāk sadarboties arī ar citiem kolēģiem?

Šeit īpaši nesanāk, jo Toyota markas automašīnas paredzējušas, ka paši elektriķi jauc arī pašas detaļas. Kad strādāju citā automašīnu dīleru centrā, ar detaļu izjaukšanu nodarbojās cits cilvēks – man tikai bija jānorāda, kas jāizjauc. Tāpēc dažādās vietās sadarbības apmērs var būt dažāds. Tomēr man sanāk sadarboties ar citiem kolēģiem – auto elektriķiem, ja ir nepieciešams kāds padoms, jo divas galvas vienmēr ir gudrākas nekā viena.

Ko Tu varētu ieteikt jauniešiem, kas vēlētos strādāt šajā profesijā?

Sagatavoties, ka būs jābūt ļoti pacietīgiem.

Skolā noteikti jāapgūst fizika – nevis iekaļot, lai būtu labas atzīmes, bet mācoties izprast lietu būtību. Šajā profesijā nevar gribēt, lai Tevi uzreiz uzskata par lielu meistaru un dod darbu.

Jauniešiem nereti  šķiet – ja viņi kaut ko garāžā darījuši ar vadiem, viņi jau visu zina. Gan jau man arī tāpat ir bijis. Jo tu vairāk uzkrāj pieredzi, jo vairāk saproti, cik patiesībā maz zini.