Gati, kādēļ tieši šāda profesijas izvēle?

Ar mani ir vienkārši – abi vecāki un brālis (trīs gadus vecāks par Gati – aut.) ir arhitekti. Vecāki mūs speciāli nevirzīja turpināt viņu profesijas ceļu, paši to izvēlējāmies. Manā gadījumā tas notika daļēji apzināti, daļēji neapzināti.

Man varēja būt aptuveni četri vai pieci gadi, biju ārā un skatījos uz daudzdzīvokļu māju, kurā tolaik dzīvojām. Joprojām atceros domas un sajūtas, kas mani tobrīd pārņēma: o, šo taču kāds ir izdomājis, skat, kā tas viss turas kopā... varbūt arī es tā varētu? Bērnībā daudz zīmējām, tēvs mums bija sarūpējis lielu rakstāmgaldu ar daudz dažādiem rakstāmpiederumiem, papīru. Skolas laikā, ja bija jāveido sienas avīze vai kāds cits māksliniecisks projekts, mani allaž izvēlējās kā vienu no kandidātiem, kuram šo darbiņu uzticēt. Kādu brīdi gan domāju, ka varbūt varētu dzīvi saistīt ar mūziku vai sportu, bet tad sapratu, ka tie tomēr paliks kā hobiji. Brālis jau bija sācis arhitektūras studijas, es viņam pavaicāju, kā patīk. Viņš novērtēja atzinīgi, un tad es nolēmu – labi, pamēģināšu. Apmeklēju sagatavošanās kursus Rīgas Tehniskajā universitātē un pēc tam veiksmīgi iestājos Arhitektūras fakultātē. Pirmie trīs studiju gadi aizritēja ļoti intensīvā mācību procesā, ieguvu arhitekta bakalaura diplomu, bet studijas līdz galam vēl nepabeidzu, jo divus turpmākos gadus strādāju kā modelis Parīzē. Tiesa, saikni ar arhitektūru nezaudēju, jo skiču bloknots man bija līdzi un brīvajos brīžos gleznoju, mēģināju atkodēt, izprast franču šarmu. Kādēļ man ļoti patīk šī māja, šīs durvis? Pētīju vissīkākās nianses proporcijās, atsevišķās detaļās.

1998. gadā atgriezos Latvijā, jo sapratu, ka tas nav mans ceļš. Pabeidzu studijas un sāku strādāt tēva vadītajā birojā. Lai arī projektēju diezgan aktīvi jau no gadsimtu mijas, savu uzņēmumu nodibināju nedaudz vēlāk – 2005. gadā.

Ko tad īsti dara arhitekts?

Arhitektu mūsdienās var salīdzināt ar orķestra diriģentu. Kas ir arhitekta orķestris? Katrā projektā ir iesaistīti daudzi cilvēki gan tehniskā projekta izstrādes, gan būvniecības periodā, veicot autoruzraudzību. Arhitekts šobrīd ir ļoti integrēts visā komandā. Ne tikai kā visu procesu vadītājs, bet arī uzraudzītājs.

Lai projekts būtu kvalitatīvs, ēka lietotājiem ērta un nenāktos piedzīvot situācijas, kad esi zīmējis skici, bet beigās to pat neatpazīsti, pēctecība ir ārkārtīgi svarīga. Man ir jāprot ideju pārdot, izstāstīt, noturēt līdz galam. Klausīties un sadzirdēt to, ko saka pasūtītājs, ir numur viens. Bet ir reizes, kad pasūtītājs nav viena persona, tad jāsaprot uzstādījums un pie tā arī jāturas, nevaru ļaut pasūtītājam «aizpeldēt» pārāk tālu prom no šā uzstādījuma. Pretējā gadījumā var sanākt situācija, ka pasūtītājs nav apmierināts ar galarezultātu. Arhitekta atbildība ir liela, būtībā – mūža atbildība. Ne velti, šķiet, Kolumbijā, laikā, kad viņi cīnījās ar arhitektūras problēmām, tika pieņemts lēmums, ka pie katras mājas jāpiestiprina plāksne ar arhitekta vārdu. Zini, viņiem nudien sāka iet labāk…

Tātad

sākumposmā arhitekts ir kā psihologs, kuram precīzi jāuzklausa ideja un jānodefinē vēlmes, tad seko skiču tapšanas posms, kad ļoti daudz zīmēju – jo vairāk ar roku, jo labāk.

Šajā stadijā aptuveni 85 procentu apmērā tiek noteikts, kāds būs objekts. Tālāk seko komandas saspēle, saskaņošana ar dažādām institūcijām, uzraudzība. Ja kaut kas no sākotnējā plāna nobīdās uz vienu vai otru pusi, projekts ir jāpārskaņo, vēlreiz jāveic ekspertīze u. tml.

Ieskicējiet, lūdzu, klasisku darba dienu!

Arhitektūra nav profesija ar stingri noteiktu darba laiku un dzelžainu rutīnu dienu no dienas, nedēļu no nedēļas. Jā, esmu nospraudis aptuvenās robežas, ka birojs strādā no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, bet komandas «saspēles» laiks jeb laiks, kad mums visiem ir noteikti jābūt kopā, ir no vienpadsmitiem dienā līdz četriem pēcpusdienā. Pārējā laikā darām tā, kā katram ir ērtāk, un, protams, atbilstoši projekta pozīcijai. Tāpat jau rezultātā darbā pavadām vairāk laika nekā plānojām, jo svarīgi sasniegt nepieciešamo kvalitāti un darbs ir interesants. Mums ir grafiks ar ļoti konkrētām lietām, kas katrā posmā jāpanāk, kādam jābūt rezultātam, jādod uzdevumi inženieriem, pēc tam, ja nepieciešams, jāveic korekcijas. Viss ir vērsts uz to, lai būve būtu vienots veselums, vēl labāks, nekā pasūtītājs sagaida.

Viena vai divas dienas nedēļā ir tā saucamās objektu dienas. Apstaigājam objektu, notiek būvsapulce, kuras laikā runātais tiek ierakstīts protokolā, lai varētu piefiksēt izmaiņas, korekcijas.

Radoši, bet reizē arī ļoti intensīvi un piesātināti ir tie momenti, kad piedalāmies konkursos. Nereti nākas atlikt visu pārējo un pieteikt apkārtējiem, ka, lūdzu, nākamās pāris nedēļas mani netraucējiet. Tad ir tā, ka papīri lido pa gaisu (smejas). Tiesa, tie ir aptuveni divdesmit, trīsdesmit procenti no kopējā darba apjoma, pārējo laiku tomēr aizņem ikdienas pienākumi – lielāki un mazāki projekti.

Kāds ir liels un kāds – mazs objekts?

Mazs projekts būtu privātmāja, vidēja lieluma – daudzdzīvokļu māju vai biroju projekti, piemēram, trīs līdz pieci tūkstoši kvadrātmetru platībā, savukārt liela apjoma projekti ir tādi kā Magdelēnas kvartāls Antonijas ielā vai Mārupē pie Rīgas robežas topošie Lindenholma vai „Busines Garden” biroju komplekss, kur mēs runājam jau par desmitiem tūkstošu kvadrātmetru platībām. Mēs darbus cenšamies plānot tā, lai apjomīgi projekti mītos ar tādiem, kas ir mazāka mēroga, atšķirtos ēku tipoloģijas – šāda «pārslēgšanās» nāk par labu.

Kas jums darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

Klientu un kolēģu prieks. Kad kolēģi jūtas labi un lepojas ar to, ko dara, un mājas saimnieku neviltotais prieks par to, ko kopā esam paveikuši. Ja klients jūtas kā uzvarētājs, zinām, ka mērķis ir sasniegts.

Bet katrai maizītei arī sava garoziņa. Kādas ir šīs profesijas ēnas puses?

Manuprāt, sabiedrības izpratne par profesiju ir diezgan robusta, turklāt tā ir pakļauta pamatīgam birokratizācijas procesam. Arhitektam jāpārzina tik daudz dažādu birokrātisko procedūru, daudz laika jāpatērē dokumentu juridiskajai precizitātei, ka nereti tikai divdesmit, trīsdesmit procentu no darba laika var veltīt projektēšanai.

Vēl – iepirkumos joprojām cieņā ir princips «jo lētāk, jo labāk». Mēs tomēr pieturamies pie tā, ka arhitektūrai jābūt gudrai. Ko tas nozīmē? Laba, viegla, fleksibla, lai ēka būtu lietotājiem ērta. Vienreiz uzbūvē, un ir! Redzi, lēti uzbūvēt nenozīmē izvēlēties lētākos risinājumus projektēšanas un būvniecības laikā, bet gan tas, cik ēka izmaksā mūža laikā un cik gados sākotnējais ieguldījums atmaksājas.

Cik regulāri nākas atsvaidzināt un papildināt zināšanas?

Katru gadu. Tas, ka vienreiz esmu dabūjis sertifikātu, neko nenozīmē, tas ir jāuztur. Sertifikāta uzturēšana maksā noteiktu summu, kas atkarīga no sertifikāta veida. Arhitektam, kas būvē tikai mazas mājas, lauku sētas, nepieciešams cits zināšanu kopums un attiecīgi sertifikāta veids nekā kolēģim, kurš strādā ar lielajām būvēm. Man ir jāiegūst noteikts kredītpunktu apjoms, kas ekvivalents četrdesmit, piecdesmit mācību stundām gadā. Šī informācija parādās Būvniecības informācijas sistēmā - sadaļās “Formālā izglītība”, “Neformālā izglītība” un “Prakse”.

Redzu, jums ir iespaidīga rakstāmo kolekcija, bet vai tehnoloģiju laikmetā arhitektam nav vienkāršāk strādāt ar speciālām datorprogrammām?

Jā, programmatūras mums ir, un tās arī tiek liktas lietā, bet manā skatījumā ir ļoti svarīgi zīmēt ar roku. Katru dienu, lielākoties pēcpusdienās, cenšos veltīt vismaz pāris stundu tikai zīmēšanai. Tas ir mans veids, kā profesijā iet dziļumā un plašumā.

Kādas rakstura īpašības un prasmes, jūsuprāt, ir būtiskākās, lai labi veiktu darbu?

Vērīgums ir numur viens! Arhitektūrā pat šķietami vismazākā detaļa var izveidoties par lielu problēmu, tādēļ jāpārredz gan viss projekts kopumā, gan arī detaļas atsevišķi. Vērīgumu var labi uztrenēt ar zīmēšanu un dabas pētīšanu. Kā teicis arhitekts [Antonio] Gaudi (pasaulslavens kataloniešu arhitekts, kurš pazīstams ar savu būvju stilu un īpatnējām konstrukcijām, „Sagrada Familie” bazilika Barselonā ir viens no slavenākajiem darbiem – aut.) – mēs jau neko jaunu neizdomājam, vienkārši ņemam no dabas. Tā kā atvērta grāmata mums visu laiku ir priekšā, jautājums – cik daudz spējam saskatīt.

Liela nozīme ir mērķtiecībai, augstām koncentrēšanās spējām un izturībai, jo viens projekts var ilgt vairākus gadus. Tā, piemēram, Magdelēnas kvartāla projektu uzsākām 2006. gadā, bet pirmo projekta kārtu pabeidzām 2018. gadā.

Arhitekta profesijā augļi ir jāgaida, tie nenāk tik ātri. Jā, tā ir salīdzinoši lēna profesija, ko gan nevar teikt par ikdienas ritmu.

Vēl ir svarīgi attīstīt labu gaumi. Esi ar savām prasībām pret dzīvi, pret visu, ko dari, ēdienu, apģērbu, jebko! Tāpat profesijā palīdzēs pozitīvisms un atvērtība, hobiji, kas sniedz emocionālo piepildījumu un palīdz arī fiziski būt labā formā. Iekšējā «vācelīte» visu laiku jātur pilna, jo viegli šajā profesijā nebūs.

Jāpatīk tam, ko tu dari. Citādi vienmēr kāds, kuram tas patīk vairāk nekā tev, būs labāks.

Kādiem mācību priekšmetiem iesakāt pievērst padziļinātu uzmanību?

No mācību priekšmetiem izceltu ģeometriju, svešvalodas, zīmēšanu, psiholoģiju, bet ne mazāk svarīga ir arī prasme noformulēt domas – labs treniņš ir rakstīt domrakstus, lasīt grāmatas. Jāpiemīt kritiskajai domāšanai. Un, kā jau arī iepriekš minēju, silti ieteicams nodarboties ar emocionāli un fiziski pozitīvi uzlādējošām nodarbēm – sportu, mūziku, dejām – kas katram tuvāk sirdij.

Kādas iespējas jaunieši var izmantot, lai jau skolas laikā tuvāk iepazītu šo profesiju?

Viens no veidiem ir Ēnu diena, kad skolēni var apmeklēt mūsu biroju un palūkoties, ko mēs šeit darām.