Kad jums radās interese par elektrību un dzelzceļu?

Mans tēvs un vectēvs strādāja dzelzceļā un viņu darbs bija saistīts ar elektrību. Jau bērnībā gāju līdzi tēvam uz darbu un viņš mani veda ekskursijās, - stāstīja, kas un kāpēc strādā. Man tas šķita ļoti interesanti un es pat nepieļāvu tādu domu, ka varētu strādāt kādā citā vietā.

Kur mācījāties? Kura ir jūsu pirmā darbavieta?

Pēc pamatskolas iestājos Rīgas Dzelzceļnieku skolā, kur ieguvu dzelzceļa automātikas elektrosistēmas tehniķa kvalifikāciju. Uzreiz pēc mācībām sāku strādāt VAS “Latvijas dzelzceļš”. Sākumā strādāju elektroapgādes Vecāķu kontakttīklu iecirknī par kontakttīklu elektromontieri.

Kas bija lielākie izaicinājumi?

 Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija darbs augstumā – piecus metrus virs zemes, jebkādos laika apstākļos, jebkurā diennakts laikā. Ļoti daudz nācās strādāt naktīs, jo dienā notiek aktīva vilcienu kustība. Kontakttīklu remonta vai pilnveides laikā jāatslēdz elektropadeve, kas nozīmē, ka elektrovilcieni nevar kursēt. Piebildīšu, ka elektrovilcienu kontakttīklos spriegums ir 3000 voltu – tas ir ļoti daudz. Apkalpojām arī 10 000 voltu līnijas.

Ir jāspēj saglabāt mieru un veikt savu darbu arī visai ekstrēmās situācijās, piemēram, drīz jābrauc vilcienam, bet darbs vēl nav izdarīts – ir jāspēj koncentrēties un darbu paveikt ātri, bet nekļūdīgi.

Daudziem ir bailes no elektrības – kā tās pārvarēt?

Ja viss tiek darīts atbilstoši instrukcijām un darba drošībai, tad bailēm nav pamata. Tāpēc vispirms ir jāiegūst zināšanas, jānokārto eksāmeni un tikai tad persona var sākt strādāt. Eksāmenu ir ļoti daudz un dažādi, tai skaitā par darba drošību. Arī darbam augstumā ir jāsaņem atsevišķs sertifikāts. Ir gadījumi, kad darbinieki nespēj pārvarēt bailes no augstuma. Tas ir saprotams, jo

mūsu darbs augstumā nenozīmē uzkāpt pa kāpnēm un ieskrūvēt lampiņu – tas ir darbs ar īpašu aprīkojumu, īpašos apstākļos. Visiem montieriem ir jābūt fiziski labi sagatavotiem.

Kādus darbus veic elektromontieri?

Dažādus – veicam gan modernizāciju un kapitālos remontus, gan arī ārkārtas remontdarbus un preventīvos pasākumus, lai netiktu traucēta elektrovilcienu kustība un pasažieru plūsma, kas elektrovilcienu maršrutos ir ļoti intensīva. Protams, ka avārijas situācijā ir jāstrādā ļoti ātri. Ikdienas ritmiskam darbam remontu plāns tiek sastādīts mēnesim uz priekšu, ņemot vērā gan faktiskos apstākļus, gan nepieciešamās sistemātiskās apkopes.

Vai tas ir individuāls darbs?

Katram ir jābūt profesionālim savā jomā, bet ļoti svarīgs ir kolektīvs – sākot no darbu plānošanas, kas pašlaik ir mans uzdevums, līdz darbu vadītājam un elektromontieru kolēģu atbalstam.

Vai esi ieguvis kādu papildus izglītību?

Jā, pēc dzelzceļnieku skolas vienlaikus strādāju un patstāvīgi mācījos mācību centrā „Buts”, kur ieguvu elektrotehniķa kvalifikāciju. Savukārt 2020.gada jūlijā ieguvu RTU Dzelzceļa elektrosistēmu inženiera specialitāti. Piebildīšu, ka augstāko izglītību ieguvu ar VAS “Latvijas dzelzceļš” atbalstu. Iegūtā izglītība man ļāva saņemt paaugstinājumu un kļūt par kontakttīkla ekspluatācijas inženieri. Optimizācijas rezultātā ir apvienoti Olaines un Vecāķu kontakttīklu iecirkņi, tāpēc esmu inženieris abos šajos iecirkņos.

Vai ir viegli apvienot darbu divos iecirkņos?

Darbs ir vienāds gan Olainē, gan Vecāķos. Turklāt Vecāķu kolektīvs man ir labi zināms, jo, kā jau teicu, daudzus gadus strādāju par elektromontieri tieši Vecāķos.

Tagad esi vadošā amatā, kas nozīmē, ka ar rokām pats vairs nestrādā un stabos nekāp. Vai nepietrūkst šā darba?

Zināmā mērā pietrūkst. Taču nebūt nav tā, ka vispār nekad vairs nestrādāju ar rokām. Esmu augsti kvalificēts darbinieks, tāpēc varu aizvietot praktiski jebkuru kolēģi. To arī daru, ja kāds darbu vadītājs ir saslimis vai devies atvaļinājumā. Taču tieši kontakttīklu remonta darbos nepiedalos, jo to liedz reglaments.

Cik strikti ir darba drošības noteikumi? Kas tos reglamentē?

Darba drošībai dzelzceļā tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. No vienas puses darba drošību reglamentē Ministru kabineta noteikumi, bet tos papildina arī uzņēmumā izstrādātās iekšējās instrukcijas. Visiem montieriem katru gadu ir jākārto eksāmens par darba drošību, lai pārliecinātos, ka nekas nav aizmirsts. Tāpat mūsu darbiniekiem ir iespēja uzlabot savu kvalifikāciju.

Atsevišķi kursi ir darbam augstumā, pirmajai palīdzībai, reizi mēnesī kolektīvā norit apmācība, kur iepazīstamies ar jaunākajām instrukcijām. Šajā darbā ir jāmācās un jāpilnveidojas nemitīgi.

Vai mainās tehnoloģijas – procesi tiek automatizēti, izmantoti moderni materiāli?

Ja runājam par drošību un mūsdienīgiem materiāliem, tad jā – darba apstākļi ir drošāki, instrumenti ir modernāki. Taču darbs augstumā ir un paliek darbs, kas jāveic ar rokām.

Vai šo darbu var saukt par bīstamu?

Amats, ko pašlaik ieņemu, nav saistīts ar riskiem dzīvībai, taču elektromontiera darbs ir bīstams.

Vai kontakttīklu inženiera profesija ir nepieciešama tikai Latvijas dzelzceļā?

Nē, kontakttīkli ir arī tramvajiem. Tāpat ir iespēja strādāt tiltu būves uzņēmumos un citur, kur nepieciešamas pamatīgas zināšanas elektroapgādes jomā.

Vai šai profesijai ir nākotne?

Jā, jo ar lieljaudas elektrību pašlaik ir saistītas daudzas nozares. Arī “Rail Baltica” vajadzēs inženierus gan būvniecības stadijā, gan ekspluatācijas laikā.