Kā no plašā specialitāšu piedāvājuma izvelējāties tieši politoloģes profesiju?

Man nav tipisks politoloģes stāsts, jo politoloģijā es nonācu maģistrantūras laikā, kad uz šo studiju virzienu pārnācu no Āzijas studijām [iegūts maģistra grāds politoloģijā un doktora grāds politikas zinātnēs]. Principā es apvienoju Āzijas studiju [padziļinātas zināšanas par Ķīnas reģionu] kompetenci ar politoloģiju, tādejādi pārstāvu politoloģijas vienu no specializācijām – reģionu studijas. Bet politoloģijā ir arī tā sauktie teorētiķi, kas nepievēršas kādam konkrētam reģionam, bet uz dažādiem jautājumiem skatās globāli un izstrādā vispārpielietojamas teorijas.

Lai strādātu par politoloģi, atbilstošs izglītības segums – grāds politoloģijā – ir obligāts?

Latvijā mums ir daudz zināmu politologu, kas nāk no antropologu, sociologu, vēsturnieku aprindām. Grāds politoloģijā nav obligāts, taču ir jābūt izpratnei par politikas teorijām, to pielietojamību. Piemēram, šīs zināšanas tiek apgūtas kursu veidā, bijis akadēmiskais treniņš.

Gribu uzsvērt – cilvēkam, kurš izvēlas šādu profesiju, ir jārēķinās, ka pat ar doktora grādu izglītošanās process nenoslēdzas.

Ik pa laikam ir jādodas pētnieciskās, apmaiņas vizītēs, uz konferencēm, ir jābūt daļai no starptautiskās pētnieku kopienas. Tāpēc komandējumi ir mūsu darba neatņemama sastāvdaļa.

Ja persona ir ieguvusi bakalaura grādu politoloģijā – ar to pietiek, lai sāktu strādāt šajā profesijā?

Ja mērķis ir strādā valsts sektorā, kādā starptautiskā, nevalstiskā organizācijā, bakalaura grāds politoloģijā iedod ļoti labus zināšanu pamatus. Maģistrantūras studijas ir lieliska platforma, kur satikties ar citiem studentiem, kuriemm jau ir uzkrāta profesionāla pieredze. Šis studiju posms ļoti bagātina. Doktora grāds jau nozīmē zinātnisku karjeru, kas nozīmē lielu ieguldījumu pētnieciskajā darbā, publikācijas starptautiskos žurnālos. Tas ir treniņš iekļauties pasaules zinātniskajā kopienā.

Kādas valodas politologiem jāpārvalda?

Protams, sava dzimtā valoda un angļu valoda, jo diskusijas starptautiskā vidē notiek angļu valodā. Ja šo svešvalodu nepārvalda, politologs, politoloģe sevi izslēdz no starptautiskās aprites, nav iespējams publicēties kvalitatīvos žurnālos, kas ir ļoti svarīgi. Ja ir šis reģionālo studiju elements (kā manā gadījumā), tad ir jāzina viena no konkrētā reģiona valodām. Piemēram, es pārvaldu ķīniešu valodu. Strādājot Latvijā, redzu, ka mūsu politologi bieži izskata arī ar Krieviju saistītus jautājumus. Tāpēc darbā ļoti noder arī krievu valodas zināšanas.

Kas ir politologs, kas ir viņa kompetencē?

Politologi pēta un modelē politiskās norises sabiedrībā. Jau pieminētie teorētiķi izstrādā universāli pielietojamas teorijas, kuras skaidro, kā sabiedrības pārvaldība attīstās pie vienas vai otras politiskās iekārtas. Ir politologi, kas plašo teoriju ietvaros modelē, mēģina izvirzīt savas hipotēzes un paredzēt, kas valsts pārvaldības un sabiedrības mijiedarbībā varētu notikt. Piemēram, nesen lasīju rakstu, kur kolēģi modelēja šādu situāciju, proti, autoritārā režīmā notiek sacelšanās un vai šādā gadījumā diktatoram ir izdevīgi piekāpties prasībām. Reģionālie politologi, kas ir mans lauciņš, analizē konkrēta reģiona vai konkrētas valsts politiskās iekārtas, politiskās vēstures attiecību mijiedarbību ar kaimiņvalstīm, skaidro, kāpēc tika pieņemts kāds noteikts lēmums, kā notiek varas dinamika, pārbauda jau izstrādātās teorijas attiecībā uz savā pārziņā esošo reģionu un pēta, vai tās strādā vai nestrādā.

Secinu – lai būtu apritē, nemitīgi jāmeklē jaunākā informācija par interesējošo tēmu.

Jā, tāpēc vēlreiz uzsveru politologu starptautiskā tīklojuma nozīmi. Ja man pašai kāda atbilde ir paslīdējusi garām, kāds cits kolēģis varēs sniegt to.

Turklāt politologs nav vientuļa sala, viņš strādā ciešā sazobē ar citām sociālo zinātņu profesijām, mēs viens otru papildinām, politologs nevar būt lietas kursā par pilnīgi visu.

Strādājam ciešā sadarbībā arī ar žurnālistiem, jo viņi mūsu izdarītos secinājums izklāsta plašākai sabiedrībai.

Kas Jūs piesaista profesijā?

Man patīk, ka es pati varu veidot savu darba dienas kārtību – gan administratīvajā, gan pētnieciskajā aspektā. Man sniedz gandarījumu arī tas, ka es tieku novērtēta kā eksperts Austrumāzijas jautājumos. Manā viedoklī ieklausās un to ņem vērā politikas veidotāji, žurnālisti, studenti.

Ieskicējiet vienu savu raksturīgāko darba dienu!

Dienas ir ļoti dažādas. Piemēram, tipiska darba diena birojā ir administratīvo jautājumu risināšana, e-pastu lasīšana un atbildēšana uz tiem, kas patiesībā aizņem ļoti daudz laika, jo tā mēs ikdienā sazināmies ar kolēģiem visā pasaulē. Aptuveni 1,5 stundu dienā veltu jaunākās informācijas apguvei jeb lasu, kas noticis pasaulē pēdējo 24 stundu laikā. Par to ir jābūt informētam. Negaidīti var piezvanīt kāds žurnālists – citreiz tiek dots laiks sagatavoties atbildei, citreiz – nē. Un ja tu nespēj sniegt orģinālu atbildi ar pievienoto vērtību, žurnālists piezvanīs kādam citam ekspertam. Ir dienas, kurās ieplānoju vairākas tikšanās ārpus biroja. Citā dienā veltu laiku tikai zinātniskajam darbam. Tas nozīmē gan orģinālsatura radīšanu, gan kolēģu rakstītā pārskatīšanu, citreiz kāds zinātniskais žurnāls palūdz rediģēt rakstu. Zinātniskos darbus parasti daru ārpus biroja – mājās. Veicu arī pedagoģisko darbu – RSU studentiem lasu lekciju kursus par Ķīnas politiku un ārpolitiku. Lekcijas, semināri parasti man notiek piektdienās un sestdienās. Tā kā viens kurss ilgst vienu mēnesi, pedagoģiskajā darbā man noslodze nav ļoti liela. Visbeidzot, mana sirdslieta ir ķīniešu valodas mācīšana.

Kas ir lielākie izaicinājumi politoloģes darbā?

Darbs nekad nebeidzas – mēs dzīvojam visās laika joslās. Piemēram, ja ASV rietumkrastā notiek kāda interesanta diskusija, viņiem tur ir dienas vidus, bet Latvijā pulkstenis rāda jau 23. Taču, neskatoties uz vēlo vakara stundu, es šo diskusiju attālināti klausos tiešsaistē.

Jārēķinās, ka komunikācija veido lielu daļu no mūsu darba. Līdz ar to intravertiem cilvēkiem var būt emocionāli grūti strādāt šajā profesijā.

Bez jau pieminētājām komunikācijas prasmēm, bez kādām iezīmēm politologs nevar iztikt?

Ir jābūt paškritiskam, jāmāk pastāvēt par savu viedokli, jāmāk argumentēt, izdarīt secinājumus.

Kādiem mācību priekšmetiem jau skolas laikā būtu jāpievērš vērība?

Tiem, kur tiek attīstīta loģika, spēja izdarīt secinājumus. Labi jāzina arī vēsture, jo politologiem nereti jāspēj atsaukties uz vēsturiskiem notikumiem. Jāmācās valodas. Ieteiktu skolēniem stundās mācīt rakstīt finansējuma pieteikuma projektus – šīs zināšanas noderēs ļoti daudzās profesijās, kur būs vēlme pētīt un savam zinātniskajam darbam vajadzēs piesaistīt naudu.

Kur Latvijā var strādāt politologs?

Valsts sektorā, piemēram, ministrijās, aģentūrās, pašvaldību institūcijās, nevalstiskās organizācijās, medijos, sabiedrisko attiecību aģentūrās.

Diplomam politoloģijā ir plašs pielietojums darba tirgū. Sarunas sākumā minēju – sociālo zinātņu profesijas ir savstarpēji saistītas viena ar otru.

Tāpēc politologs var strādāt daudzviet, arī kļūt par politiķi. Taču gribu paskaidrot, ka politiķis un politologs ir divas dažādas profesijas – jaunieši nereti to uzskata par vienu profesiju. Politologi analizē politiķu rīcību.

Kā absolventi – jaunie politologi var sevi pieteikt darba tirgū? Viņus taču sākotnēji neviens neuztver kā ekspertus.

Tāpēc jau studiju laikā ir jābūt aktīviem, piemēram, jāiesaistās projektos, jākļūst par pētnieciskajiem asistentiem. Jāmeklē tā niša, kur persona vēlas attīstīties. Ir jānoskata potenciālā darba vieta un, izrādot savu iniciatīvu, jāinteresējas, kā jaunietis vai jauniete var būt tai noderīgs. Zinu, ka dažreiz ar noskatīto darba vietu saikne tiek izveidota jau “Ēnu dienā” un komunikācija turpinās visu studiju laiku. Katrā ziņā RSU politologi savu vietu darba tirgū spēj atrast.

Vai arī nākotnē pieprasījums pēc politologiem būs stabils?

Domāju, ka pieprasījums nemazināsies. Turklāt, ņemot vērā šā brīža Covid-19 radīto jucekli un pieļaujot, ka nākotnē piedzīvosim citas pandēmijas, politologa darbs ir viens no tiem, ko var veikt attālināti. Tas arī ir pluss, vērtējot šīs profesijas stabilitāti nākotnē.

Jauniešiem ir interese par šo profesiju?

Jā, noteikti. RSU ir konkurss uz studiju vietām.

Vai profesijā ir dzimumu līdzsvars?

Es nevērtēšu, cik daudz profesijā strādā vīrieši vai sievietes, bet kāds ir dzimumu līdzsvars vadošos amatos. Manuprāt, Latvijā šajā aspektā viss ir kārtībā. Es pati nekad neesmu jutusies diskriminēta. Tomēr jāuzsver, ka daži diskriminācijas aspekti ir grūtāk izmērāmi – pie tā, lai dzimumu līdztiesība tiktu nodrošināta pēc būtības, strādā mani kolēģi politologi feminisma teoriju ietvaros.

Kādas izaugsmes iespējas piedāvā profesija?

Tas atkarīgs, kādu karjeras ceļu izvēlas.

Piemēram, darbs Ārlietu ministrijā paver iespēju piedzīvot klasisku karjeras izaugsmi: ir skaidri noteikts diplomātisko rangu ceļš.

Arī darbs augstskolā iezīmē paredzamu akadēmisko pakāpju ceļu. Taču iespējama arī horizontālā karjeras izaugsme. Iespēju ir daudz.

Vai atalgojums ir motivējošs?

Atkarīgs no darbības sfēras, darba vietas – vai tā pārstāv valsts vai privāto sektoru, jo, kā zināms, atalgojums valsts struktūrās ir zemāks nekā privātajās, taču darbs valsts sektorā sniedz lielāku stabilitāti. Vēlreiz gribu arī uzsvērt, ka ir būtiska prasme mācēt rakstīt projekta pieteikumus, jo zinātniekiem būtisku ienākumu daļu veido tas, cik daudz viņi spēj piesaistīt finansējumu no ārpuses saviem zinātniskajiem projektiem.