Jūs esat dzimusi pilsētniece vai dzīvojat laukos?

Esmu dzimusi Jūrmalā, bet šobrīd dzīvoju Salaspilī, tātad var teikt, ka esmu pilsētniece.

Ar ko nodarbojās jūsu vecāki? Vai viņu nodarbošanās veicināja jūsu darba karjeras izvēli?

Mana mamma pēdējos trīspadsmit gadus ir profesionālās vidusskolas direktore, ko pati ir izveidojusi. Savukārt pirms tam strādāja par treneri, jo savulaik bija mākslas vingrotāja un guva augstus rezultātus. Viņa ir strādājusi arī dažādos vadības amatos, bet šobrīd vada skolu un lasa lekcijas – var teikt, ka apvieno administratīvo un pedagoģisko darbu.

Tētis ilgus gadus strādāja par direktoru ražotāja dīlera automašīnu servisā. Līdz ar to esmu augusi vidē, kur vadība un administrēšana ir ikdiena. Es uz viņiem skatījos kā uz paraugu.

Kāda ir jūsu pirmā profesionālā izglītība?

Pirmo bakalaura grādu ieguvu uzņēmējdarbības vadībā. Izvēloties turpmāko izglītošanās ceļu, es nemeklēju neko specifisku, jo nebiju pārliecināta, ko tieši vēlos darīt. Uzņēmējdarbības mācību programmā apguvu no visa mazliet – grāmatvedību, mārketingu, lietvedību un tamlīdzīgi. Nospriedu, ka, iegūstot vispusīgu izglītību, vēlāk varēšu izvēlēties, kurā jomā strādāt un pilnveidot zināšanas. Pēc bakalaura iegūšanas, uzsāku studijas maģistrantūrā starptautiskā biznesa programmā ar kvalifikāciju «projektu vadītāja». Tobrīd jau biju sapratusi, ka man patīk vadīt dažāda līmeņa, tostarp starptautiskos projektus. Darbs rektora biroja vadītājas un palīdzes amatos ir tieši tas, kas man patīk, jo katra darbdiena ir kā projekts, kā izaicinājums.

Kā kļuvāt par rektora biroja vadītāju?

Sākotnēji es strādāju par sekretāri, bet pēc bakalaura grāda iegūšanas saņēmu pirmo paaugstinājumu – kļuvu par rektores palīdzi, respektīvi, rektores labo roku. Vēlāk mani iecēla par rektores biroja vadītāju, saglabājot rektores palīdzes amatu. Abi šie amati ir ļoti dinamiski un atbildīgi. Es vienmēr pieņemu izaicinājumus un nebaidos pieņemt piedāvājumus – katrs piedāvājums ir iespēja, iespēja man pašai. Arī citiem iesaku izmantot visas iespējas, ko dzīve piespēlē.

Vai varat aprakstīt savu darbdienu?

Tas ir ļoti grūti, jo katra darba diena ir pilnīgi citādāka. Amata apraksts, protams, ir, bet tas nebūt nav viss, ko ikdienā veicu.

Ir dienas, kad strādāju ar dokumentiem, citu dienu ir jārisina neparedzētas situācijas, jātiekas ar cilvēkiem, jāorganizē dažādi procesi, jāraksta vēstules e-pastā, jāsazvana cilvēki, lai nozīmētu tikšanos rektorei, jāpiedalās sanāksmēs, esmu kā tilts starp rektori un komandu, un visi kopā mēs nodrošinām ritmisku un sistemātisku augstskolas darbu.

Bieži vien jāreaģē ir ātri un precīzi. Ļoti liela loma šajā darbā ir komandai, kā arī spējai komunicēt un ātri pieņemt lēmumus – bez ilgas prātošanas izdarīt secinājumus un veikt darbības viena vai cita jautājuma atrisināšanai. Komandā ir spēks!

Vai regulāri apgūstat jaunas zināšanas?

Jā, es sistemātiski eju uz lietvedības kursiem, jo biroja vadītājam ir jāzina jaunākās izmaiņas likumdošanā. Sevis pilnveidošanai es pavisam nesen ieguvu apliecību par profesionālās pilnveides izglītību digitālajā mārketingā. Tas gan manā tiešajā darbā nav nepieciešams, bet paplašina manu redzesloku un sniedz iespēju uz procesiem skatīties no vairākām pusēm.

Vai esat papildus apguvusi komunikācijas prasmes?

Vislabāk tās apguvu nevis akadēmisko mācību ceļā, bet gan dzīvojot svešā valstī – vairāk nekā trīs gadus mācījos vidusskolā Kanādā. Tieši tur bija jāspēj pielāgoties – tā bija cita valoda, sveši cilvēki un vide, cita kultūra. Papildus mācībām piestrādāju sulu bārā, kas bija mana pirmā darba pieredze. Tieši tur bija nepieciešamas komunikācijas prasmes. Bija jāiemācās lojāli skatīties uz citu kultūru un tradīcijām, jo Kanādā ir ļoti daudz dažādu rasu un tradīciju cilvēku. Šodien man ļoti noder spēja ar lojalitāti paskatīties uz citādi domājošiem un saprast viņu domu gājienu, pieņemt, ka cilvēki ir dažādi. Attīstot šo prasmi, man strādāt ir daudz vieglāk.

Vai nerodas vēlme atkal doties uz ārzemēm?

Daudzi brīnījās, ka gribu atgriezties Latvijā, jo man ir izglītība un valodas zināšanas, kas ļautu labi dzīvot dažādās pasaules valstīs. Es atgriezos bez konkrēta argumenta, bet tikai ar sajūtu, ka gribu dzīvot mājās – Latvijā. Es to nenožēloju – man patīk vieta, kur es dzīvoju, un tas, kā es attīstos. Tagad esmu iestājusies doktorantūrā, un es zinu, ka gan karjerā, gan izglītībā man vēl ir kur kāpt tepat Latvijā.

Kādi ir mazāk patīkamie brīži šajā darbā?

Diskomforts nav patīkams nevienam cilvēkam, bet tieši diskomforts, kas liek izkāpt no komforta zonas, ļauj man augt. Ir grūti, bet es apzinos, ka tajā brīdī es augu un attīstos.

Visbiežāk sarūgtina cilvēku attieksme – ne visi nāk pretī ar atvērtu sirdi un patiesu vēlmi. Esmu no tiem, kuri uzskata: kā tu izturēsies pret cilvēku, tā viņš izturēsies pret tevi, bet ne vienmēr tas nostrādā. Ar laiku esmu iemācījusies arī šādās situācijās saglabāt labvēlīgu attieksmi un smaidu.

Cik noslogotas ir darbdienas? Vai pietiek spēka un laika doties garākā pastaigā vai uz sporta zāli?

Kā jau teicu, katra diena ir citādāka. Ir dienas, kad viss ir pavisam mierīgi un pēc darba var pilnībā atslēgties, bet ir brīži, kad ir jāpaliek ilgāk. Tas gan nav katru dienu (pasmaida).

Skolai ir sezonalitātes raksturs – ko jūs darāt vasarās, brīvajā laikā?

Esmu sportiska, savulaik spēlēju volejbolu, bet tagad trīs reizes nedēļā pirms darba eju uz fitnesa nodarbībām. Sportiskas aktivitātes šajā darbā dod iespēju saglabāt mundrumu un taisnu muguru, jo ik dienu diezgan ilgs laiks jāpavada pie datora. Vakaros, ja nav tumšs, eju garās pastaigās.

Mums ir jāsaudzē arī redze, jo ļoti ilgi skatāmies datorā. Savu iespaidu atstāj stress un izdegšanas sindroma draudi, tāpēc ir jāiemācās atslēgties no darba un atpūsties gan fiziski, gan emocionāli.

Es uzskatu, ka darbu uz mājām ņemt nevajag, kaut gan pati to daru. Zinu, ka tas nav veselīgi un jāmēģina no šī ieraduma atradināties.

Atvaļinājumos vienmēr cenšos ceļot, lai ieraudzītu citas valstis un iepazītu to kultūru.

Ko jūs teiktu jauniešiem, kuri šobrīd ir izvēles priekšā? Vai ir kādi mācību priekšmeti, kuriem pievērst pastiprinātu uzmanību?

Es esmu par to, ka vienādi labi ir jāmācās visi priekšmeti, jo mācīšanās trenē mūsu smadzenes. Ja mēs sevi esam attīstījuši, tad ir daudz vieglāk ātri reaģēt un pieņemt pareizos lēmumus – es jau iepriekš teicu, ka šis amats prasa spēju ātri un precīzi reaģēt, izdomāt un izdarīt. Vajadzētu jau skolas laikā attīstīt komunikācijas prasmes, iepazīt psiholoģijas pamatus.

Vai šo darbu var veikt introverti un lēnīgi cilvēki?

Ja es runāju konkrēti par savu amatu, tad minētās īpašības nebūs piemērotas. Ir amati un profesijas, kurās tās ir nepieciešamas un sniedz lielisku rezultātu, bet ne šajā gadījumā. Te daudz nosaka spēja ātri salikt prioritātes, ātri sarunāt, ātri izdarīt. Es bieži veicu vairākus darbus vienlaikus, piemēram, rakstu e-pastā un vienlaikus uzklausu un atceros rektores teikto. Angliski to sauc par multitāskingu, ko latviski varētu tulkot kā daudzdarbību. Arī darot vairākus darbus vienlaikus, svarīgākais ir saglabāt kvalitāti. Šo spēju var uztrenēt.