Cik ilgi jau strādājat par supervizori?

Kopš 2008. gada. Šī profesija Latvijā ir ļoti jauna. Jā, 90. gados supervīzijas notika atsevišķu profesiju pārstāvjiem, piemēram, psihologiem. Nodarbības vairāk tika uzskatītas un bija kā tālākizglītošanās iespēja, kad pie pieredzējuša profesionāļa pēc padoma vēršas jaunāks speciālists, lai rastu atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar darbu. Taču ar laiku supervīzijas sāka izmantot plašāks profesiju loks. Tika arī noteikts, ka, piemēram, sociālajā darbā strādājošajiem supervīzijas ir obligātas.

Kas ir supervīzija, kāpēc tā ir svarīga, un kāda loma ir supervizoram?

Tā ir prasība profesionālās darbības standartu uzturēšanai un rada labvēlīgu vidi speciālista profesionālai izaugsmei. Tā ir arī vērtējama kā resurss iespējamo profesionālo grūtību pārvēršanai darbā. Privātās dzīves jautājumi netiek skarti.

Savā profesionālajā darbībā, piemēram, mākslas terapeiti, psihologi, psihoterapeiti, sociālie darbinieki, ikdienā satiek, konsultē klientus un pacientus, ar kuriem veidojas terapeitiskas attiecības. Un ir svarīgi, ka šīs profesionālās attiecības tiek pārrunātas ar vēl kādu – šajā gadījumā supervizoru. Attiecības veidojas arī ar kolēģiem, darba devēju – un arī šīs attiecības ir saistītas ar dažādām sajūtām un emocijām, kuras ir vajadzība ik pa laikam izvērtēt, lai strādātu tālāk. Supervīzija ir kā pauze, kad cilvēks pārskata ar savu darbu, profesionālo darbību saistītās šķautnes – prasmes, kompetences, sajūtas.

Supervīzijām ir vairākas funkcijas. Pirmā – izglītojošā: supervīzijās var iegūt noderīgu informāciju. Otra: atbalstošā funkcija.

Proti, daudzi speciālisti strādā galvenokārt vieni paši, un ir būtiski, ka viņiem tik dota iespēja aprunāties, dalīties pieredzē, veidot kontaktus. Gribu gan uzsvērt – supervizors nav padomdevējs, ar viņu tiek pārrunāti aktuālie jautājumi, viņš var sniegt skatu no malas, bet viņš nepasaka, kā tālāk rīkoties, ko darīt.

Var novērot divus supervizora darbības virzienus. Pirmais: supervizors kā eksperts, kas ir konkrētajā nozarē, profesijā pieredzējis speciālists. Otrais: supervizors, kam nav padziļinātas izpratnes konkrētā nozarē, piemēram, pedagoģijā, bet viņš izmanto universālas konsultēšanas prasmes, supervīzijas modeļus, pieejas, lai vadītu sarunu procesu, kura rezultātā klients atrod atbildes uz saviem jautājumiem, atrod risinājumu konkrētai situācijai.

Lai strādātu šajā profesijā, kāda izglītība ir nepieciešama?

Eiropā darbojas organizācija ANSE (Association of National Organisation for Supervision in Europe), kas apvieno un pārstāv vairāk nekā deviņus tūkstošus praktizējošu supervizoru un kouču no 25 Eiropas valstu nacionālo supervizoru un kouču asociācijām. Latviju un Latvijā praktizējošus supervizorus pārstāv biedrība „Latvijas supervizoru apvienība”. ANSE dod vadlīnijas un kritērijus, kuriem supervizoru izglītībai jāatbilst. Tie nosaka, ka par supervizoru var mācīties gan formālās, gan neformālās izglītības ceļā. Latvijā ir pieejami gan tālākizglītības kursi, gan supervizora kvalifikāciju var iegūt kādā no trīs maģistrantūras programmām, ko piedāvā Rīgas Stradiņa universitāte, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskola “RISEBA”, Latvijas Kristīgā akadēmija.

Lai Latvijas mērogā veidotu vienotu izpratni par profesionālajām supervizora kompetencēm, kvalitātes kritērijiem, „Latvijas supervizoru apvienībā” esam izveidojuši sertifikācijas sistēmu. Šobrīd apvienībā ir aptuveni 90 sertificētu supervizoru.

Vai bez šī sertifikāta var strādāt par supervizoru?

Jā, sertifikāts ir kā papildu kvalitātes rādītājs. Un nereti tomēr klienti vēlas, lai speciālistam būtu šis sertifikāts un, ja tā nav, sadarbību neuzsāk.

Supervīzijas tiek organizētas gan kā individuālas, gan grupu nodarbības.

Mēs tās devējam par sesijām – ir individuālas, grupu, komandas un organizācijas supervīzijas sesijas.

Lūdzu, dodiet ieskatu – kā šīs sesijas notiek?

Individuālās sesijās notiek saruna – viens pret viens. Saruna tiek no supervizora puses mērķtiecīgi vadīta atkarībā no klienta vajadzībām, jautājumiem. Dažreiz pat klients īsti nevar noformulēt šo konkrēto vajadzību. Ir tikai sajūtas, neizpratne, neskaidrības. Dažreiz tie ir pirmie signāli par izdegšanu. Sarunas laikā soli pa solim klients nonāk pie atziņām, secinājumiem. Klienti kā lielākos ieguvums no supervīzijām min, piemēram, to, ka sesija palīdzēja rast skaidrība par kādu aktuālu jautājumu, sesija palīdzēja atbrīvoties no nomācošām sajutām – klientam emocionāli kļuva vieglāk. Sesijas var notikt gan klātienē, gan online vidē. Grupas, komandas, organizācijas sesijas notiek pēc līdzīga principa. Grupas sesijās sanāk kopā vienā līmenī darbojošies profesionāļi, komandu sesijās – dažādos līmeņos strādājoši profesionāļi.

Vai jums kā supervizoram ir nemitīgi jāpapildina sava zināšanu bagāža, piemēram, par jaunākajām supervīziju vadīšanas pieejām u.tml.?

Protams. Ne velti „Latvijas supervizoru apvienība” izsniedz sertifikātu uz pieciem gadiem un pēc tam ikvienam no mums ir jāveic resertifikācija, kur ir jāapliecina ar pierādāmiem rezultātiem, ka notikusi profesionāla pilnveide – apmeklēti kursi, semināri, īstenotas aktivitātes, kas orientētas uz sevis kā profesionāļa attīstīšanu.

Ja jaunietis apsver domu savu nākotni saistīt ar supervizora profesiju, kādiem mācību priekšmetiem jau skolas laikā būtu jāpievērš uzmanība?

Supervīzijas kļūst arvien pieprasītākas un ir nepieciešamas ne tikai palīdzības profesijās, bet, piemēram, arī uzņēmējdarbībā, tiesvedībā, ierēdniecībā, izglītībā.

Par supervizoriem maģistrantūrā mācās cilvēki ar ļoti dažādu iepriekšējās izglītības segumu – mākslinieki, juristi, personālvadītāji, psihologi un citi. Līdz ar to nav īsti iespējams pateikt, kas konkrēti no skolas laikā mācītā noderēs supervizora darbā. Supervizors var strādāt ļoti daudzās jomās. Par sevi varu teikt – man pašai darbā palīdz zināšanas psiholoģijā.

Kādām personības iezīmēm būtu jāpiemīt speciālistam?

Pati svarīgākā – vēlme strādāt ar cilvēkiem, vēlme viņiem palīdzēt. Jābūt teicamām komunikācijas prasmēm [aptuveni 90% supervizora darba ikdienas veido sarunas, tikšanās ar klientiem].

Supervizora personības kvalitātes ir, piemēram, humora izjūta, empātija, cieņa, patiesums, spēja reaģēt, spēja konfrontēt, spēja uzņemties atbildību. Jo augstāka ir supervizora pašcieņa, komunikācijas spējas, iekšējā harmonija, elastība, jo ticamāk, ka attiecības supervīzijas laikā veicinās supervīzējamā personības attīstību.

Ļoti daudzās profesijās, strādājot Latvijas darba tirgū, ir svarīgi zināt angļu un/vai krievu valodu un, protams, pašsaprotami – latviešu valodu. Cik būtiska nozīme svešvalodu zināšanām ir, strādājot par supervizoru?

Bez angļu valodas neiztikt – lielākoties informācija ir pieejama tieši šajā valodā (publikācijas, literatūra, komunikācija ar ārvalstu supervizoriem, piemēram, tiekoties konferencēs). Arī krievu valoda ir jāzina – daudzi klienti supervizora pakalpojumus vēlas saņemt tieši krievu valodā.

Kas jūs visvairāk piesaista šajā profesijā?

Iespēja satikt un strādāt ar dažādu jomu pārstāvjiem. Man ir pētnieciska interese par cilvēku dabu, darba attiecību veidošanas paradumiem. Man ir interese par cilvēku vajadzību daudzveidību, un to ir daudz.

Un runājot par izaicinājumiem un profesijas ēnas pusēm?

Supervizora profesija ir pašorganizēta un pašfinansēta profesija. Šī profesija nebūs piemērota tiem, kas vēlas konkrētu štata vietu pie kāda konkrēta darba devēja. Supervizors var veidot privātpraksi, koppraksi, izveidot SIA, strādāt kā pašnodarbinātais. Ir jāattīsta sevī prasme pašorganizēties.

Kā lai jauns speciālists atrod vietu darba tirgū? Ar ko sākt?

Piemēram, Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā “RISEBA”, kur topošajiem supervizoriem lekcijas vadu arī es, maģistrantūras programmā ir paredzēta prakse, un prakses uzdevumi paredz, ka studentam ir jāatrod cilvēki, kas piekrīt saņemt no viņa supervīziju. Tas ir pirmais mēģinājums sevi pieteikt kā supervizoru. Pēc tam jau tālākie soļi atkarīgi no paša speciālista – ar kādiem paņēmieniem viņš sevi turpina reklamēt (caur sociālajiem tīkliem, reklāmām, citu atsauksmēm, rekomendācijām). Un, pat ja cilvēks tomēr nesāk strādāt par supervizoru, konkrētās studijas būs liels ieguvumus viņa pašizpausmē.

Sarunā pieminējāt izdegšanu, kas nereti piemeklē dažādus speciālistus. Bet arī supervizoru kas tāds var piemeklēt.

Protams, tāpēc arī supervizori dodas uz supervīzijām. Tā ir obligāta prasība.

Vai pieprasījums pēc supervizoriem ir un būs?

Ir ļoti jūtams, ka pieprasījums pēc supervīzijām pieaug dažādās nozarēs. Līdz ar to – ir vajadzība pēc supervizoriem.

Vai šajā profesijā ir dzimumu līdzsvars?

Kā jau Latvijā ierasts, konsultēšana vairāk tiek uztverta kā sieviešu darbības niša. Taču nozarē ienāk arī vīrieši. To redzu gan studentu vidū, gan „Latvijas supervizoru apvienības” biedru vidū.

Vai supervizors saņem konkurētspējīgu atalgojumu?

Kā jebkurā brīvā profesijā, arī supervizors nosaka sev vēlamo honorāru. Bet ieskatam varu minēt kādu Labklājības ministrijas projektu, kur ir noteikts, ka par individuālu sesiju tiek maksāts 30 eiro, neklātienes sesiju – 25 eiro, dalībnieku grupā – 22 eiro. Individuālās sesijas ilgst aptuveni stundu, grupu sesijas – līdz trīs stundām.

Savu darba laiku arī paši sev nosakāt?

Jā. Protams, ņemot vērā noslēgtos sadarbības līgumus, sarunātās sesijas ar klientiem.