Intervija ar Ērgļu vidusskolas direktori Inesi Šaudiņu
Kā Tu nonāci līdz darbam skolā, un kādu izglītību esi ieguvusi?
Kad pēc vidusskolas man bija jāizvēlas nākotnes profesija, nekad dzīvē nevarēju iedomāties, ka būšu skolas direktore. Skolā man padevās angļu valoda un ķīmija, tāpēc sākotnēji bija grūti izlemt, vai saistīt savu nākotni ar angļu valodu – kā gidam, tulkam vai tūrisma organizatoram, vai kļūt par mediķi. Mani vecāki bija saistīti ar medicīnu, un es katru vasaru strādāju slimnīcā, kur mana mamma bija vecākā māsa. Pildīju gan sanitāra pienākumus, gan arī strādāju rentgena kabinetā un operāciju zālē – šī nozare man šķita tuva un pazīstama. Taču, kad pienāca mirklis izlemt par nākotnes profesiju, man tomēr šķita, ka angļu valoda būs labāka, tāpēc iestājos LU svešvalodu fakultātē, kur studēju angļu filoloģiju. Jāsaka, ka mani sapņi par gida profesiju gan beidzās ātri, jo tolaik vēl dzīvojām aiz dzelzs priekškara. Vienīgais ceļš, kas tika piedāvāts pēc studiju beigšanas, bija kļūt par skolotāju. Tolaik vēl bija spēkā sistēma, ka skolotājus nosūtīja strādāt uz konkrētām mācību iestādēm – tā es nokļuvu Rīgas 2. pagarinātās dienas grupas skolā Mežciemā. Paradokss gan bija tāds, ka tieši lekcijas pedagoģijā studiju laikā biju apmeklējusi vismazāk, jo tās bija ļoti agri no rīta. Tagad man šķiet, ka pedagoģija man bija likumsakarīga izvēle, jo atminos, ka bērnībā man ļoti patika darboties ar kaimiņu mazajiem bērniem. To redzot, kaimiņiene, kas strādāja skolā, man teica – Tev jākļūst par skolotāju. Eksistē arī tāda teorija, ka cilvēka dotības un talanti vistiešāk parādās tad, kad viņš vēl ir pavisam mazs. Varbūt, ka dzīve nejauši ievirzīja mani atpakaļ bērnības talantā – pedagoģijā.
Kā Tu no skolotājas kļuvi par direktori?
Pēc tam, kad kādu laiku biju strādājusi kā pagarinātās grupas audzinātāja kādā Rīgas skolā, es sāku strādāt Ērgļu vidusskolā par dažādu mācību priekšmetu skolotāju, jo tolaik angļu valoda vēl nebija īpaši populārs priekšmets. Paralēli tam es ieguvu labu darbu skolas vadībā – kļuvu par direktora vietnieci mācību darbā sākumskolā. Tā bija mana īstā pedagoģijas skola. Amata apraksts paredzēja, ka es iešu pie pedagogiem un vērošu viņu stundas kā vadošs darbinieks, bet reālajā dzīvē es no viņiem mācījos. Kad laiki mainījās, aizvien vairāk tiku arī pie savām mīļajām angļu valodas stundām. Man patika ne tikai mācīt angļu valodu, bet darīt ko vairāk – ar bērniem izveidojām debašu pulciņu, braucām uz debašu turnīriem angļu valodā. Tā bija laba pieredze, kas ļāva uz lietām paskatīties plašāk – mācot citiem, es mācījos arī pati. Mums bija labi panākumi, un vairāki audzēkņi, ar kuriem bijām aktīvi debašu dalībnieki, šobrīd strādā ļoti labos, vadošos amatos. Debates man sniedza arī to, par ko biju sapņojusi – iespēju ceļot, tiesa, tas izdevās citādākā veidā, nekā sākotnēji biju plānojusi. Tā kā biju iesaistīta debašu procesā un mācēju uzrakstīt labu motivācijas vēstuli, varēju doties uz starptautisku debašu turnīru ASV. Kad Ērgļu vidusskolā mainījās vadība, kolektīvs mani izvirzīja direktores amatam – droši vien lielā mērā tāpēc, ka nebiju tikai skolotāja, bet ar debatēm un citām ārpusklases aktivitātēm biju sevi apliecinājusi kā organizatore.
Gadu nostrādājusi par direktori, vaicāju kolektīvam, vai man turpināt, uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi. Tā es turpinu nu jau 20 gadus.
Vai Tu joprojām pildi arī skolotājas pienākumus?
Jā, joprojām esmu arī angļu valodas skolotāja. Man ir skolēniem jāiemāca noteiktas prasmes, lai viņi varētu veiksmīgi nokārtot centralizēto eksāmenu angļu valodā. Tāpēc līdz eksāmeniem angļu valodas stundas mums ir ļoti strukturētas, virzītas uz mērķi apgūt eksāmenam vajadzīgās prasmes. Kad eksāmens ir nokārtots, es dzīvoju citādu angļu valodas skolotājas dzīvi. Tad stundas organizē skolēni – izvēlās kādu video un paši sagatavo par to uzdevumus, vada stundu saviem klases biedriem.
Kādi ir Tavi pienākumi direktores amatā?
Vadīt skolu ir līdzīgi kā vadīt lielu uzņēmumu. Ir daudz darbinieku un daudz klientu – skolēnu un viņu vecāku. Manā vadībā strādā gan viss pedagoģiskais kolektīvs, gan arī tehniskais personāls, kas skolu ikdienā uztur kārtībā. Tādēļ būtiska mana darba daļa ir personālvadība. Tāpat arī stratēģiskā plānošana un plānu īstenošana. Ja skolas kopīgā vīzija ir visa kolektīva redzējums, tad arī visi – pedagogi, skolēni un vecāki, iesaistās un to īstenojam. Kopumā Ērgļu vidusskolā ir ap 28 pedagogiem, 10 tehniskajiem darbiniekiem un 220 skolēniem. Viņus visus var uzskatīt par manu vadāmo cilvēku loku. Gadu no gada manā pārziņā ir arī skolas pašvērtējums un lielais attīstības plāns. Tas nozīmē mērķtiecīgu darbību ar procesiem – lai to iedzīvinātu, process ir jāvirza, un tas tiek darīts ar regulārām tikšanām, diskusijām par darbu, par sasniegto un trūkumiem. Tam veltu daudz laika. Mums skolā ir ļoti laba vadības komanda, man ir lieliska vietniece mācību darbā, uz kuru varu pilnībā paļauties attiecībā uz skolas ikdienas procesu vadību. Otra lielā joma ir saimnieciskā vadība, budžeta plānošana un dažādu līgumu slēgšana. Šajā jomā pilnībā uzticos vietniecei saimniecības jomā, zinu, ka viņa ar tehnisko darbu tiks galā, un man nebūs jāiedziļinās katrā detaļā. Ļoti liela nozīme ir arī manai sadarbībai ar sekretāri – lietvedi, jo lietu nomenklatūra un datu bāzes ir viņas pārziņā, man nav tajās jāiejaucas. Skolas direktora darbs nozīmē arī darbu ar skolēniem, kas man ļoti patīk. Mums skolā nav ārpusklases darba organizatora, un man ir tā laime cieši sadarboties ar skolēniem, viņu pašpārvaldi. Viņi iesniedz iniciatīvas par pasākumiem, es mācu viņiem plānot, izvirzīt mērķus un uzdevumus. Un, protams, vēl ir vecāki, ar kuriem arī man jāveido komunikācija. Bieži vien direktors ir reizē arī psihologs, jo problēmas varam risināt kā menedžeri, bet dažkārt ir vajadzīga prasme ieklausīties cilvēkā un paskatīties uz problēmu no cita viedokļa. Cieņa ir visu attiecību pamatā.
Vai savu komandu Tu izvēlies pati?
Jā. Kad biju kļuvusi par direktori, saņēmu jau gatavu vadības komandu, kura mani ātri novērtēja. Sapratām, kā varam kopā strādāt. Pa šiem gadiem ir mainījušies direktora vietnieki, esmu viņus mērķtiecīgi meklējusi. Bet ir bijušas arī kļūdas – sākotnēji šķitis, ka šis būs cilvēks, ar kuru varēšu ideāli sadarboties, bet vēlāk izrādījies, ka jautājums nav par mūsu sadarbību, bet gan to, ka cilvēks pēc savas būtības nav piemērots, lai vadītu citus.
Ir mirkļi, kad jāpieņem kāda cilvēka atlūgums vai sarunu veidā jāliek saprast, ka sadarbība mums tomēr nesanāks. Arī šādi jautājumi ir mana darba sastāvdaļa.
Kādas ir galvenās prasmes un īpašības, kas Tavā darbā nepieciešamas?
Skaidrs mērķa redzējums un izpratne par soļiem, kā to sasniegt. Vēl visa pamatā ir arī spēja ieklausīties, saprast citus cilvēkus, iejusties viņu lomā. Svarīgi pa ceļam uz mērķi ne tikai kādu nesamīt, bet arī iedvesmot viņu iet līdzi. Direktoram jābūt arī radošai personībai, bet ar piebildi – mērķtiecīgi, strukturēti radošai.
Kā Tu apguvi vadīšanas prasmes?
Galvenokārt caur darbu un pieredzi. Arī caur pašizglītošanos un grāmatu lasīšanu, lietām, kas mani uzrunā un iedvesmo.
Kādi ir galvenie izaicinājumi Tavā darbā?
Vadības darbā mēdz būt tik daudz jomu, kurās jādarbojas, kuras jāatbalsta un jāvirza. Svarīgi ir plānot gan ilgtermiņā gadam, gan īstermiņā – ikdienai. Taču reizēm ļoti daudz laika aizņem dažādi neplānoti sīkumi. Pēc vadības likumiem pašam vadītājam uzreiz nevajadzētu iesaistīties katras sīkas problēmas risināšanā, deleģēt atbildību un skatīties globālāk, bet dzīvē mēdz notikt citādi. Kad sakrājas darba gūzma, rodas stress. Tas varētu būt vadītāja lielākais izaicinājums – tikt galā ar sīkumiem, lai paliktu laiks lielajām prioritārajām lietām un arī pašam sev – nevar dzīvot tikai darbam. Arī – ja kādai lietai neieplāno konkrētu laiku, tad tā vienmēr paliks tikai kā iecere. Tā ir jāieraksta plānotājā, pat ja tā ir tikšanās ar seniem draugiem. To mācām arī bērniem. Vispār ir grūti strādāt ar cilvēkiem, bet, manuprāt, nestrādāt ar cilvēkiem ir vēl grūtāk.
Kas Tev sagādā lielāko gandarījumu?
Tas, ka manā darbā visu laiku ir izaicinājumi – esmu cilvēks, kam tādi ir vajadzīgi. Gandarījums ir tad, ja esmu izplānojusi, kā rīkoties, un izdodas sasniegt rezultātu. Direktora darbs ir labs arī no tāda viedokļa, ka atsevišķos mirkļos varu savu darbu plānot brīvi, piemēram, izvēlēties papildu apmācības, uz kurām doties. Varu piedalīties dažādos projektos un rosināt arī visu skolu tajos piedalīties. Kādu laiku bijām Madonas rajona sastāvā – tolaik Eiropas mūžizglītības reģionu asociācijā pārstāvēju Madonas rajonu, un augsta līmeņa tikšanās reizēs sēdēju pie viena galda ar Toskānas un Velsas izglītības ministriem. Sapratu, ka varam būt ļoti līdzvērtīgi, tas arī sniedza gandarījuma sajūtu. Direktora amats dod ļoti daudz iespēju satikties ar interesantiem cilvēkiem. Piemēram, diez vai man tagad pie sienas būtu foto ar Vairu Vīķi-Freibergu, ja es nebūtu Ērgļu vidusskolas direktore. Protams, gandarījums pārņem arī reizēs, kad ir absolventu salidojumi, vai arī, kad Tu vienkārši satiec kādu cilvēku uz ielas un atpazīsti – tas ir savējais.
Vai šajā profesijā ir arī tālākas karjeras iespējas?
Pastāv teorija, ka darbs ik pa laikam jāmaina, taču izglītībā tas tā nenotiek, jo šeit karjeras iespējas ir ļoti ierobežotas. Tie, kas grib virzīties pa karjeras kāpnēm vēl augstāk nekā direktora amats, var kandidēt uz pašvaldību vadītāja amatu. Taču es sevi uzskatu par izpildītāju, paļaujos uz pašvaldības lēmumiem un nekad neesmu kandidējusi pašvaldības vēlēšanās.
Cik bieži Tev savā darbā jāsastopas ar jaunām lietām vai metodēm?
Visu laiku, nepārtraukti. Bet viena lieta ir tad, kad jauninājumi paši grūžas virsū, cita – iet tiem solīti pa priekšu. Mums skolā ir tendence iet solīti pa priekšu. Šobrīd skolās valsts līmenī ienāk kompetenču izglītība, paša skolēna vadīta mācīšanās un mērķu izvirzīšana, bet mums jau piecus gadus skolā ieviesti īpaši plānotāji, ko izmanto gan skolotāji, gan skolēni. Esam mērķtiecīgi mācījušies, braukuši pieredzes apmaiņā, ieviesuši citur noskatītas labas idejas, pielāgojot tās savai situācijai. Ja mēs vienmēr darām pēc priekšraksta, instrukcijas, mēs kādam sekojam, bet, ja izmēģinām procesus, tad ejam priekšgalā, un tas ir daudz interesantāk.
Viens no maniem vadības principiem vienmēr ir bijis, ka jāļauj cilvēkiem lepoties ar to, ko viņi ir izdarījuši.
Vislabāk to darīt, ja ir kāds, kas klausās – tāpēc, kad atbrauc ciemiņi, mēs lepojamies ar padarīto. Nevis es lepojos, bet tieši tas cilvēks, kas ir kaut ko paveicis konkrētajā jomā. Tas viņam arī ļauj sajust, ka viņš tiek novērtēts. Tas motivē darīt vēl vairāk.
Ko Tu ieteiktu tiem jauniešiem, kas vēlētos nākotnē vadīt kādu izglītības iestādi?
To gan es varētu ieteikt jebkuram jaunietim – pirmkārt, izmanot jebkuru iespēju un nebaidīties. Ja ir mērķis kļūt par direktoru, tad tieši par skolas direktoru būt ir vislabākais risinājums, jo skolas direktors ir cilvēks, kam jābūt ļoti elastīgam un radošam, viņam vienlaicīgi jāstrādā kopā ar vairākām paaudzēm – sākot no septiņgadīga bērna līdz pat deviņpadsmitgadīgam jaunietim un pirmspensijas vecuma skolotājam, jāatrod pieeja katram. Direktors ir arī cilvēks, kam ir iespēja vadīt ļoti dažādus procesus, no inovācijām pedagoģijā līdz tīri praktiskai telpu pārbūvei. Turklāt direktors satiekas ar ļoti daudziem interesantiem cilvēkiem – ne katrā amatā var tik daudz iegūt.