Kā Tu izlēmi kļūt par pedagogu?

Kaut arī mana mamma ir skolotāja, man nebija sapnis kļūt par skolotāju. Kad mācījos 9. klasē, sākumskolas skolotāji deva man iespēju pavadīt laiku ar mazāko klašu skolēniem. Jutos kā skolotāja! Kopā lasījām, rēķinājām, zīmējām. Šis darbs man ļoti patika! Varētu teikt, ka tieši tad arī iesākās mana darbība pedagoģijas lauciņā. Skolotājas darbs likās tik interesants, aizraujošs, atbildīgs! 12. klasē bija skaidrs mērķis. Noteikti jāmācās tālāk, bet kur mācīties? Par mūzikas skolotāju nevēlējos, jo mamma, kas vadīja tieši mūzikas stundas, svētkiem gatavojoties, bija ļoti aizņemta! Nolēmu piedalīties konkursā “Es kļūšu skolotājs”. Tagad saprotu, ka esmu īstajā vietā, – nespētu sevi iedomāties nekur citur. Studiju laikā esmu strādājusi arī par bērnudārza audzinātāju. Secināju, ka vislabāk man patīk un sanāk darboties ar bērniem vecumā no 7 līdz 12 gadiem – Tu visu laiku audz un pilnveidojies viņiem līdzi. Par skolotāju strādāju nu jau 16 gadus.

Kāda ir Tava izglītība?

12. klases skolēniem Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola (RPIVA) izsludināja konkursu “Es kļūšu skolotājs”. Šī iespēja bija ļoti vērtīga, jo uzvarētājs varēja studēt RPIVA budžeta grupā. Konkursa pārbaudījums bija sekojošs – jāsagatavo un jānovada mācību stunda. Es pieteicos un nolēmu vadīt mūzikas stundu. Tā kā no pedagoģijas metodikas neko daudz nezināju, mamma man palīdzēja sagatavoties. Rezultāts bija pārsteidzošs – tiku budžeta grupā! Es biju ļoti priecīga un sāku tur studēt! Vēlāk šai pašā augstskolā uzsāku studijas maģistratūrā.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Pienākumu ir daudz! Lai stundas būtu aizraujošākas, jāplāno, jāveido izdales materiāli. Jālabo mājas darbi. Mācību gada beigās pārskatu mācību programmas – pārdomāju, kā veidot mācību darbu nākošajā mācību gadā. Viens no maniem pienākumiem ir nepārtraukta sadarbība ar vecākiem. Kopā pavadām daudz laika. Ejam, braucam un svinam svētkus. Lai ekskursijās kopā būtu ģimene – izvēlamies sestdienas un svētdienas.

Manos darba pienākumos ietilpst arī piedalīšanās skolas rīkotajos pasākumos kopā ar savu audzināmo klasi.

Tāpat arī papildus darbs ar spējīgākajiem skolēniem, lai sagatavotu viņus olimpiādēm un konkursiem, kā arī jāsniedz atbalsts tiem skolēniem, kuriem mācības padodas grūtāk. Esmu kopā ar vieniem un tiem pašiem audzēkņiem no 1. līdz 3. klasei.

Kādus mācību priekšmetus Tu skolēniem pasniedz?

Matemātiku, latviešu valodu, dabas zinības, kā arī vadu klases stundu, kurā integrēti dažādi mācību priekšmeti, tai skaitā sociālās zinības. Kopš 2017. gada novembra esmu arī pedagogs – karjeras konsultants. Tas nozīmē, ka es visu vecumu klašu grupām veidoju dažādus izzinošos pasākumus, meklēju lektorus, organizēju darbnīcas, lai iepazīstinātu skolēnus ar dažādām profesijām.

Kādas ir galvenās prasmes un īpašības, kas Tavā darbā nepieciešamas?

Manuprāt, jābūt ļoti pozitīvam cilvēkam – tādam, kuram bērni gribētu pieiet klāt un samīļot, pretimnākošam un saprotošam. Vienlaikus jābūt arī ar savu viedokli un pietiekami prasīgam. Šajā profesijā plūstoši jāprot savīt dažādas prasmes. Sākumskolas skolotājam noteikti jābūt radošam, viņš nedrīkstētu būt tāds, kas negrib mainīties un ģenerēt jaunas idejas. Cilvēks, kurš ielicis sevi noteiktos rāmjos, diez vai varētu šo darbu darīt.

Kas Tev savā darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

Tas ir bērnu prieks un mīlestība!

Piemēram, kad tu no rīta ienāc klasē, un tur pa visu tāfeli uzzīmēta sirsniņa ar uzrakstu: “Skolotāj, mēs Tevi mīlam, Tu esi pati labākā pasaulē!”

Vai arī uz galda atstātas vēstulītes – tādas ir katru dienu, un tas ir tas, kas tiešām sagādā prieku. It kā sveši bērni, bet tai pašā laikā – kā savējie. Mīlestība – liela un patiesa.

Kādi ir Tavi lielākie izaicinājumi?

Vispār es uz dzīvi raugos ļoti pozitīvi. Dažkārt izaicinājums ir pieņemt, ka cilvēki un viņu viedokļi var būt tik dažādi, taču ar viņiem visiem jāspēj komunicēt un sadarboties. Reizēm novēroju, ka vecāku ambīcijas mēdz būt ļoti lielas, – ne vienmēr ir izpratne par metodiku, taču ir savs viedoklis. Tad, kad lēnām pārrunājam un es visu izskaidroju, viņi bieži saka – jums taisnība. Vispār man ļoti patīk tikties ar bērnu vecākiem un visus jautājumus izrunāt.

Vai Tev skolā bez darba ar audzināmo klasi ir vēl kādi papildu pienākumi?

Jā, es vadu arī popa deju pulciņu “Podejas”. Pirms trim gadiem skolotāja, kas to vadīja, aizgāja dekrēta atvaļinājumā, un, lai pulciņš neizjuktu, to vadīt piedāvāja man. Es to uztvēru kā kārtējo izaugsmes iespēju – pašmācības ceļā apguvu vajadzīgās prasmes un nu jau divus gadus vadu pulciņu. Mācāmies dejas, soļus, kustības un divreiz gadā uzstājamies visas skolas priekšā. Pulciņā ir bērni no 1. līdz 6. klasei – kopā ap 100 dejotāju.

Kā atšķiras Tavi darba pienākumi gada griezumā?

Tā strikti sadalīt tos nevar. Protams, vasaras posms – jūnijs un jūlijs – ir mierīgāks, tad es atpūšos un uzkrāju enerģiju. Augustā jau atkal sākas jauns cēliens ar jaunām domām un idejām.  Sabiedrībā reizēm uzskata, ka skolotājs jau neko daudz nedara, – tikai stāv pie tāfeles un runā. Taču jāņem vērā psiholoģiskais faktors, ka 22 mazi cilvēki katru mīļu brīdi kaut ko prasa, un Tev uz visiem šiem jautājumiem jāatbild. Mani bērni jau zina – kad pārnāku mājās, vismaz stunda man jāļauj atpūsties un lēnām atgūties no visiem kāpēc.

Kur Tu smelies enerģiju?

Es pat nezinu, man šķiet, ka paši bērni un viņu labie vārdi ir tie, kas dod man enerģiju. Man patīk dot, bet tas viss nāk arī atpakaļ.

Cik svarīgi Tavā profesijā apgūt jaunas prasmes?

Tas ir ļoti svarīgi – ikvienam skolotājam vismaz 36 stundas trīs gadu laikā jāvelta kādiem apmācību kursiem. Jāsaka liels paldies skolas vadībai, ka mūsu skolā daudzi kursi tiek organizēti uz vietas, tāpēc nekur tālu nav jādodas. Šie apmācības kursi var būt ļoti dažādi – piemēram, saistīti ar jaunām tehnikām, metodiku vai spēlēm. Šobrīd ļoti aktuāla ir jaunā kompetenču izglītības metode – tā paredz, ka bērnam pašam vairāk jāmeklē informācija, skolotājam jāpilda tikai atbalsta funkcija. Bērniem tas pagaidām vēl ir grūti, jo viņi ir pieraduši, ka pajautās skolotājam un saņems atbildi. Jā, lielākā problēma ir tā, ka skolēni bieži nemāk vai baidās jautāt palīdzību saviem vienaudžiem. Tāpēc jaunā metode paredz, ka vispirms ir jāpajautā trim klases biedriem un tikai tad jāvēršas pie skolotāja.

Vai savā darbā Tu izmanto arī mūsdienu digitālās tehnoloģijas?

Pārsvarā tās izmantoju materiālu gatavošanai, taču telefonus ikdienā klasē nelietojam – manuprāt, svarīgi saglabāt tiešo komunikāciju, un telefonus bērni jau tāpat ļoti daudz izmanto ārpus skolas. Tomēr mums ir pieejama īpaši aprīkota klase, kur varam ar tehnoloģiju palīdzību veidot neierastākas mācību stundas.

Ar kuriem kolēģiem Tev savā darbā visbiežāk sanāk sadarboties?

Mums ir ļoti liela skola, un katrai klašu grupai ir savs metodiskās kopas vadītājs, ar kuru skolotājiem bieži sanāk strādāt kopā. Tāpat sadarbojos ar citiem pedagogiem. Piemēram, gatavojot pārbaudes darbus vai rīkojot pasākumus, sanākam kopā, apspriežam idejas. Bieži sanāk vērsties arī pie skolas administrācijas, tai skaitā direktora – varam ar viņu aprunāties un saņemt atbalstu jebkurā laikā.

Kur vēl ar Tavu izglītību un prasmēm iespējams strādāt?

Noteikti var strādāt bērnudārzā un pasākumu, bērnu ballīšu vadīšanā. Es pati paralēli darbam skolā arī to daru. Būtībā ir lielas iespējas strādāt jebkur, kur nepieciešamas komunikācijas prasmes. Kaut vai par viesmīli vai gidu. Savulaik arī es 5 gadus esmu strādājusi kā gids, braukājusi pa Baltijas valstīm. Visas manas iepriekšējos darbos iegūtās zināšanas lieti noder arī šajā profesijā.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas vēlētos kļūt par skolotājiem?

Skolotājam ir jābūt mazliet trakam, gatavam straujām pārmaiņām. Jāmīl bērni un jābūt ļoti radošam, gatavam uz dažādām avantūrām, jo tikai tā var sasniegt labu rezultātu. Jārēķinās ar to, ka bērni ir ļoti prasīgi. Vēlos uzsvērt, ka šajā profesijā var noderēt jebkura prasme, jebkurš darbs, ko esi darījis iepriekš.