Kā Tu nolēmi kļūt par vecmāti?

Jau mācoties 4. klasē, zināju, ka būšu vai nu skolotāja, vai mediķe. Tad nāca vidusskola, un tolaik skolēniem bija iespēja apmeklēt mācību ražošanas kombinātus, kuros varēja iepazīt tuvāk vairākas profesijas – viena no tām bija mediķa profesija. Mēs ar draudzeni to izvēlējāmies un nokļuvām sanatorijā, kur varējām vērot, kā notiek fizioprocedūras – tā es izlēmu, ka mans ceļš būs saistīts ar medicīnu. Vasarā abas ar draudzeni gribējām pastrādāt un nopelnīt naudu, un tā nonācām Jūrmalas slimnīcas dzemdību nodaļā, kur strādājām par sanitārēm. Tajā brīdī mums abām kļuva pilnīgi skaidrs, ka vēlamies būt vecmātes.

Kāda ir Tava izglītība?

Par vecmāti var kļūt tikai ar pabeigtu vidējo izglītību, tāpēc vispirms pabeidzu vidusskolu, bet pēc tam iestājos Rīgas 1. medicīnas skolā, kas tagad ir Rīgas 1. medicīnas koledža – tur iespējams apgūt vecmātes profesiju. Tolaik gan mācījāmies tikai 2,5 gadus, bet tagad ir jāmācās 3 gadi. Vēl vecmātes profesiju ir iespējams apgūt arī Rīgas Stradiņa universitātē, studējot 4 gadus. Studiju laikā abas ar draudzeni paralēli turpinājām strādāt arī dzemdību nodaļā par sanitārēm. Toreiz pastāvēja sekojoša sistēma – kur Tevi sūtīja praksē, tur arī garantēja darbavietu, tā es nonācu šeit un strādāju jau gandrīz 30 gadus. Mācīšanās gan ir šīs profesijas neatņemama sastāvdaļa – mums ik pēc pieciem gadiem ir jāatjauno sertifikāts, kas nozīmē, ka regulāri ir jāapmeklē dažādi kursi un jāsakrāj noteikts punktu skaits.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Esmu vecmāte tieši dzemdību nodaļā – vēl mēdz būt arī ambulatorās nodaļas vecmātes.

Strādāju gan savu dežūru laikā – viena maiņa slimnīcā man ilgst 24 stundas –, gan arī pēc līguma.

Līguma dzemdības nozīmē, ka jaunā māmiņa izvēlas savām dzemdībām konkrētu vecmāti un noslēdz ar viņu līgumu. Mēs iepazīstamies jau pirms dzemdībām, sazināmies grūtniecības laikā un dzemdību dienā esam kopā līdz bērniņa piedzimšanai. Arī vēlāk, ja māmiņai ir kādi jautājumi, viņa droši var man zvanīt. Tas nozīmē, ka man jābūt pieejamai jebkurā diennakts laikā. Esmu novērojusi, ka pārsvarā līguma dzemdības notiek ārpus mana dežūras laika, tāpēc man vienmēr ir jābūt gatavībā.

Pastāsti detalizētāk, kā izskatās Tava darbadiena!

Mūsu nodaļā strādā divas vecmātes. Maiņas laikā viena ir dzemdību zāles vecmāte, otra – uzņemšanas un pēcdzemdību zāles vecmāte. Man grafikā ir ierakstīts, kurā vietā es šoreiz būšu. Ja tā ir dzemdību zāle, tad viss, kas attiecās uz sievietēm dzemdību procesā, ir mans darbs – eju un skatos, kurā periodā ir dzemdētāja, mēs visu laiku esam kopā un komunicējam. Mans uzdevums ir māmiņu iedrošināt, parādīt, kā pareizi elpot, kādas pozas ieņemt, lai atvieglotu sāpes. Bieži pietrūkst laika, lai jau dzemdību procesā esošai māmiņai izskaidrotu to norisi. Man nemitīgi jānovēro arī topošā māmiņa un bērniņš, un aktīvi jāreaģē, ja rodas kādi sarežģījumi. Ja ir pilnīgi fizioloģisks dzemdību process, pārsvarā gadījumu es dzemdības pieņemu viena, bet ārsts iesaistās sarežģītākos gadījumos vai tad, kad viņam nav citu pienākumu, – tad mums ir komandas darbs. Ja man ir dežūra uzņemšanā un pēcdzemdību zālē, tad mans pienākums ir uzņemt dzemdētājas, pavadīt viņas uz ķeizargriezienu, rūpēties par jaunajām māmiņām pēc dzemdībām – veikt procedūras, mērīt spiedienu un vienkārši aprunāties.

Vai arī atsāpināšana ir Tavā pārziņā?

Ja māmiņai par to ir interese, tad mans darbs ir viņu informēt par iespējām un visu izskaidrot. Tad, konsultējoties ar ārstu, lemjam, vai atsāpināšana ir nepieciešama. Dažos gadījumos, ja māmiņa nekādi nevar atslābināties, tad anestēzija var būt pat ieteicama, lai vieglāk pārvarētu dzemdību procesu.

Tu pieminēji ambulatoro vecmāti. Ar ko atšķiras viņas darbs no Tavējā?

Izglītība visām vecmātēm ir vienāda, bet dažas specializējas ambulatorajā aprūpē, kas nozīmē dienas darbu ambulatorajā nodaļā. Ja ir fizioloģiska grūtniecība, ambulatorā vecmāte to var pilnībā vadīt pati – ņemt nepieciešamās analīzes un veikt novērošanu, bet, ja rodas kādi sarežģījumi, tad nepieciešams tos konstatēt un piesaistīt ārstu. Atšķirībā no ginekologa, vecmāte ārstēšanu pati nenozīmē.

Dažas no ambulatorajām vecmātēm pieņem arī dzemdības. Tā ka vecmātei ir iespēja izvēlēties, kādā vidē viņa labāk vēlās strādāt.

Kādas īpašības un prasmes šajā profesijā ir nepieciešamas?

Ir ļoti jāmīl cilvēki un jābūt spējīgam reaģēt kritiskās situācijās. Manuprāt, lai vispār varētu strādāt medicīnas jomā, vislielākā nozīme ir spējai uzņemties atbildību. Mums, vecmātēm, ir jāuzņemas atbildība vienlaicīgi par diviem cilvēkiem. Protams, visu laiku jāmācās, jo ik pa laikam mainās pieņēmumi, kā ir labāk. Piemēram, šobrīd aktuālas ir dzemdības ūdenī vai kur citur, kas nav dzemdību galds, – tā ir nedaudz arī modes lieta. Vecmātēm jābūt attīstībā un šīm tendencēm jāseko līdzi. Vecmāte nevienā brīdī nedrīkst uzskatīt, ka zina visu, jo neviens nekad nevar zināt, kā noritēs dzemdības. Pat pie visnormālāk noritošas grūtniecības dzemdībās situācija var izmainīties sekunžu laikā – mēs nekad nevaram kaut ko solīt, jo nezinām, kā būs. Kamēr dzemdības nav beigušās, esam gatavas dažādiem pārsteigumiem, līdz ar to visu procesu pavadām zināmā stresā.

Cik dzemdību Tev jāpieņem vienas maiņas laikā?

Ļoti dažādi – no vienām līdz desmit un pat vairāk. Ir periodi, kad bērniņi dzimst vairāk. Brīžiem smejamies – tāda sajūta, it kā būtu piebraucis autobuss un pēkšņi nodaļa ir pilna, tad viss rit kā skudru pūznī. Esam novērojuši – kad iestājas pavasaris, arī dzemdību nodaļā jaundzimušo skaits palielinās, saikne ar dabu jau nekur nepazūd. Savukārt, ja procentuāli skatītos dzemdību skaitu dienā un naktī, vairāk dzemdību tomēr norit tieši naktīs.

Vai Tavā profesijā ir arī jāveic kāda dokumentācija, papīru darbi?

Jā, tādu arī ir diezgan daudz, lai gan digitalizēšana šos procesus pamazām padara vienkāršākus.

Viss sākās jau ar uzņemšanu, kad pildām māmiņu vēstures, vēlāk arī bērnu vēstures, statistikas lapas, dzimšanas izziņas u.c.

Kamēr uzņemšanā noformē dokumentus, paiet apmēram pusstunda, arī pēc dzemdībām, pirms izrakstīšanās apmēram tikpat – sekretāres mums nav un tādēļ visu darām pašas. Cerams, ka, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, nākotnē šie procesi tiks padarīti vēl ātrāki, lai mums atliek pēc iespējas vairāk laika, kuru veltīt māmiņām un bērniņiem.

Kas Tev šajā darbā sniedz lielāko gandarījumu?

Dzimšanas brīdis – tas ir brīnums, kurš katru reizi ir neatkārtojams. Arī pēc visiem nostrādātajiem gadiem – varbūt gluži vairs neraudu katrās dzemdībās, bet joprojām tas ir ļoti saviļņojošs mirklis. Dzemdības ir ļoti intīms process, kurā vecmāte visu laiku ir kopā ar sievieti, izjūt ar viņu kopā visu procesu un arī sāpes, tādējādi ļoti satuvinoties. Ja vēl ir pilnīga uzticība vienam pret otru, tad dzimšanas brīdis ir īpaši emocionāls un saviļņojošs. Jāpiemin, ka lielāko daļu grūtnieču es pirmo reizi sastopu uzņemšanā, iepriekš neesam tikušās.

Vai Tavai profesijai ir arī kādas ēnas puses?

Visgrūtākais, protams, ir pārvarēt bēdīgus iznākumus. Tad ir vainas apziņa – kaut arī saproti, ka esi bez vainas vainīgais, vienmēr gribas meklēt atbildi, kāpēc. Mums nav psihologa, ar kuru aprunāties šādos gadījumos, tāpēc šie brīži jāpārvar pašām – pasēžam ar kolēģiem, parunājam, varbūt arī paraudam viens uz otra pleca un analizējam situāciju.

Vai pēc vecmātēm Latvijā ir pieprasījums?

Lai gan valstī vairākas dzemdību nodaļas ir aizvērtas, tomēr man šķiet, ka šobrīd vecmāšu netrūkst. Taču jāņem vērā, ka šī ir profesija, kur absolūti lielākā daļa strādā entuziasma un mīlestības pret darbu dēļ, bet materiālais aspekts paliek sekundārs. Parasti jaunās vecmātes savu darba vietu atrod, pateicoties praksei. Ja praktikantam deg acis un neviens darbs nešķiet par grūtu, domāju, ka šāds cilvēks vienmēr darbu atradīs. Problēma ir ar studentiem, kas grib uzreiz strādāt par vecmātēm, bet nesaprot, ka uzreiz pēc skolas absolvēšanas nevari būt profesionālis, pirms tam jāiziet citi posmi, sākot no sanitāra pienākumu pildīšanas.

Kur vēl vecmāte var strādāt?

Vecmāte var strādāt pie ģimenes ārstiem, māmiņu skolās, var vadīt kursus un nodarboties ar izglītošanu. Ja vēl vecmāte papildus iegūst māsas sertifikātu, tad viņa var strādāt jebkur medicīnas jomā – vecmātes profesija un zināšanas ir ļoti plašas. Vecmātēm ir atļauts arī pieņemt dzemdības mājās, ir vecmātes, kuras uz to specializējas.

Kāds būtu Tavs ieteikums jauniešiem, kas vēlētos kļūt par vecmātēm?

Pirms izvēlēties šo profesiju, es ieteiktu daudz lasīt un interesēties, aprunāties ar dažāda gadagājuma vecmātēm, jo tieši pieredzes stāsti var rosināt atrast īsto ceļu. Bieži ir tā, ka no malas viss šķiet skaisti, bet, kad iepazīsti aizkulises, var sagaidīt arī vilšanās.

Tiem, kas jau mācās, vērts nākt praksē, sākotnēji pastrādāt par sanitāriem dzemdību nodaļā, lai saprastu, vai tieši šī būs īstā vieta.

Uzskatu, ka jebkurš mediķis par vecmāti nevar strādāt – tas nāk “no augšas”, jo mēs gaidām brīnumu, neārstējam, bet strādājam ar veseliem, jauniem cilvēkiem. Bieži jau mācību laikā var redzēt, ka daudzi tās nepabeidz un izstājas jau pirmajos kursos, jo vecmātes darbs ir Dieva darbs, tā ir kā misija, kas nav domāta katram.