Kāda ir Tava izglītība un kā Tu atradi šo darbu?

Pēc vidusskolas absolvēšanas man bija doma, ka jābrauc mācīties uz Rīgu, bet paralēli vēlējos piestrādāt – tā sāku palīdzēt jumta darbos, un pie šīs nodarbošanās arī paliku. Toreiz, kad sāku strādāt par jumiķi, vēl nebija mācību iestāžu, kur šo amatu apgūt. Sāku ar to, ka krāsoju dēļus, kaut ko padevu vai pienesu. Pamazām mācījos un šis arods man padevās. Vēlāk esmu mācījies dažādos ar jumtiem un jumiķa amatu saistītos kursos, no kuriem daļu piedāvāja jumtu materiālu ražotāji. Šobrīd ir iespēja iegūt jumiķa izglītību Priekuļu tehnikumā.

Ar kāda veida jumtiem Tu strādā?

Ja vēlies kļūt par jumiķi, tev ir jāizvēlas kāds no četriem virzieniem – darbs pie metāla, slīpajiem, plakanajiem jumtiem vai ventilējamām fasādēm. Mans lauciņš ir metāla jumti, un visvairāk es darbojos tieši ar valcprofila jumtiem, kas ir viens no senākajiem un ilgmūžīgākajiem jumtu veidiem. Vēl strādāju arī ar slīpajiem jumtiem no dakstiņiem un dabīgā slānekļa. Protams, vēl ir daudz un dažādi jumtu veidi, uz kuriem var specializēties.

Pastāsti sīkāk par pašu jumta likšanas procesu!

Sākumā tu atbrauc, apskaties un novērtē – vai nu tā ir jaunbūve, vai restaurācija. Restaurācija ir nopietnāks pasākums, jo jumts gan jāuztaisa no jauna, gan vienlaikus jāsaglabā tāds, kāds ir bijis iepriekš. Tad jāmeklē informācija un jāplāno, kā analogu izgatavot no jauna materiāla.

Teorētiski jumiķis darbu sāk no spārēm, kuras uzlicis namdaris. Tad jumiķis ieklāj plēves, latojumu, izveido ventilāciju un uzliek jumta segumu, visus pieslēgumus, kores, noteksistēmu.

Jumiķis-skārdnieks uzstāda gan vertikālās notekas, gan arī palodzes. Pārsvarā sanāk strādāt uz jumta, bet ir brīži, kad jāstrādā arī darbnīcā, piemēram, pie skārda lokāmā darbagalda, kur tiek izgatavotas specifiskas detaļas, ko vēlāk uzstādīt.

Cik ilgi notiek jumta likšana? Vai Tu strādā paralēli pie vairākiem jumtiem?

Agrāk ņēmu paralēli vairākus projektus, bet tagad koncentrējos tikai uz vienu – kārtīgi uztaisu no sākuma līdz beigām. Bet dažkārt lielam objektam var būt dažādas aizkavēšanās, kad kaut kas kavējas – tādos gadījumos var pārslēgties uz kādu citu objektu. Šobrīd strādāju pie restaurācijas projekta, kuram nepieciešami apmēram četri mēneši aktīva darba. Bet vienmēr jāņem vērā mainīgās lietas – viena ir laikapstākļi, ko nevar ietekmēt, otra – mēdz aizkavēties materiāli. Lietus diena jumiķim ir brīvdiena vai laiks, ko pavadīt darbnīcā.

Tu strādā viens vai komandā?

Šajā profesijā vajadzētu strādāt vismaz divatā. Man pieder savs uzņēmums, kurā strādāju es pats un nodarbinu vēl divus strādniekus.

Kā parasti klienti Tevi atrod?

Esmu ievietojis reklāmu par savu uzņēmumu gan internetā, gan arī esmu Latvijas Jumiķu apvienības biedrs un valdes loceklis, līdz ar to mani uzrunā arī caur šo apvienību. Tāpat esmu arī Latvijas Amatniecības kameras jumiķa amata meistars un Amatniecības kameras interneta vietnē ir atrodama mana kontaktinformācija. Taču lielākoties tas notiek bez īpašas reklāmas – pēc klientu ieteikuma. Parasti klienti meklē jumiķi, kurš jau darbojas kādā noteiktā lauciņā vai reģionā, mēs visi viens otru pazīstam un iesakām cits citu. Es varu izvēlēties reģionu, kur strādāt – šobrīd vairāk esmu koncentrējies uz Latgali.

Vai jumiķim jāsadarbojas arī ar citu profesiju pārstāvjiem?

Ar arhitektu sadarbojos, kad jāizvēlas jumta segums un tā ieklāšanas veids. Ja tā ir privātmāja, tad lielu daļu jautājumu es parasti izrunāju ar mājas saimnieku, bet nopietnākiem objektiem, piemēram, baznīcu torņiem, ir būvuzraugi, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieki, arī pašvaldības pārstāvji un darbinieki no uzņēmumiem, kas tirgo būvmateriālus – viņiem visiem jāpārliecinās, ka esam pareizi ieklājuši jumtu, lai tam var piešķirt garantiju. Un uz paša jumta reizēm jāsadarbojas ar santehniķi, kurš vēlas izvilkt caurules izvadu, un mēs vienojamies, kur un kā. Bieži vien kopā ar elektriķi uzstādām zibens aizsardzības sistēmu – elektriķis izstāsta un jumiķis uzstāda.

Kādus darba rīkus Tu izmanto?

Jumiķim ir ļoti daudz dažādu darbarīku – man ir trīs pilnas somas ar instrumentiem. Biežāk izmantotie ir āmurs, šķēres, plakanknaibles, speciāla lāpstiņa, pretdzelzis, tekņu āķu lokāmā stanga, elektriskā skrūvmašīna, u.c. Ja nodarbojies ar valcprofila jumtiem, vajadzīgi daudzi specifiski instrumenti – varbūt katrs noderēs tikai 15 minūtes dienā, bet bez tā iztikt nevar.

Vai šajā profesijā pastāv riski, kā pret tiem nodrošinies?

Jā, šis ir riskants darbs, jo tas notiek augstumā uz jumta. Primārais ir drošināšanas sistēma – virves, tāpat arī darba apģērbs, apavi un cimdi, noteikti ķivere, kā arī citi darba aizsardzības līdzekļi – brilles, respirators u.c.

Kas Tevi visvairāk šajā darbā priecē un motivē turpināt?

Kad redzi savu veikumu, darba rezultātu un vari vēl ilgus gadus braukt tam garām un priecāties. Es cenšos strādāt ļoti kvalitatīvi – ja vienreiz izdari, tad tev vairs nav jāatgriežas uz jumta un nekas jālabo, jo jumts, atkarībā no materiāla veida, kalpos desmitiem un pat simtiem gadu.

Un man patīk tas, ka parasti darbs ir svaigā gaisā, ārā, augšā un klusumā, jo tur neviens īsti tevi netraucē.

Kādi ir Tavi lielākie izaicinājumi?

Tie ir īpaši sarežģīti materiāli vai jumtu veidi. Piemēram Rīgas Doma baznīcas tornis, kur biju galvenais jumiķa amata meistars. Tas ir pats sarežģītākais objekts, kāds man ir bijis. Man patīk strādāt ar kaparu vai titāncinku, kas daudziem jumiķiem nepatīk, jo ir specifisks un tam vajadzīgi specializēti instrumenti. Ja neievēro nianses, rezultāts ir slikts, bet, ja ievēro, tad rezultāts ir ļoti estētisks un ilgmūžīgs.

Vai Tava profesija ir pieprasīta?

Cik varu spriest, Rīgā pastāvīgi trūkst jumiķu, jo, sazvanoties ar amata biedriem, dzirdu, ka bieži braukt palīgā lūdz tieši uz Rīgu. Pārējos reģionos jumiķu uzņēmumu ir diezgan daudz, taču liela daļa no tiem nodarbojas tikai ar profilētu jumta segumu montāžu – to darbiniekus nemaz negribās īsti saukt par jumiķiem, jo viņi vienkārši montē metāla profilētos jumtus, kas ir darbs ar mazu pievienoto vērtību. Īsts jumiķis strādā ar dakstiņu, slānekļa, niedru, skaidu vai valcprofila segumu jumtiem. Ja gribētu, jumiķis droši vien varētu strādāt arī kā eksperts pie ražotājiem, pārbaudīt materiāla kvalitāti.

Kas nepieciešams, lai kļūtu par Latvijas Amatniecības kameras jumiķa amata meistaru?

Sākot strādāt kādā jumiķu uzņēmumā, sākas arī tavs mācekļa darba stāžs.

Lai kļūtu par zelli, kas ir nākošā pakāpe aiz mācekļa, jānostrādā vismaz 4 gadi un jānokārto eksāmens, bet, lai kļūtu par meistaru – 8 gadi. Turklāt vēl jāiestājas Latvijas Jumiķu apvienībā.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kas apsver šo profesiju?

Lai nāk mācīties un strādāt! Sākumā neko nesaproti, kas uz tā jumta notiek, bet, ja nav bail no augstuma un patīk tur augšā strādāt, tad noteikti vajag mēģināt pieteikties kādā jumiķu uzņēmumā vai pie individuāla meistara, kurš var apmācīt. Arī pie mums var pieteikties praksē – parasti sāc strādāt un reizē arī mācies.