Kāda ir Tava izglītība, un kā Tu nonāci līdz šai profesijai?

Jau bērnībā laukos darbojos ar velosipēdiem, mopēdiem, vēlāk sekoja automašīnas, tāpēc pēc pamatskolas pirmā doma bija doties uz Priekuļu tehnikumu mācīties par automehāniķi. Pēc četriem gadiem to pabeidzu un uzreiz nokļuvu praksē Amserv Motors. Kopš tā laika šeit strādāju.

Kā izskatās Tava darbadiena?

Strādāju no plkst. 8:00 līdz 19:00. Katram mehāniķim ir pieraksts divas nedēļas uz priekšu, saskaņā ar prognozēm, cik daudz laika katrai automašīnai būs jāvelta. Parasti jau iepriekšējā vakarā apskatos nākamās dienas darbus, kas var būt ļoti dažādi – veikt apkopes un pārbaudes, nomainīt detaļas, metināt u.c. Apmēram reizi mēnesī mēdz būt tā, ka kādai automašīnai jāvelta stundu vairāk, nekā biju rēķinājies. Taču kopumā laiku var saplānot diezgan precīzi.

Cik bieži Tev nācies pildīt darbus, kurus iepriekš neesi veicis?

Katru dienu. Piemēram, pirms pieciem gadiem daudzas metāla daļas bija citādākas nekā tagad, tāpēc bieži vien mani var gaidīt pārsteigums.

Rutīnas šajā darbā nav. Man pašam ir jāspēj izdomāt, kā konkrētajā situācijā rīkoties, kādus darbus veikt.

Ja to nespēju, meklēju informāciju datorā, ja arī tur vajadzīgo nevaru atrast – konsultējos ar vecāko autoservisa meistaru vai kādu citu kolēģi.

Vai Tu strādā vienatnē, vai sanāk sadarboties arī ar kolēģiem?

Pārsvarā strādāju viens pats. Atsevišķos gadījumos, kad kāds klients uz servisu atbraucis no tālienes, pie reizes varu palūgt apskatīties mašīnu arī elektriķim, bet vispār mums katram ir savs neatkarīgs darbs, un kopā mēs nestrādājam – ar visu jātiek galā katram pašam. Tomēr man personīgi nākas strādāt arī komandā, kad kopā ar otru kolēģi – mehāniķi – pie viena pacēlāja veicam Toyota Land Cruiser džipu apkopes vai remontu, tādējādi stundas vai divu laikā mēs divatā varam paveikt 5 – 6 stundu darbu.

Cik ļoti atšķiras dažādu auto uzbūve, un kā tas ietekmē Tavu darbu?

Auto mehānika tik ļoti neatšķiras, kā, piemēram, elektronika. Tomēr mašīnām arī vienas markas ietvaros mēdz būt dažādi uzbūves principi, kas ir jāpārzina. Katrai markai būs savas nianses, bet pamats visām ir diezgan līdzīgs. Gada laikā tiek izlaisti apmēram 3 – 4 jauni vienas markas auto modeļi, tad vecākais servisa meistars izlemj, kurš no tehniskajiem darbiniekiem dosies uz attiecīgo auto modeļu apkopes apmācībām. Piemēram, kad iznāk jaunais Land Cruiser, mēs ar kolēģi noteikti apmeklējam šī modeļa apmācības.

Kādām prasmēm un īpašībām jāpiemīt, lai varētu strādāt Tavā profesijā?

Noteikti pacietībai un centībai, jo iemācīties var visu. Tehnikumā mums pārsvarā mācīja tikai teoriju, bet visas praktiskās iemaņas apguvu šeit, uz vietas – agrāk ar šādām mašīnām nekad nebiju saskāries. Mehāniķim, kas apmāca praktikantus, sākumā ir lielāks apgrūtinājums, jo paralēli jāstrādā un jāmāca, bet pēc aptuveni diviem mēnešiem viņš biežāk var veikt savus tiešos darba pienākumus, jo praktikants jau daudz ko apguvis un var darīt patstāvīgi. Arī man šobrīd gandrīz visu laiku kāds jāapmāca, piemēram, nupat praksē bija studenti no Lietuvas. Turklāt divi no maniem apmācāmajiem pēc prakses ir palikuši šeit strādāt.

Kas Tevi visvairāk piesaista šajā profesijā?

Izaicinājumi ir visu laiku, bet man patīk risināt problēmas. Ne vienmēr visu var novērtēt naudā – algu saņemu par rezultātu, nevis laiku, ko esmu pavadījis, meklējot risinājumu, savukārt pašam ir liela gandarījuma sajūta, ja izdevies atrisināt ko laikietilpīgāku.

Un kas sagādā lielākās grūtības?

Sākumā visgrūtāk ir iekļauties noteiktajos laikos. Piemēram, paredzēts, ka apkope jāveic 2 – 4 stundās. Tagad man vairs nav nekādu problēmu to izdarīt, bet jaunam darbiniekam tas ir grūti. Tomēr, ja piemīt centība, tad viss būs kārtībā.

Vai Tavā darbā pastāv arī kādi riska momenti?

Riska momenti ir visu laiku. Piemēram, kad strādāju ar griezējinstrumentiem, metāla daļiņas mēdz lidot pa gaisu. Tāpēc man darbā jāizmanto gan aizsargbrilles, gan aizsargmaska un cimdi, bet metināšanas laikā – arī speciāla jaka.

Kādas ir automehāniķa tālākās karjeras iespējas?

Ir iespēja kļūt, piemēram, par servisa konsultantu, kurš pieņem mašīnas, komunicē ar klientiem un nodod darbu tālāk mehāniķiem. Taču man personīgi labāk patīk tieši tehniskie darbi.

Kāds ir pieprasījums pēc Tavas profesijas?

Pieprasījums ir liels, jo labu speciālistu trūkst. Daudz ir tādu cilvēku, kas grib saņemt naudu par neko. Tikai pastrādājot ar kādu kopā, var saprast, vai viņam patiešām ir vēlēšanās strādāt, vai arī viņš tikai atnācis novilcināt laiku un pēc iespējas ātrāk tikt mājās. Taču ir reizes, kad jāpastrādā ilgāk un jāpabeidz iesāktais darbs.

Ko Tu varētu ieteikt jauniešiem, kas vēlētos strādāt šajā profesijā?

Reizēm gadās redzēt, ka studenti praksē atrodas precīzi no plkst. 9:00 līdz 16:00, no zvana līdz zvanam, jo viņiem svarīgs tikai prakses dokuments.

Es ieteiktu netiekties tikai pēc izglītības dokumenta, bet iedziļināties tajā, ko apgūsti.

Droši vien, ka 16 gados dzīve šķiet viegla, tomēr daudziem praksi vajadzētu uztvert nopietnāk. Šeit dod vērtīgus padomus, kurus vajag iegaumēt, jo tie visi var vēlāk dzīvē ļoti noderēt. Mūsu uzņēmums ir ieinteresēts jaunos, aktīvos darbiniekos, tāpēc dod iespēju visiem. Taču tikai no katra paša būs atkarīgs, vai viņš šo iespēju izmantos.