Kā Tu nolēmi savu dzīvi saistīt ar zobārstniecību? Un kāpēc izvēlējies kļūt tieši par zobu higiēnistu?

Kad es mācījos skolā, gribēju kļūt par zobārstu, bet man neizdevās iekļūt Rīgas Medicīnas institūtā (red. – tagadējā Rīgas Stradiņa universitāte (RSU)), es paliku pirmā aiz svītras. Izņēmu institūtā iesniegtos dokumentus, nezinot, ka mazliet pagaidot, iespējams, tomēr būtu varējusi iekļūt studentu rindās. Devos atpakaļ uz mājām Limbažos un uzzināju, ka tā paša gada vasarā Rīgas 1. medicīnas skolā ( tagadējā Rīgas 1. medicīnas koledža) pirmoreiz tiek uzņemts zobārstniecības māsu kurss. Rezultātā es vēlreiz atbraucu uz Rīgu un iestājos Rīgas 1. medicīnas skolā. Tobrīd zobu higiēnista profesija Latvijā tikai sāka attīstīties, un man ir laimējies, ka sava darba mūža laikā piedzīvoju tās izaugsmi.

Pastāsti par savu izglītību!

Pabeidzu Rīgas 1. medicīnas skolu, kur divus gadus apguvu zobārstniecības māsas profesiju, tostarp arī zobu profilaksi un zobu pulēšanu. Kad 1995. gadā Latvijas Medicīnas akadēmijā (red. – tagadējā RSU) pastāvīgu darbību uzsāka Zobu higiēnistu skola, es biju viena no šīs skolas pirmajiem studentiem. Tobrīd par higiēnistu bija jāmācās viens gads, bet šobrīd pēc zobārstniecības māsas vai zobārsta asistenta profesijas apgūšanas par higiēnistu papildus jāmācās vēl divus gadus. Pašlaik gan zobu higiēnistiem tiek izstrādāta pilnīgi jauna bakalaura programma, kuru nākotnē jaunieši varēs uzsākt uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Paralēli darbam zobārstniecībā, es Latvijas Universitātē ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu veselības zinātnēs, un tagad es mācu citus, kas man sniedz papildu gandarījumu.

Vai tomēr ne uz brīdi neapsvēri domu īstenot sākotnējo sapni par zobārsta profesiju?

Droši vien, ka es būtu varējusi kļūt par zobārsti, taču tobrīd man bija ģimene un citas prioritātes. Turklāt, sākot strādāt par zobu higiēnistu, es sapratu, ka man šī profesija ļoti patīk un es ar to ļoti lepojos. Ilgu laiku vienlaikus strādāju arī Rīgas 1. medicīnas skolā, kurā mācīju zobārstniecības māsas un zobārsta asistentus. Aktīvi iesaistījos arī Latvijas Zobu higiēnistu asociācijā un kādu laiku biju tās prezidente, bet pašlaik šajā asociācijā esmu Sertifikācijas un resertifikācijas komisijas vadītāja.

Daudziem ir bail doties pie zobārsta. Vai higiēnistam šajā ziņā darbs ir mierīgāks un nav jāsaskaras ar pacientu bailēm vai uztraukumu?

Tā gluži nav. Daudzi cilvēki baidās arī no zobu higiēnista. Bieži atnāk un saka – man sāp zobi, bet, kad sāc ar pacientu runāt, saproti, ka pacienta simptomiem nemaz nav saistības ar zobiem, bet problēma ir iekaisušas smaganas.

Pacients bieži nesaprot, kas viņam īsti kaiš, un domā, ka viņam ir kādas nopietnas problēmas ar zobiem, bet nereti izrādās, ka vainīgs ir tikai aplikums, ko var notīrīt.

Tieši higiēnists ir tas, kurš uzrauga un veic pacienta zobu pārbaudi, ja nepieciešams, veic rentgena uzņēmumus un nosūta pie zobārsta. Higiēnists uzlabo gan pacienta smaidu, gan izelpu.

Pastāsti tuvāk par saviem pienākumiem – kāda izskatās Tava darba diena?

Atnākot no rīta uz darbu, es vispirms sakārtoju savu darbavietu – ieslēdzu iekārtu un salieku instrumentus. Es strādāju viena, bez asistenta, un par visu, kas notiek darba kabinetā, rūpējos pati. Uzsākot darba dienu, no sterilizācijas telpas paņemu tīros instrumentus. Pēc katra pacienta netīros instrumentus aiznesu atpakaļ uz sterilizācijas telpu. Apskatu, kādi pacienti šajā dienā paredzēti un paņemu viņu kartiņas. Darbam ar pieaugušu pacientu tiek ieplānota stunda, bērnam – apmēram pusstunda. Aicinu pacientu kabinetā, mēs pārrunājam, kā viņam klājas, pēc tam es apskatu pacienta zobus un paskatos, kā tie tīrīti. Parasti man pacientam ir ko teikt – bieži ņemam talkā spoguli, iekrāsoju zobu aplikumu ar krāsvielu, lai pārrunātu, kas būtu jāmaina vai jādara citādāk, lai uzlabotu zobu tīrīšanas rezultātu. Apskatos, vai zobos nav caurumu vai kariesa, ja pastāv šaubas, veicu rentgenu, ko ikvienam vajadzētu veikt reizi gadā vai divos. Pēc apskates es sāku savas darbības – vispirms ar ultraskaņu (tādu kā ūdens strūklu) no zobiem noņemu aplikumu un virssmaganas zobakmeni, kam seko darbs ar rokas instrumentiem, ar kuriem noņemu aplikumu un zemsmaganu zobakmeni, un, visbeidzot, nopulēju zobus ar pulējamo pastu. Vēl atliek darbs ar zobu diegu, un zobi ir tīri. Taču mans darbs ir ļoti saistīts arī ar runāšanu un izglītošanu. To parasti var just – ja cilvēks man neko neatbild vai kaut kas nav saprasts, tad ņemu papīru un zīmēju, un stāstu līdz brīdim, kad viss top skaidrs.

Cik gara ir Tava darba diena?

Es cenšos strādāt visas piecas darba dienas. Trīs no tām ir pilnas darba dienas – no 09:00 līdz 18:00, kad ierodas pēdējais pacients, bet pirmdienās un trešdienās man ir nepilna darba diena. Sestdienās un svētdienās es atpūšos. Vidēji dienā man jāstrādā ar 10 – 12 pacientiem.

Vai un kādās situācijās Tev jāsadarbojas ar citiem kolēģiem?

Lai arī savā kabinetā strādāju viena pati, pacienta aprūpe ir kopdarbs, jo higiēnists strādā komandā ar zobārstu, ortodontu, kas regulē zobus, vai arī ķirurgu. Jāpiemin, ka higiēnists vienmēr strādā zobārsta uzraudzībā – tas ir noteikts mūsu profesijas standartā. Protams, viņš var strādāt patstāvīgi un atvērt savu prakses kabinetu, tomēr higiēnists vienmēr būs daļa no komandas un darbosies zobārsta uzraudzībā. Mūsu praksē ir pieņemts, ka zobārsts raksta ar zilu pildspalvu, bet higiēnists ar zaļu. Sākumā pacienta kartiņā ir daudz zilās krāsas, bet pēc tam aizvien vairāk paliek zaļā. Tas lielā mērā atspoguļo higiēnista darbu – higiēnists uzrauga pacientu, līdz ar to zobi vairs nebojājas. Ja cilvēks katru gadu nāk pie zobārsta ar bojātiem zobiem, būtu jāsaprot, kāpēc tie bojājas – vai zobārsts kaut ko nav paveicis pilnībā, vai pacients neprot pareizi tīrīt zobus. Un higiēnista uzdevums ir sekot tam līdzi, pamācīt un paskaidrot.

Kādām īpašībām un prasmēm jāpiemīt cilvēkam, lai viņš būtu labs zobu higiēnists?

Pirmkārt, kā jebkuram mediķim, tā ir empātija, spēja izjust un saprast otru cilvēku. Nedrīkstētu likt kādam justies slikti, piemēram, par to, ka viņš neprot pareizi tīrīt zobus. Otrā būtiskākā lieta noteikti ir pacietība, jo, strādājot ar pacientiem, bez tās nav iespējams iztikt. Jābūt arī ļoti kārtīgam, jo mūsu darbā jāsaskaras gan ar sterilizāciju un dezinfekciju, gan ļoti rūpīgi jāaizpilda pacientu kartiņas. Medicīnā vispār nav pieļaujama pavirša attieksme. Vēl higiēnistam svarīgas ir runas prasmes, jāmāk iepatikties gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Kā atšķiras darbs ar pieaugušajiem un bērniem?

Ir kolēģi, kas ļoti labprāt strādā tieši ar bērniem, taču es strādāju ar visiem, bieži pie manis nāk visa ģimene – gan vecāki, gan arī bērni.

Taču jāatzīst, ka no bērniem noteikti vairāk nogurst, jo vairāk jākoncentrējas, turklāt jāspēj sarunāties arī tad, kad bērni to nemaz negrib.

Bērni vienmēr skatās un vērtē, kā jūtās līdzi atnākusī mamma vai tētis – ja vecākiem kaut kas nepatīk, tad arī bērns reaģēs ar nepatiku. Ar bērniem arī jāstrādā divreiz ātrāk, nekā ar pieaugušajiem, jo viņiem ātrāk zūd pacietība. Taču pats higiēnists var izvēlēties, ar ko vairāk vēlās strādāt.

Ar kādām grūtībām Tavā profesijā var nākties saskarties?

Personai, kura nolēmusi kļūt par higiēnistu, jāapzinās, ka pacientam mutē ir ne tikai siekalas, bet arī asinis. Jāņem vērā, ka visu laiku būs jāmācās, jādodas uz kursiem, lekcijām un semināriem, reizi piecos gados jāatjauno sertifikāts – iespējams, kādam tas šķitīs grūti. Taču, lai pilnveidotu savu kvalifikāciju, jāmācās ir visu laiku.

Vai Tavā darbā pastāv arī kādi riska momenti?

Jā, katrs pacients ir potenciāls infekcijas avots. Ja pacients nevēlās, viņam nav mums par visām savām slimībām jāstāsta, taču mums jārēķinās, ka gan C hepatīts, gan citas infekcijas slimības mūsu valstī ir visai izplatītas, tāpēc vienmēr jāsaglabā piesardzība. Higiēnista profesija ir diezgan bīstama, jo bieži pacientu smaganas mēdz asiņot, līdz ar to pastāv arī inficēšanās risks.

Kā Tu sevi pasargā no riskiem?

Lietoju cimdus un maskas, bet savai drošībai jāseko līdzi visu laiku. Ja arī gadās, piemēram, sadurt sevi, ir atsevišķs protokols, pēc kura jārīkojas. Tāpat reizi gadā jānokārto sanitārā grāmatiņa – šīs darbības ir tikai sevis paša interesēs.

Vai higiēnistam pastāv arī tālākas karjeras iespējas?

Ja higiēnists strādā lielākā uzņēmumā, viņš var pretendēt uz vecākās vai galvenās māsas amatu, kļūt par iestādes vadītāju – tā varētu būt karjeras attīstības iespēja personai, kura izjūt līdera aicinājumu un vēlmi vadīt. Vēl higiēnists var uzsākt savu biznesu, atverot praksi vai savu kabinetu. Alternatīva iespēja attīstībai ir iesaistīšanās sabiedriskajā darbā Latvijas Zobu higiēnistu asociācijā. Var tajā stāties un aktīvi līdzdarboties, kandidēt tās valdes sastāvā, tādējādi palīdzot organizēt visu Latvijas higiēnistu darbību.

Ar ko asociācija nodarbojas?

Asociācija rūpējas par šīs profesijas pārstāvjiem, organizē gan higiēnistu sertifikāciju, gan resertifikāciju, tālākizglītības lekcijas, konferences, kursus un seminārus. Ja kādam higiēnistam radušās nepatikšanas, asociācija ir pirmā, kas iesaistās un izskata konkrēto gadījumu, un, ja nepieciešams, iesaista Latvijas Māsu asociāciju.

Kas Tev šajā darbā sagādā lielāko gandarījumu?

Mans darbs ir pateicīgs, jo es bieži uzreiz redzu darba rezultātu – prieku cilvēka acīs, kad viņš dodas prom ar tīriem, baltiem zobiem. Bērni, kas atnāk ar dzeltenīgiem zobiem, ar zobu aplikumu, nobijušies, – atliek zobus notīrīt un parādīt viņiem spogulī, lai viņi kļūtu laimīgi. Es nodarbojos arī ar zobu balināšanu – uzskatu, ka ir labāk, ja to profesionāli veic higiēnists savā kabinetā, nekā pacients pats mēģina ar sodu un citronu balināt zobus mājās, tādā veidā sabojājot savus zobus.

Ko Tu varētu ieteikt jauniešiem, kas vēlētos strādāt šajā profesijā?

Noteikti ieteiktu doties mācīties, tomēr jāņem vērā vairākas nianses. Viena, kuru jau minēju – zobu higiēnista darbs lielā mērā ir izglītojošs, kas nozīmē, ka arī pats higiēnists ne uz brīdi nevar pārtraukt mācīties.

Higiēnistam jāseko līdzi jaunākajām tendencēm savā jomā, lai varētu pacientiem ieteikt labāko un aktuālāko zobu higiēnas metodi.

Vēl jārēķinās ar to, ka jāstrādā vairākas stundas, un tas var būt nogurdinoši. Strādāt pie krēsla ir diezgan smags, fizisks darbs un lielākā slodze koncentrējas tieši uz rokām, kurās higiēnists tur instrumentus. Tāpēc jāvingro un jāuztur sevi labā formā.