Kā Tu izvēlējies šo profesiju un kur to apguvi?
Pēc 9. klases beigšanas zināju, ka turpināt mācības vidusskolā nevēlos, gribēju apgūt profesiju. Man padevās zīmēšana un ļoti patika rasēšana. Tajā laikā populārs bija meksikāņu seriāls, kur vienkārša, nabadzīga meitene kļuva par slavenu modes zīmola īpašnieci, un arī es tā vēlējos.

Iestājos Rīgas vieglās rūpniecības tehnikumā (red.- tagad Rīgas Amatniecības vidusskola) apģērbu modelētāju programmā. Skola ielika izcilus zināšanu pamatus apģērbu modelēšanā, zīmēšanā, kompozīcijā, konstruēšanā, šūšanas tehnoloģijā un biznesa uzsākšanā.

Pēc tam iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, apģērbu tehnoloģijas un dizaina programmā. Pamats man jau bija iegūts tehnikumā, tādēļ, mācoties bakalaura programmā, varēju koncentrēties uz konstruēšanas programmas apgūšanu datorā, ko tehnikumā mācījos veikt tikai uz papīra. Bakalaura darbs bija sava uzņēmuma izveidošana un apģērbu kolekcijas izstrādāšana. Pēc bakalaura programmas pabeigšanas turpināju studijas maģistrantūrā tajā pašā jomā.

Maģistrantūras studiju laikā saņēmu prakses vietu tajā laikā lielā modes apģērbu šūšanas uzņēmumā “Cecīlija”. Tajā bija speciāla automātiskā audumu detaļu padeves līnija “ETON” – slīdlente, uz kuras katra apģērba detaļa tiek piestiprināta ar savu knaģi pie viena apģērbu detaļu komplekta knaģu kopuma, kad viena šuvēja veic attiecīgo operāciju un nospiež pogu, sistēma pati nogādā apģērbu pie nākamās šuvējas citas operācijas veikšanai.

Kaut arī uzņēmums bija liels, esmu apmierināta, ka nenobijos uz aizgāju uz šo uzņēmumu. No sākuma strādāju kā šuvēja un iemācījos strādāt ar rūpniecisko šujmašīnu. Sākumā gāja ļoti lēni, tad ar laiku, apguvu pareizos darba paņēmienus un varēju darbu veikt ātri.
Pēc tam strādāju piegriešanas cehā, vēlāk arī pie konstruktoriem un tehnologiem. Prakses darbs bija ļoti vērtīga un daudzpusīga pieredze.

Kāda ir Tava profesionālā pieredze?
Mana pirmā darba vieta bija kā tehnologam lielā darba apģērbu ražošanas uzņēmumā.  Šajā uzņēmumā nostrādāju gadu un guvu ļoti labu pieredzi ūdens necaurlaidīgu, vulkanizētu izstrādājumu ražošanā. Šie apģērbi pārsvarā ir paredzēti zvejniekiem. Tajā laikā, kad strādāju šajā uzņēmumā, ūdens necaurlaidīgie audumi, piemēram, “GORE-TEX”, tikko tikai parādījās Latvijas tirgū, līdz tam ūdensnecaurlaidīgos izstrādājumus ražoja no auduma, kas pārklāts ar gumijotu pārklājumu, un vīles tika vulkanizētas, lai tās arī būtu ūdensnecaurlaidīgas.

Mana maģistra darba tēma bija par vulkanizēšanu – pētīju tehnoloģiskos procesus, kā apģērbam maksimāli ātri vīles vulkanizēt un panākt, lai tās būtu ūdensnecaurlaidīgas un izturīgas.
Tad pārgāju strādāt uz uzņēmumu “Hagitex”, kurā ražoja trikotāžas sortimentu. Strādājām Rīgā nelielā eksperimentālā ražošanas cehā. Uzņēmumā biju projektu vadītāja. Strādāju ar klientu pasūtījumiem - izvērtēju klienta vajadzības un uzņēmuma iespējas, tālāk devu uzdevumus konstruktoram. Tad sekoja darbs ar paraugu šuvēju un izstrādājuma gatavā parauga saskaņošana ar klientu. Ja klientam patika uzšūtais modelis, iepirku visus materiālus,  un tika uzsākta pasūtījuma ražošana. Tāpat veicu arī kvalitātes kontroli, pēc kuras gatavā prece tika nodota pasūtītājam. Uzņēmums auga pamazām, līdz ar to sākumā viens cilvēks darīja vairākas lietas, taču tā bija laba iespēja mācīties.

Savas darba gaitas turpināju aptuveni 500 darbinieku lielā zviedru uzņēmumā kā kvalitātes inženieris. Uzņēmumā tika ražoti darba apģērbi. Mans uzdevums bija novērtēt izgatavotos apģērbu paraugus (etalonus), vai tie atbilst dokumentācijai un klienta vēlmēm. Viens no darba pienākumiem bija arī braukt uz kvalitātes kontrolēm uz citām ārpakalpojumu ražošanas vietām, strādāju ar konstruktoriem un šuvējām - informēju par kvalitātes prasībām, izteicu piezīmes, mācīju, kā labāk, precīzāk un ātrāk veikt dažādas operācijas, lai ražošana noritētu atbilstoši kvalitātes prasībām.

Kā Tu nonāci šajā darbavietā?
Pēc darba zviedru uzņēmuma mēģināju radīt pati savu zīmolu “LUPE” – šuvu bērniem cepurītes. Vasaras sezonā bija pieprasījums, taču neizdevās atrast partneri ziemas sezonas preces radīšanai.

Tajā laikā man piedāvāja darbu “Develop Baltic”. Uzņēmums starptautiski sniedza tirgus izpētes pakalpojumu – piemēram, ir klients, kurš vēlas ražot kādu izstrādājumu un grib noskaidrot materiālu iegādes un izstrādājuma ražošanas iespējas un izmaksas, lai atrastu sev piemērotāko un izdevīgāko variantu. Izrādījās, ka šāds izpētes pakalpojums daudziem ir vajadzīgs. Piemēram, Austrālijā linu neražo -  ja Austrālijas uzņēmums vēlas ražot produktu no lina, tad ir jāmeklē lina ražotāji Eiropā, būtiski ir atrast izdevīgāko piedāvājumu. Ja ir ideja, mēs piedāvājām izstrādāt tehnisko specifikāciju un ražošanas tehnoloģisko dokumentāciju, jo bieži klientam ir tikai ideja, bet nav zināšanu, kā to realizēt. Ja klients ir ļoti tālu, piemēram, tai pašā Austrālijā, bet produkta izstrāde, materiālu iegāde un ražošana notiek Eiropā, tad svarīga ir arī kvalitātes kontrole pirms nosūtīšanas uz Austrāliju, jo brāķu gadījumā turp un atpakaļ sūtīšana būtu ļoti dārga. Tāpēc uzņēmums piedāvā veikt arī kvalitātes kontroli atbilstoši dokumentācijai un klientu prasībām.

“Develop Baltic” cieši strādā un ir apvienošanās procesā ar uzņēmumu “Artex Latvia”. “Artex Latvia” ir trikotāžas līnija, kā arī uzņēmums ražo izstrādājumus auto – moto industrijai. Lai šajā industrijā darbotos, ir nepieciešami specifiski nozares sertifikāti, jo ir ļoti augstas kvalitātes prasības. Piemēram, izstrādājumi, kas paredzēti lidmašīnām, jāražo sertificētās ražotnēs no testētiem un sertificētiem materiāliem un šuvējām jāstrādā ar augstu precizitāti - nedrīkst būt pat milimetra nobīde.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi tagadējā darba vietā?
Šobrīd uzņēmumā “Develop Baltic” esmu projektu vadītājas amatā un iesaistos visā ražošanas ciklā, daru to, kas nepieciešams, tostarp strādāju ar klientiem, un pirms gatavā izstrādājuma piegādes klientam veicu kvalitātes kontroli. Man ir diezgan liela darba pieredze dažādu produktu ražošanā, līdz ar to varu veikt kvalitātes kontroli dažādiem izstrādājumiem, sākot no T - krekla līdz lidmašīnas sēdekļu literatūras kabatiņām. Ja klientam nepieciešams noteikts audums, meklēju, kur to var iepirkt, ja vajag izstrādāt konstrukcijas – es tās palīdzu izstrādāt, ja ražošanā nepieciešama specifiska iekārta, meklēju, kur to (jaunu vai lietotu) var visizdevīgāk iegādāties vai iznomāt. Varu pati uzšūt arī izstrādājuma paraugu.

Kurš ražošanas procesa posms Tev pašai patīk visvairāk?
Man patīk, ka es varu darīt visu un man nav garlaicīgi. Ir grūti strādāt kaut ko vienu, jo tad zūd interese. Ja visu laiku ir kaut kas jauns, tad tas mani aizrauj, un varu strādāt ar interesi.
Sākumā es domāju, ka gribu kļūt par apģērbu modelētāju, taču mācību procesā sapratu, ka man nav tik “augsta lidojuma”, jo labi, interesanti mākslinieki tomēr dzīvo tādā savā radošajā pasaulē.
Man patīk skicēt tērpus, taču vairāk man interesē tās praktiskās, piezemētās lietas, patīk rūpnieciskās iekārtas un to iespēju izpēte. Es ļoti labi saprotu konstrukciju, visas tehnoloģiskās nianses, redzu, kā labāk saražot attiecīgo izstrādājumu.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju, strādāt tekstila ražošanas nozarē?
Es uzskatu, ka Latvijas uzņēmumiem ir jācenšas strādāt vairāk ar nopietnu un sarežģītu industriju, piemēram, auto – moto industriju klientiem, kur ir komplicēti tehniskie zīmējumi un ir jāizmanto specifiski materiāli. Piemēram, izstrādājums tiek ražots no sieta, metāla un plastmasas. Pievienotā vērtība industriju produktiem ir lielāka, jo produktu izstrādā, tas tiek apstiprināts un to ražo ilgāku laiku, savukārt modes apģērbiem katru gadu jātaisa jaunas kolekcijas, un apģērbu ražošanas jomā ir ļoti liela konkurence. Taču, ražojot savu unikālo, komplicēto produktu, var atrast stabilu vietu nozarē un veiksmīgi darboties.
Lai pieteiktu sevi modes apģērbu jomā, ir nepieciešami lieli līdzekļi, piemēram, organizēt vai piedalīties modes skatēs ir ļoti dārgi, lieli resursi jāiegulda reklāmā.
Manuprāt, nozares attīstību veicinātu vairāku uzņēmumu sadarbība, kad katrs, ražojot savu izejmateriālu, kopā rada kvalitatīvu, specifisku un eksportspējīgu produktu.

Kādas prasmes būtu nepieciešamas, lai strādātu Tavā profesijā?
Jābūt labai konstruktīvajai un tehniskajai domāšana, lai tu redzi, kā salikt, sašūt izstrādājumu. Jāgūst pieredze, jo ir svarīgi prast nevis tikai vienkārši sašūt, bet pēc iespējas ātrāk radīt kvalitatīvu produktu, kuram ir labs noiets, un uzņēmums ar šī produkta ražošanu var nopelnīt. Lai, saņemot pasūtījumu, varētu saprast, vai to uzņēmumam ir izdevīgi ražot, kādi materiāli, iekārtas, palīgierīces būs nepieciešamas, lai ražošanas process būt efektīvs, ir vērtīgi pārzināt visu ražošanas procesu un tā specifiku.
Lielos uzņēmumos parasti ir darba dalīšana, un katra šuvēja veic savu operāciju - izpildes laiku un aprakstu sagatavo tehnologs. Ir uzņēmumi, kuros darba sadalījuma apraksti tiek veidoti vairākās valodās, piemēram, latviešu un angļu valodā. Ļoti bieži šūšanas uzņēmumos, vairāk kā puse strādājošo ir krievvalodīgie. Līdz ar to, ja izvēlas strādāt šajā nozarē, tad ir jāpārzina vairākas valodas, ieskaitot krievu.

Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt, lai labi veiktu šo darbu?
Viena no svarīgākajām īpašībām ir elastīgums, jābūt gatavam jebkurā brīdī reaģēt uz jebkuru situāciju. Šūšanas rūpniecībā visu laiku kaut kas mainās, kaut kas neizdodas, tāpēc jābūt spējīgam reaģēt, lai pasūtījums tiktu vaikts laikā, ja nepieciešams jāmāk pateikt klientam, kāpēc kaut kas ir aizkavējies vai nesanāk. Jābūt gatavam dažādiem izaicinājumiem. Vērtīgas ir prasmes, kā runāt ar klientiem, kā pareizi pasniegt sliktas ziņas, jābūt spējai aptvert komplicētus procesus un redzēt piecus soļus uz priekšu, kas parasti veidojas no pieredzes.

Kādas ir darba stundas?
Mēdz būt visādi – arī garas darba stundas, ja ir apjomīgs projekts, taču darbs man patīk, jo ir interesants un piepildīts. Enerģiju dod tas, ka zini, ka esi viens no ķēdes posma, lai cilvēkiem Latvijā būtu darbs.