Cik ilgi Jūs jau esat tiesnese un kāds bija Jūsu ceļš līdz šim amatam? 

Mans bērnības sapnis it nemaz nebija saistīts ar jurisprudenci un tiesneša darbu, skolā arī humanitārie priekšmeti nebija mīļākie. Sapņoju par medicīnu, bet sanāca tā, ka pēc skolas sāku studēt Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Darba gaitas uzsāku kā tiesas sēžu sekretāre Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā pie tiesneša, ar kuru vēlāk jau kā kolēģi esmu strādājusi kopā kā tiesnese. Pēc tiesas sēžu sekretāra darba dažus gadus strādāju kā prokurore. Tā kā mani tomēr vairāk saistīja tiesas darbs, 25 gadu vecumā, kas bija minimālais vecums, lai kļūtu par tiesnesi, sāku strādāt par tiesnesi Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā. Pēc tajā nostrādātiem 10 gadiem mani uzaicināja darbā uz Rīgas apgabaltiesu uz Krimināllietu tiesas kolēģiju, kur strādāju jau 14 gadus, skatot krimināllietas. 

Iepriekš skatījāt arī cita veida lietas? 

Sākotnēji skatīju visu kategoriju lietas – gan civillietas, gan administratīvo pārkāpumu lietas, gan krimināllietas. 

Kāpēc esat apstājusies tieši pie krimināllietām? Kas tajās Jūs saista? 

Pirmkārt, uzskatu, ka tiesnesim ir nepieciešama specializēšanās, jo ir grūti pārzināt pilnībā gan civiltiesības, gan krimināltiesības, tā ir ļoti plaša joma. Izvēlējos krimināllietas tādēļ, ka arī mans iepriekšējais darbs prokuratūrā bija saistīts ar krimināllietām un tobrīd šķita, ka tās varētu būt interesantas. 

Šobrīd joprojām tā šķiet? 

Grūti teikt, vai tās ir interesantākas. Lasu arī tiesu praksi civillietās, jo ir daudz krimināllietu, kurās paralēli jāanalizē arī civiltiesību jautājumi vai ir saistība, piemēram, ar Komerclikumu. Ir jāpārzina civiltiesības, lai pietiekami kompetenti varētu izskatīt atsevišķas krimināllietas. Nevar pilnībā abstrahēties no visa, kas saistīts ar civiltiesībām. 

Būtībā iepriekšējā pieredze, kad skatījāt dažādas lietas ir ieguvums, skatot krimināllietas? 

Šobrīd jau vairs nē, jo civiltiesībās normatīvo aktu regulējums šajos 15 gados ir mainījies ļoti būtiski, daudzi normatīvie akti ir pilnīgi jauni, ir cita tiesu prakse lietu izskatīšanā. Faktiski viss bija no jauna jāiemācās, tādēļ tiesnesim visu laiku ir jāizglītojas. Nevar kādu dienu pateikt, ka vairs neko nemācīšos, pietiek ar to, ko jau zinu!

Katru mēnesi, katru nedēļu ir jauni normatīvie akti vai spēkā esošie mainījušies, un tam visam jāseko līdzi.

Jāmācās vairāk pašmācības ceļā vai semināros un kursos? Ir kāds obligāts stundu skaits tālākizglītībai? 

Jebkurš tiesnesis mācības neuzskata par slogu, jo vēlas apgūt jauno un to, ko vēl nezina. Tiesnešu mācību centra, Valsts administrācijas skolas un starptautisko institūciju sadarbībā rīkotās mācības tiesnešiem ir neatsverams ieguvums.  

Esat pazīstama kā priekšsēdētāja tiesas sastāvam, kas skata apjomīgo Aivara Lemberga krimināllietu. Kā tikāt pie šīs sarežģītās lietas?

Pie šīs lietas, kā pie visām lietām, esmu tikusi nejauši. Sākotnēji tā tika iedalīta manam kolēģim, kurš to uzsāka skatīt ar diviem tiesu piesēdētājiem, jo tajā laikā Latvijā vēl bija tiesu piesēdētāju institūts. Pēc tā likvidēšanas 2009. gadā tiesu piesēdētāji pameta šo lietu un tiesnesis vērsās pie tiesas priekšsēdētāja ar lūgumu noteikt koleģiālu lietas izskatīšanu, pieaicinot vēl divus tiesnešus. Tā es nejauši tiku pie šīs lietas izskatīšanas. Tiesnesis, kas vadīja šo lietu, gadiem ejot, veselības stāvokļa dēļ pameta tiesneša amatu. No 2019. gada septembra šī lieta tiek skatīta manā vadībā. 

Līdz ar šo apjomīgo, ilgi un teju ik dienu skatīto lietu esat atbrīvota no citām krimināllietām. Bieži tiesu praksē tā laikam nenotiek? 

Nē, tā bieži nenotiek. Arī jau skatot šo lietu, sākotnēji man iztiesāšanā bija arī citas lietas, bet gadus trīs, četrus, man to vairs nav. Protams, es piedalos citu krimināllietu iztiesāšanā pie citiem tiesnešiem, tajās dienās, kad netiek skatīta šī lielā lieta. Citas lietas manā vadībā netiek iztiesātas.

Jums tā patīk - ilgi šķetināt vienu lietu vai labprātāk tomēr skatītu daudzas un dažādas lietas, kurās arī nomainās personāži? 

Man labāk patīk nevis vienkāršas, ātras lietas, bet gan sarežģītas, interesantas lietas, kurās vajag vairāk piedomāt, pameklēt risinājumus. Protams, man nepatīk situācija, ja lieta jāskata ilgi. Tas sabiedrībai šķiet neloģiski un nesaprotami. No medijiem izskan neizpratne par to, kā var vienu lietu skaitīt tik ilgi. Savukārt visi procesa dalībnieki labi zina, kāpēc lieta tiek iztiesāta tik ilgi. Nezinu nevienu citu tik apjomīgu lietu Latvijā, ar tik daudziem pierādījumiem un procesa dalībniekiem, kuru runas laiks kopumā mērāms nevis stundās, bet mēnešos un pat gados. 

Tā ir arī Jūsu pacietības pārbaude? 

Tā ir pacietības pārbaude pilnīgi visiem procesa dalībniekiem. 

Šīs lietas sakarā no dažādām pusēm izskan kritika, ka taisnīga tiesa Latvijā nepastāv, ka procesi ir bezgalīgi. Kā Jūs sadzīvojat ar kritiku ne tikai par šo lietu, bet kopumā par tiesu darbu? 

Tiesnesim ir jānorobežojas no šīs kritikas, tiesnesis ir pakļauts tikai likumam.

Lieta jāskata tik ilgi, cik nepieciešams, nevis tik ilgi, cik vēlas sabiedrība.

Ir apstākļi, kurus vērtē tikai tiesnesis, un visa likumā noteiktā kriminālprocesuālā kārtība tiesnesim ir jāievēro. Ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei pret visiem procesa dalībniekiem. Ja jautājumu ir daudz, tad tas arī notiek ilgi, ja viens runā apjomīgi, arī otram jāļauj izteikties apjomīgi, argumentus atspēkot ar pretargumentiem. Tas viss paildzina procesu, bet man ir jānorobežojas no šīs kritikas, un to es arī daru. 

Cik ilgu laiku aizņem sagatavošanās tiesas sēdei, lietas iepriekšējā izpēte? 

Tas ir ļoti atšķirīgi katrā lietā. Ir lietas, kurām var sagatavoties stundas laikā, izlasīt lietu, saprast, ko aicinās uz tiesu, ko neaicinās. Un ir lietas, kuru sagatavošanai iztiesāšanai ir nepieciešama nedēļa, divas un pat vairāki mēneši. Jebkurā gadījumā tiesa nevilcinās ar lietas nozīmēšanu izskatīšanai, krimināllietas izskatīšana tiek nozīmēta tuvāko nedēļu laikā, lai saprātīgos termiņos to varētu izskatīt. 

Cik sarežģīta, laikietilpīga ir sprieduma rakstīšana? Kas jāizpēta, lai to uzrakstītu? 

Sprieduma rakstīšana ir būtiskākais un sarežģītākais posms tiesneša darbā. Sprieduma rakstīšanā ir jāvērtē viss, kas ir noticis tiesas sēdē, jāanalizē visu personu liecības un visi pierādījumi, jāapkopo esošā judikatūra, kāda bijusi šādu noziedzīgu nodarījumu skatīšanā, jāizpēta Eiropas Cilvēktiesību tiesu prakse. Viss ir jānomotivē spriedumā - tas ir vissarežgītākais, laikietilpīgākais un nopietnākais tiesneša darbā. 

Sprieduma rakstīšanas laiks arī var būt ļoti atšķirīgs atkarībā no lietas? 

Jā, tas ir atkarīgs no lietas. Likums nosaka, ka 14 dienu laikā jābūt pilnam tiesas spriedumam, bet, izvērtējot konkrētus apstākļus, tiesnesis šo laiku var pagarināt. Tikai tiesnesis var pateikt, cik ilgs laiks viņam nepieciešams konkrēta sprieduma uzrakstīšanai. 

Sprieduma sagatavošanā var palīdzēt arī tiesneša palīgs? 

Palīgs ir tiesneša “labā roka”. Katram tiesnesim ir sava individuāla pieeja sadarbībā ar palīgu. Mans palīgs parasti meklē judikatūru lietā, Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, normatīvo bāzi tam, kas man būs nepieciešams turpmākajam darbam. Palīgs sagatavo atbilžu projektus iesniegumiem, pieteikumiem lietā. Mēs apspriežam visu to, ko es ikdienā lietā daru, bet neapspriežam personai piespriežamo sodu un to, vai viņu atzīt vai neatzīt par vainīgu - tas ir tikai tiesnešu ziņā, to savā starpā var apspriest tikai tiesneši. Tas ir apspriežu istabas noslēpums.

Ir bijuši gadījumi, kad iekšējā sajūta saka, ka apsūdzētais ir vainīgs, bet sodu to vai citu iemeslu dēļ piespriest nevar? 

Tiesnesis ir pakļauts tikai likumam, un uz iekšējām sajūtām lietu skatīt un spriedumu rakstīt nevar. Varbūt sabiedrība to var darīt, bet es kā tiesnesis ne.

Man ir jāskatās, vai pierādījumi apstiprina personas vainu vai neapstiprina, man cita varianta nav.

Tāpēc ne vienmēr tiesas spriedums, kas ir likumīgs, sabiedrībai šķitīs taisnīgs un liksies, ka taisnīgums nav panākts, lai gan šis spriedums atbildīs likumam.  

Varat aprakstīt klasisku savu darba dienu, kāda tā ir visbiežāk? 

Pašlaik man ir lielas lietas iztiesāšana, kura notiek četras reizes nedēļā. Tiesas sēde sākas pulksten 10 un beidzas 16. Pirms lietas apskatos, vai nav iesniegti kādi jauni pieteikumi, lūgumi, iesniegumi, izlemju, kas šajā tiesas sēdē ir darāms, ko esam darījuši iepriekšējā sēdē, jo ir svarīgi neatkārtoties un zināt, kas bijis. Pēc tiesas sēdes klausos audio protokolu, noklausos svarīgākās izteiktās atziņas, piefiksēju tās. Piektdienā šī lieta netiek iztiesāta, tāpēc piedalos citu lietu iztiesāšanā pie kāda kolēģa vai pārskatu visus dokumentus šajā lielajā lietā, plānoju nākamo tiesas sēdi. Dažkārt izmantoju šo dienu mācībām. Ja šobrīd būtu vairākas skatāmās lietas, kurām arī jāgatavo spriedums, tad klasiskā diena izskatītos citādāk. Pašlaik mana darba ikdiena neraksturo tipiska apelācijas instances tiesas tiesneša darba dienu. 

Mēdz gadīties arī kādas izbraukuma tiesas sēdes, lai novērtētu un pārbaudītu situāciju klātienē? Ja ne šajā, tad citās lietās? 

Rajona tiesā man bija gadījums, kad iztiesāju auto avārijas lietu, kurā persona apgalvoja, ka situācija, kādu to bija fiksējis ceļu policists, nebija iespējama. Persona apgalvoja, ka pēc ceļu policijas uzzīmētās shēmas nemaz nebija iespējams izbraukt. Nolēmām veikt eksperimentu, braucām uz notikuma vietu, persona rādīja, kur bija braukusi, policija to visu koriģēja un tiesa fiksēja protokolā. 

Kas Jums patīk savā darbā un rada gandarījumu? 

Gandarījumu sagādā tas, ja mans spriedums lietā augstākas instances tiesā ir atstāts negrozīts.

Tad ir sajūta, ka esmu lietu spriedusi tiešām pareizi. Protams, var būt situācijas, kad spriedumu atceļ kādā daļā. Tā dažkārt gadās. Apelācijas instancē pārskatām rajona tiesas spriedumus, un nereti ir tā, ka tur tiesnesis visu lēmis pareizi, bet tiek samazināts sods, jo ilgajā lietas skatīšanas laikā mainījušies apstākļi, normatīvie akti, kādas nianses. To nevar uzskatīt par brāķi tiesneša darbā. Citādi izspriesta lieta un citādi novērtēti pierādījumi ne vienmēr liecina par brāķi, bet tiesnesim tas, protams, nerada gandarījumu, ja viņa un viņa kolēģu vērtējums pierādījumiem, nav bijis pieņemams nākamajā tiesu instancē vai tie tiek vērtēti pretēji. Taču augstākas tiesu instances vērtējums ir arī juridiska tiesu dialoga sastāvdaļa.

Kādiem jaunajiem cilvēkiem Jūs ieteiktu sākt mērot ceļu, kas varētu novest līdz tiesneša mantijai? Kādām īpašībām un personības iezīmēm jāpiemīt? 

Jaunības maksimālismā dažkārt šķiet, ka var darīt visu un nekas nav grūti, taču nepietiks ar to, ka būs absolvēta augstskola, jārēķinās, ka tiesnesim būs jāmācās visu mūžu. Jābūt pacietīgam, jāspēj iziet no stresa situācijām, kuras tiesas sēdēs gadās bieži, kad ir ļoti emocionāli procesa dalībnieki vai pats notikums ir ļoti emocionāls. Ir jāspēj noskaņoties sarežģītas lietas iztiesāšanai, plānot savu laiku. 

Rakstot spriedumu, ir būtiskas koncentrēšanās spējas vai prasme apstrādāt arī liela apjoma informāciju un sintezēt tās esenci? 

Spriedumam jābūt tādam, kuru var saprast tie, kuri nav saistīti ar jurisprudenci, jo bieži vien spriedumos tiek izmantoti juridiski termini un izteicieni, kas citiem nav saprotami. Nereti spriedumi ir ļoti gari.

Uzskatu, ka tiesnesim ir jāspēj savu domu izklāstīt īsi, kodolīgi un saprotami.

Tas ir jāmācās visa mūža garumā. Ar šo prasmi – formulēt domu precīzi, koncentrēti un īsi – nepiedzimst.

Vai labu sacerējumu rakstīšana skolā ir labs rādītājs? 

Ne vienmēr. Man tā nebija. Pie maniem sacerējumiem skolotāja parasti rakstīja "Tribīnes runa!" vai "Avīžraksts!", tādēļ to vērtējums nebija augstākais. 

Izvēloties kļūt par tiesnesi jau jaunībā, cilvēkam jābūt diezgan pārliecinātam par savu izvēli, ņemot vērā to, ka tiesneši tiek iecelti uz mūžu?

Tiesnesis tiek iecelts uz mūžu. Taču šīs profesijas izvēle nav “akmenī iecirsta”. Tas nenozīmē ka būsi tikai un vienīgi tiesnesis. Šo profesiju ir iespējams mainīt, cits jautājums, vai vajag, ja esi apguvis šo sarežģīto darbu. Ir tiesneši, kuri ir mainījuši savu tiesneša mantiju pret advokāta talāru vai prokurora mantiju. 

Bet kādam hobijam vēl atliek laiks arī tiesnesim? 

Hobijam ir noteikti jābūt, bez hobijiem nevar dzīvot! Domāju, ka visiem tiesnešiem tādi ir. Mans hobijs ir zirgi, man tie ir patikuši jau kopš bērnības. 

No tiesnešu puses nemitīgi ir algu paaugstinājuma pieprasījumi, no otras puses, daļa sabiedrības to varbūt nesaprot, jo ne visās nozarēs ik gadu ir līdzīgs algu kāpums. Pēc jūsu domām, atalgojums tiesnešiem ir atbilstošs? 

Situācija atalgojuma jautājumos uzlabojas. Es uzskatu, ka atalgojums tiesnešiem ir atbilstošs atalgojumam, kāds tas ir valsts sektorā konkrētajā ekonomiskajā situācijā. Protams, jebkurš vēlētos lielāku atalgojumu, bet es nekādā mērā negribētu teikt, ka tiesnesim atalgojums šobrīd valsts sektorā ir zems. Tā nav!