Kā Tu izvēlējies strādāt šajā jomā un apguvi šo profesiju?

Man skolā bija ļoti labs vēstures skolotājs. Stundās stāstīja stāstus nevis lasīja priekšā mācību grāmatā rakstīto. Studēju Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Muzejā nonācu pavisam nejauši. Sāku strādāt privātskolā par vēstures skolotāju. Vienai no kolēģēm mamma strādāja Latvijas Kara muzejā un pastāstīja, ka tiek meklēts muzejpedagogs. Es, garām ejot, iegāju muzejā parunāt par šo vakanci. Todien no muzeja iznācu jau ar parakstītu darba līgumu. Pēc pusgada darba sapratu, ka šī ir tā vieta, kur es nemitīgi iegūstu jaunas zināšanas un attīstu jaunas prasmes. Savukārt skolā es tikai atdevu savas zināšanas citiem, un viegli varēja ieslīgt rutīnā. Tādēļ no skolas aizgāju un turpināju strādāt tikai muzejā. Jāsaka, ka liela loma bija tam, ka šī muzeja tematika mani patiešām interesēja. Studijās zinātniskā darba tēmu izvēlējos saistītu ar Ziemsvētku kauju vietu kā kultūrvēsturisku objektu. Muzejā varēju piekļūt visiem nepieciešamajiem avotiem.

Vai ir nepieciešams papildus mācīties?

Jāteic, ka muzeoloģija kā izglītība ir ļoti teorētiska. Būtībā visu par muzeja reālo ikdienas darbu tu uzzini, tikai uz vietas strādājot. Strādājot muzejizglītībā vai muzeja sabiedriskajās attiecībās, ir jāsaprot muzeja pasaule, nevari strādāt tikai kā pārdevējs vai reklamētājs. Vēstures muzejos sabiedrības attiecību speciālistiem pamatā jābūt vēsturnieka izglītībai. Nezinot vēsturi, tu nevari radoši strādāt.  Otra izglītība var būt sabiedriskajās attiecībās vai valodniecībā, mākslas vēsturē.

Latvijā notiek ļoti daudzas konferences par vēstures tematiem. Tās nepieciešams apmeklēt, lai tu turētos līdzi laikam. Nevar ieslīgt pašapmierinātībā, konkurence starp muzejiem ir spēcīga. To ļoti labi var redzēt kaut vai Muzeju naktī. Mums muzejniekiem ir pašiem savs sabiedrisko attiecību nodaļu vadītāju klubiņš, kur pārrunājam savas aktualitātes, dalāmies pieredzē.

Katru vasaru Baltijas muzeoloģijas skola rīko kursus jaunajiem muzeju darbiniekiem. Katru gadu Kultūras ministrija rīko seminārus „Muzeja ABC” – pusgadu garus kursus, kuru nobeigumā jānokārto ieskaite. Neatkarīgi no tā, par ko tu muzejā strādā, tu mācies par visiem procesiem muzejā. Mūsu muzeja politika paredz, ka ikvienam muzeja vēsturniekam, neskatoties uz viņa amatu, ir jāspēj vadīt ekskursijas, jāspēj runāt ar auditoriju. Var būt tas ir nežēlīgi, jo ne katrs to var izturēt, bet tāda ir darba ikdiena muzejā. Mūsu muzejs dod ļoti vērtīgu pieredzi jaunajiem speciālistiem. Varu teikt, ka ieraksts CV „Latvijas Kara muzejs” ir kā kvalitātes zīme, kas apliecina, ka šis būs labs darbinieks arī citā muzejā.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Jāsaka, ka Latvijas muzejos interaktīvas nodarbības ir ienākušas salīdzinoši nesen. Biju viens no pirmajiem, kas teica, ka jāļauj apmeklētājiem pašiem izjust vēstures notikumi nevis tikai jāstāsta sagatavots teksts. Veidoju nodarbības-aktivitātes par Latviešu strēlniekiem Tīreļpurvā. Tās bija ļoti pieprasītas – 6 stundas reālos apstākļos apstaigājām kaujas vietas ar stāstiem par vēstures noteikumiem. Atceros, ka sākumā tā bija liela cīņa ar tradicionāliem uzskatiem. Manuprāt, pozitīvi ir tas, ka Latvijā, atšķirībā no ārzemēm, pašlaik tiek ievērots līdzsvars starp atraktivitāti un izglītojošo darbu. Muzejpedagoģijas darbs ir orientēts uz vecumposmam un skolas programmai atbilstošu izglītojošu programmu veidošanu. Var teikt, ka mans darbs ir plānot un organizēt procesu, lai muzejs varētu sniegt šos izglītojošos pakalpojumus. Pētu mācību programmas un skatos, kuras tēmas mums vajadzētu atspoguļot savās programmās. Tām arī izstrādājam nodarbības. Tad dodu kolēģiem uzdevumu sagatavot programmu attiecīgai vecuma grupai par konkrēto tēmu. Viņi, izmantojot visus muzeja materiālus, gatavo programmu. Es palīdzu, piekoriģēju, ja nepieciešams. Sagatavotos scenārijus apspriežam kolektīvi. Zinātniskā padome izvērtē muzeja programmu saturisko pusi, es izvērtēju pedagoģisko pusi. Reizēm nākas pat 2 līdz 4 reizes pārstrādāt programmu, līdz tā ir atbilstoša konkrētajai auditorijai un pietiekoši atraktīva.

Citos lielos muzejos ir atsevišķa komunikāciju nodaļa, kur katram speciālistam ir savs darba uzdevums. Mums ir apvienota sabiedrisko attiecību un izglītības darbs vienā nodaļā. Paši gan izstādes veidojam, gan vadām izglītojošo darbu un organizējam pasākumus, gan nodarbojamies ar sabiedriskajām attiecībām.

Muzeja lielā pamatekspozīcija pastāv jau 10 gadus un tai ir izveidota ekskursija. Papildus izstrādājam dažādas nodarbības skolēniem un jebkurām interesentu grupām. Nereti nodarbībās izmantojam krājuma priekšmetus, kurus dalībnieki var arī aptaustīt. Izstāžu nodaļa strādā ar īslaicīgajām izstādēm. Piemēram, pašlaik top izstāde par medībām. Arī tai ir jāgatavo stāstījums apmeklētājiem. Kad tas būs tapis, tiks novadīta paraugekskursija kolēģiem.

Mūsu darbam ir stingri atskaites punkti – Latvijas vēstures notikumi. Mums ir filiāle Ziemassvētku kauju muzejs un O.Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītes”. Arī šajās vietās jāorganizē pasākumi. Katru gadu cenšamies kaut ko jaunu ieviest, taču vienlaikus veidojam arī tradīcijas.

Kāda ir Tava darba ikdiena?

Man ir projektveida darbs, kur plānoju uzdevumus un sadalu tos citiem darbiniekiem, pārraugu, vai viss iet kā nākas. Pašreiz organizēju pasākumus, kas būs veltīti Latvijas policijas 95.gadadienai. Paralēli tam jāiesaistās medībām veltītās izstādes iekārtošanai. Pēc 2 nedēļām būs Muzeju nakts. Tam visam pa vidu vadu arī ekskursijas. Mūsu muzejā vienlaicīgi var novadīt 12 ekskursiju grupas. Dienā var būt pat 40 – 50 ekskursijas. Lielos pasākumos koordinēju darbu ar grupām. Katram no muzeja speciālistiem ir klientu grupas, ar kuriem viņiem veicas labāk – piemēram, kāds prot veiksmīgi darboties ar jaunākiem bērniem, kādam padodas darbs ar pensionāriem. Man jāspēj ātri orientēties situācijā un „piespēlēt” katrai apmeklētāju grupai atbilstošāko gidu.

Izglītojošās nodarbības vadot, ir 2 stundas jāgatavojas, lai novadītu 40 minūšu nodarbību. Jāsagatavo telpa, eksponāti un darba lapas, jāpārģērbjas, jāiejūtas tēlā. Pats strādāju ar studentiem un vidusskolēniem, vadu viņiem vēstures stundas muzejā. Piemēram, šodien būs literatūras stunda muzejā, kur es stāstīšu par literātiem-karavīriem.

Nemitīgi esmu lietas kursā par to, kas notiek muzejā. Nevar sēdēt kabinetā, jākomunicē ar kolēģiem. Rakstu preses relīzes par lielajiem pasākumiem, piemēram, pašreiz par unikālajiem dāvinājumiem muzejam. Administrējam mājas lapu, darbojamies ar Facebook un draugiem.lv. Pats es vairāk virsuzraugu šo darbu un atgādinu kolēģiem, lai atjauno informāciju. Jāseko līdzi, lai jaunumi parādās arī Twitterī, jo jaunās tehnoloģijas un sociālie tīkli ir tas, kas jāienes arī muzeja ikdienā. Tev jāsaprot, kā atrast un uzrunāt konkrēto mērķauditoriju, kurai muzeja produkts ir domāts – nākas meklēt caur datubāzēm, biedrībām, preses izdevumiem u.tml. Cenšos muzeju iekļaut arī jaunas, aktuālas aktivitātes, piemēram, ieaicināju muzejā geocaching.

Divas reizes gadā mūsu nodaļa rīko padziļinātus kursus skolotājiem, kur stāstam par muzeja jaunumiem, par izpētītajām tēmām, rādām eksponātus. Gatavojam materiālus latviešu skolām, kuras atrodas ārzemēs. Visam pa vidu rakstu pētnieciskos darbus.

Manā pārziņā ir arī darbs ar sponsoriem un sadarbības partneriem, kuri mums nepieciešami, lai taptu pasākums vai izstāde. Jāprot gan sameklēt vajadzīgie cilvēki, gan pārliecināt viņus piedalīties mūsu pasākumos, kas reizēm sākotnēji izklausās pēc īstas avantūras.

Kādas prasmes un rakstura īpašības ir nepieciešamas, lai labi veiktu šo darbu?

Skolā labi jāapgūst latviešu valoda. Jāprot gramatiski pareizi runāt un rakstīt. Svarīgas ir arī datorprasmes un iemaņas veidot prezentācijas. Protams, vēstures zināšanas ir ļoti svarīgas. Tās būs vienas no galvenajām, kuras pārbaudīs jau atlases intervijā.

Tu nevari būt baltrocītis vai strikti veikt tikai savus tiešos darba pienākumus. Ja ir jāver vaļā izstāde, tad nereti ir jāņem rokās āmurs vai slota un jāpiedalās kopīgajā darbā. Ja tu tajā nepiedalies, jo tas nav „tavs darba pienākums”, tu iegūsti sliktu darbinieka reputāciju.

Pedagoģiskais darbs nereti ir klupšanas akmens, jo mēs studējot pierodam rakstīt zinātniskus referātus. Taču muzejā mums jārunā ar dažādām auditorijām viņiem piemērotā, saistošā valodā. Trūkst izpratnes par pedagoģiju, par to, kā izglītības process notiek skolā, kādi ir izziņas procesi un uztvere dažādos vecumposmos.

Kādi ir vislielākie izaicinājumi šajā darbā?

Šis nav klasisks biroja darbs. Ļoti maz atelpas brīžu. Visu laiku ir nebeidzama skriešana. Arī brīvdienās un svētkos. Tu ne vienmēr vari rēķināties ar ieplānoto atvaļinājumu. Nav laika izbaudīt pasākumu. Tikko viens beidzas, tev jāgatavojas nākošajam. No tevis visu laiku prasa kaut ko jaunu. Nemitīgi ir jābūt radošam ar neizsīkstošām izdejām. Jāprot komunicēt. Jābūt milzīgai enerģijai, nekad nedrīksti atslābt. Esi kā uzvilkta atspere. Jāspēj ātri pārslēgties. No rīta jānovada nodarbība skolēniem, pēcpusdienā jāsniedz intervija un jākrāmē eksponāti, vakarā jālasa lekcija zinātniekiem. Vārdu sakot, ir liels izdegšanas risks.

Kas šajā darbā sagādā gandarījumu?

Kad no apkārtējiem (gan kolēģiem, gan apmeklētājiem) dzirdi, ka šis gan ir bijis ļoti labs pasākums. Reizēm nav laika pat kopīgi pie kafijas tases apspriest paveiktu, bet tu redzi, ka kolēģiem patīk šī lieta. Gandarījums, ka cilvēki ierodas uz pasākumu un nāk atkārtoti. Kad zvana un prasa konkrētas ekskursijas nevis vienkārši jautā, ko mēs varam piedāvāt.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kuri gribētu apgūt šo profesiju?

Daudzās skolās ir skolu muzeji, muzeju pulciņi, kuros var aktīvi darboties. Pats esmu iesaistījies skolu muzeju asociācijā. Skolu muzeju biedrība organizē kursus, skolotāji apmāca jauniešus vadīt ekskursijas par skolas vēsturi, arī svešvalodā. Šeit māca, kā aprakstīt priekšmetus, kā vākt eksponātus. Jā kāds grib izmēģināt vai šis būs tas darbs ar ko saistīt savu dzīvi, tad vispirms jauniešiem ieteiktu pamēģināt aktīvi iesaistīties skolas un skolas muzeju dzīvē un mēģināt uzorganizēt kādu pasākumu vai izveidot izstādi.