Intervija ar  Induli Brauneri,

AS Latvijas valsts meži, Meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītāju

Kā izvēlējāties šo profesiju?

Esmu kreilis un loģiski, ka padomju laikos pamatskolā centās mani pārmācīt, bet nekas jau nesanāca. Tajā laikā, 80-jos gados, uzskatīja, ka kreilim strādāt ar mehanizētiem darba galdiem ir bīstami, tāpēc likumsakarīgi, pirmo sapni par galdniecības studijām man nācās atlikt. Interese par koku un tā apstrādi man nāk no tēva, jo viņš bija galdnieks. Mājās bija darbnīca, man patika un aizrāva visi darbi, bet, kad tētis redzēja, ka es visus instrumentus ņemu kreisajā rokā, no savas pieredzes viņš paredzēja, ka, šo darbu darot ikdienā, gūšu daudz traumas. Padomju laikos par privātu galdniecību varēja pat nesapņot un, strādājot mēbeļu fabrikās, kreiļiem lielāks traumatisma risks bija neizbēgams. Tolaik, kad gāju pamatskolas pēdējās klasēs, tētis strādāja Ogres mācību centrā, kur apmācīja jaunos galdniekus un jaunos mežsaimniekus. Tur darbojās pulciņš „Jaunie naturālisti”, kur iepazinu koku no citas puses - kā bioloģiju, mežsaimnieciskos darbus un mežizstrādi.

Man padevās bioloģija, patika izzināt un saprast dabā notiekošos procesus. Kā, kad un kāpēc zied puķes, dīgst sēklas, ar ko atšķiras sūna no ķērpja, koks no koka, graudzāle no puķes.

To redzot, vecāki mani sāka virzīt uz mežsaimnieka profesiju. Izvēle bija likumsakarīga. Par to arī varu pateikt paldies saviem vecākiem!

Galdniecība joprojām ir palikusi man kā hobijs, jo no tēva esmu mantojis viņa mūža lolojumu - amatnieka darbnīcu.

Kā un kur ieguvāt izglītību?

Beidzot pamatskolu, iestājos Ogres Valsts tehnikumā, tolaik Ogres meža tehnikumā – mežsaimniekos. Tehnikuma laikā izgāju praksi Birzgales mežsaimniecībā. Pēc tehnikuma iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai studētu mežsaimniecību.

Tā kā prakses laikā biju atstājis labu priekšstatu par sevi, Ogres virsmežzinis pēc tehnikuma beigšanas mani uzaicināja strādāt par mežziņa vietnieku.

Šajā amatā nostrādāju pusgadu, jo 1. septembrī sāku studijas universitātē. Mežziņa amatā galvenokārt bija darbs ar dažāda veida nomenklatūras dokumentiem. Tur arī guvu pirmās iemaņas meža darbos - zāģēt ar krūmgriezi, stādīt jaunaudzes, cirsmu gatavošanas un vērtēšanas darbus.

Universitātē mācījos ar mērķi gūt zināšanas, biju apzinīgs. Profesors Imants Liepa sadarbojās ar mežzinātniekiem un reiz studentiem piedāvāja iespēju izstrādāt bakalaura darbu par  priežu sveķu vēža ietekmi uz koka dzīvotspēju. Tematika likās interesanta, un es šim piedāvājumam atsaucos. Strādāju kopā ar jaunajiem zinātniekiem, kas paralēli darbam studēja universitātes doktorantūrā. Tā bija ļoti vērtīga pieredze un arī neliels ienākuma avots. Beidzu universitāti ļoti labi un atsaucos piedāvājumam strādāt Mežierīcības institūtā (toreiz tā bija Valsts meža dienesta struktūrvienība) par meža taksatoru, kurš veic meža vērtēšanu - sadala mežu viendabīgos nogabalos, apraksta tur augošās koku sugas, vecumu, augstumu un citus raksturojošos rādītājus.

2000. gadā notika meža pārvaldes institucionālā reforma, kuras rezultātā tika izveidots jauns uzņēmums - akciju sabiedrība „Latvijas valsts meži”. Pateicoties savai pieredzei meža aizsardzības jautājumos, kuru guvu izstrādājot bakalaura darbu mežzinātnes institūtā „Silava”, saņēmu piedāvājumu strādāt par meža aizsardzības speciālistu Latgales un Vidusdaugavas reģionos. Kopš 2003. gada esmu vienīgais meža aizsardzības speciālists uzņēmumā. Atbildu par valstij piederošā meža veselības stāvokli sekoju līdzi meža bojājumu dinamikai un izstrādāju rekomendācijas to ierobežošanas pasākumiem.

Kādi ir Jūsu pienākumi?

Mani pienākumi iedalās divās galvenās jomās – meža aizsardzības procesa vadība un īstenošana un dažādi mežsaimniecības attīstības projekti, kuru ietvaros tiek izzināta meža aizsardzības problemātika. Piemēram, izstrādājot vai izmēģinot dažādus augu aizsardzības līdzekļus, pētām kukaiņu un augu slimības. Mans darbs ir meklēt iespējamos risinājumus meža bojājumu ierobežošanai un to nepieļaušanai. Rekomendācijām, jaunajiem līdzekļiem un darba metodēm jābūt ilgtspējīgām un tādām, kas neatstāj būtisku ietekmi uz vidi, bet tajā pašā laikā ir efektīvas, ierobežojot nevēlamo organismu vai to darbību. Kad nepieciešams idejas pārbaudīt praksē, organizēju projektus, kura īstenošanai seko līdzi uzņēmuma vadība. Lielāko daļu projektu īstenošanā sadarbojamies ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu „Silava”. Man kā projekta vadītājam ir jāsagatavo darba uzdevumi, jāatrod projekta īstenošanai piemērota vieta mežā, jāseko līdzi tā norisei, gādāju nepieciešamās atļaujas un informāciju, sekoju līdzi projekta dokumentācijai un sniedzu atskaites. Pašlaik manā pārraudzībā ir seši projekti.

Mans pienākums ir arī koordinēt iepirkumu procesu jaunaudžu aizsardzības repelentu, darba inventāra un aizsardzības līdzekļu sagādei. Organizēju arī apmācības darbiniekiem. Sniedzu konsultācijas – piemēram, kāpēc skuja ir ne tik zaļa vai lapa červeļaina? Kopīgi izanalizējam situāciju, lai kolēģi zina, kā strādāt tālāk. Veicu kontroles reģionos, lai saprastu kā meža aizsardzības process tiek īstenots mežā – vai ir izlikti putnu būri, vai ir ierīkotas un atjaunotas mineralizētās joslas uguns izplatīšanās ierobežošanai, vai repelenti ir lietoti atbilstoši noteiktajām kvalitātes prasībām un to nevarētu bojāt aļņi, brieži, stirnas, utt.. Tad ir darbs ar dokumentāciju birojā – iekšējās darbu organizēšanas kārtības, procedūras, darbu izpildes kvalitātes prasības, darba uzdevumu, vadlīniju izstrāde un to izpildes kontroles sistēmas izveide.

Piedalos dažādos komunikāciju projektos – eju uz skolām, bērnudārziem un stāstu par mežsaimniecību un meža aizsardzību. Lai papildinātu un uzturētu zināšanas savā nozarē, piedalos dažādos semināros un konferencēs.

Kam jāpievērš uzmanība skolā?

Latvijas Lauksaimniecība universitātē, lasot vieslekcijas, atbildu uz šo jautājumu tā, ka tiem, kas vēlas kļūt par labu mežkopi, ir jāpatīk bioloģijai kopumā. Jābūt interesei un izpratnei par tādiem procesiem kā augu augšana, veģetācijas periods, augšanas fāzes. Jāpārzina ekoloģija, organismu mijiedarbība - kurš ko ietekmē, kurā brīdī kāda suga kļūst par kaitēkli. Jāorientējas mikoloģijas un entomoloģijas pamatos (tās ir zināšanas par sēnēm un kukaiņiem). Jāpazīst meža apsaimniekošanas tehnoloģijas, tehnika un saimniekošana mežā kopumā – meža atjaunošanas, kopšanas un izstrādes darbi. Un pats par sevi saprotams, jāorientējas augu aizsardzība jautājumos, līdzekļos un metodēs kaitēkļu un slimību ierobežošanai.

Kādām ir jābūt rakstura īpašībām?

Vispirms ir jābūt izlēmīgam, jāspēj pieņemt patstāvīgus un argumentētus lēmumus. Kompetence iepriekš aprakstītajos jautājumos šajā situācijā ir obligāta. Jāpiemīt zinātkārei un spējai organizēt savu darbu patstāvīgi. Vajadzīga uzdrīkstēšanās, radošums un neatlaidība, tās ir neatņemamas īpašības darbā ar attīstības projektiem. Pašizglītošanās spēja ir nepieciešama, lai nepārtraukti celtu savu kompetences līmeni. Ikdienā jāsastrādājas ar kolēģiem vai citiem partneriem. Tas nozīmē, ka jābūt labām komunikācijas spējām. Jāmīl precizitāte un jāpārzina likumdošana. Jāpiemīt arī organizatoriskām spējām, jo vairumā gadījumu apmācības un seminārus organizēju pats. Jāpiemīt labām oratora spējām un prezentāciju prasmēm. Darbs ir daudzpusīgs un tas man patīk!

Atjaunots 2017. gada 17. februārī
Publicēts 2013. gada 10. jūnijā