Vai Tev jau skolas laikā bija doma, ka Tu varētu saistīt savu dzīvi ar izglītību?

Noteikti nebija. Ja man kāds vidusskolas laikā teiktu, ka es strādāšu skolā, es tam neticētu, varbūt pat justos mazliet aizvainota. Kāpēc tā, nemāku izskaidrot, bet šīs izjūtas atceros. Tomēr ar pedagoģiju manai ģimenei ir saistība vairākās paaudzēs – vecmammas brālis visu mūžu nostrādājis Smiltenes tehnikumā, bet mamma visu mūžu nostrādājusi tagadējā Daugavpils Universitātē, kas sākotnēji saucās Daugavpils Pedagoģiskais institūts.

Kāds bija Tavs ceļš līdz pedagoga un vēlāk – direktora vietnieka profesijai?

Es nāku no Daugavpils. Skolas laikā mūs bieži veda uz pasākumiem, tai skaitā uz Rīgu. Kad man bija 12 – 13 gadi, viens no tādiem pasākumiem notika Latvijas Universitātes (LU) Lielajā aulā. Atceros savas sajūtas, kad pirmoreiz nonācu LU ēkā – tās arhitektūra, īpaši plašās velves, tik ļoti mani iespaidoja, ka sapratu – es tur noteikti kādreiz atgriezīšos un studēšu. Šo domu tik ļoti biju ieņēmusi prātā, ka pēc vidusskolas pat nebija jautājumu, kur tālāk mācīties. Sāku studēt LU Filoloģijas fakultātē. Kāpēc tieši tur? Gribējās līdz pamatu pamatiem iemācīties valodu. Bieži tiek uzskatīs, ka filoloģija ir tāda diezgan gaisīga sfēra, bet es gribētu šo uzskatu atspēkot, jo valoda ir strukturēta un precīza zinātne ar spēcīgām likumsakarībām un shēmām. Tad sekoja piedāvājums iet strādāt par skolotāju Rīgas 4. vidusskolā. Tas bija izaicinājums, jo man bija tikai 19 gadu, es vēl mācījos universitātes dienas nodaļā. Tā nu es nokļuvu skolā.  Universitāti pabeidzu, apprecējos, piedzima meitiņa. Atgriezties gada vidū tajā pašā skolā nesanāca, bet biju apņēmusies turpināt strādāt, tāpēc sāku zvanīt skolām un jautāt, vai nav kāda brīva vakance. Bieži vien cilvēks pats sākumā nesaprot, par ko viņš grib kļūt. Ar laiku liktenis visu saliek pa vietām, un tas notiek īstajā brīdī. Tā es nokļuvu profesionālajā izglītībā – sākumā kā skolotāja, grupas audzinātāja, pēc tam metodiķe, kamēr nonācu līdz direktora vietnieces amatam. Arodvidusskola, kur ilgus gadus strādāju un uzkrāju pieredzi, reorganizācijas gaitā tika optimizēta, likvidācijas process bija sāpīgs un iztukšoja, bet vienlaikus arī norūdīja, un tad arī atklājās jauni dzīves apvāršņi un man radās jauni darba izaicinājumi Rīgas Valsts tehnikumā – sākumā kā izglītības metodiķei, bet diezgan ātri darbu turpināju kā direktores vietniece.

Kādi ir Tavi amata pienākumi? Vai arī direktora vietniekam sanāk darīt kaut ko no skolotāja darba?

Esot šajā amatā, būt par skolotāju man nesanāk vairs pilnīgi nemaz. Taču tikšanās ar audzēkņiem notiek nepārtraukti, jo viss darbs skolā ir virzīts uz audzēkni. Manā pārziņā ir sadarbība ar darba devējiem, uzrunāju uzņēmējus par praksēm jauniešiem. Šobrīd pedagoģijā liela aktualitāte ir darba vidē balstītas mācības. Tas nozīmē, ka tiek apgūtas zinības ne tikai skolā, bet ir iespēja iekļauties reālā darba vidē uzņēmumā, tajā apgūstot gan praktiskās iemaņas, gan daļu teorijas. Tā ir pavisam jauna mācību forma.

Mana ikdiena lielā mērā ir arī darbs ar dokumentiem – gan iekšējiem (skolas), gan arī dokumentāciju no valsts vadošajām institūcijām.

Gatavoju arī dažādus nepieciešamos pārskatus. Reizēm pie datora paiet puse vai pat vairāk no darba laika. Ikdienā strādāju ar struktūrvienību un nodaļu vadītājiem, arī profesionālie konkursi ir manā pārziņā.

Vai uzņemies kādas papildu funkcijas, ja skolas direktore ir atvaļinājumā?

Direktore man un citiem vietniekiem ir deleģējusi katram savas pastāvīgas funkcijas – ir vietnieks attīstības jomā, vietnieks mācību procesa organizācijas jomā un es, kas esmu atbildīga par darba vidē balstītu izglītību un mūžizglītību. Šīs jomas un darba apjomi paliek mūsu ziņā neatkarīgi no tā, vai direktore ir darbā vai atvaļinājumā.

Vai Tavs darbs vienmēr iekļaujas precīzā darba laikā?

Skolotāja darbs vispār ir misija. Tas, ka reizēm sanāk strādāt arī ārpus oficiālā darba laika – jā, tā ir taisnība. Reizēm darba diena ir bijusi tik spraiga, ka vienkāršāk ir paņemt kādus darbus uz mājām un klusi un rāmi tos izpildīt. Man vienmēr līdzi ir klēpjdators, tāpēc varu pieslēgties darbam jebkurā situācijā. Taču tas nenozīmē, ka darbs aizņem visu manu laiku – ar ģimeni labprāt baudām kultūras pasākumus – teātra izrādes, izstādes, koncertus, ikdienā apmeklējam baseinu, ejam pastaigās, diezgan bieži arī ceļojam.

Ne visi pedagogi kļūst par vadītājiem. Kas noteica Tavu izvēli virzīties pa karjeras kāpnēm?

Laikam jau man piemita vadītājam nepieciešamās īpašības. Uzskatu, ka jebkura darbība, ideja ir jāstrukturē, jāveido kaut kāda sistēma. Jāprot vienmēr saskatīt vīziju un mērķi. Tai pat laikā jāsaglabā filozofisks miers, nedrīkst ļauties emocijām (uzvilkties). Un jāveic arī kontroles funkcija – ne jau tā, ka ej un pārbaudi, bet līdzdarbojoties. Esmu no spēlējošajiem treneriem, nevis tiem, kurš komandē.

Man patīk būt iekšā “mutulī” un darīt kopā. Tad, man šķiet, arī pārējie seko līdzi.

Es nekad nejaucu darbu ar privātajām attiecībām. Nedodu atlaides draudzības vārdā. Esmu ļoti prasīga, pirmām kārtām jau pret sevi. Man ļoti patīk arī novitātes – tiklīdz jūtu jaunas vēsmas, man noteikti to vajag.

Bez kādām īpašībām un prasmēm Tavā darbā nevar iztikt?

Svarīga ir precizitāte, uzņēmība, atsaucība. Man patīk vecais labais vārds – darba tikums. Es vienmēr cenšos iedomāties, kā justos otra cilvēka vietā. Atslēgas vārdi te varētu būt – lai cilvēks nav vienaldzīgs. Vai es visu protu? Noteikti nē, bet visu laiku mācos, nepārtraukti apgūstu jaunas prasmes. Ja kaut ko nezinu – nekaunos jautāt. Man vienmēr ir bijusi arī milzīga mīlestība pret bērniem. Arī savulaik skolā labprāt draudzējos ar bērniem, kas bija pāris gadus jaunāki – man patika palīdzēt, atbalstīt. Skolēni man ir teikuši – skolotāj, jums vienmēr atrodas laiks priekš mums. Esmu sapratusi, ka tas ir viens no svarīgākajiem faktoriem ne tikai šajā darbā, bet vispār dzīvē – lai būtu laiks kādam. Jo bieži it kā esam tepat, bet paejam viens otram garām, neiedziļināmies.

Vai vasaras periodā Tavs darbs atšķiras no pienākumiem mācību gada laikā? 

Uzreiz sagribējās pasmaidīt, jo parasti visiem šķiet, ka vasarās skolās iestājas klusums, nekas nenotiek. Patiesībā vasaras ir ārkārtīgi spraigas, jo tad jāveic liels darbs ar dokumentiem, pārskatiem un atskaitēm. Tiek pieņemti arī topošo audzēkņu dokumenti, bet, kas attiecas uz iestājpārbaudījumiem, tad tagad profesionālajās izglītības iestādēs tie ir samazināti līdz minimumam. Vasarā vairāk notiek arī plānošanas darbs, jo skolotāji pārsvarā ir atvaļinājumos. Lai gan situācija šobrīd mainās, jo esam iesaistījušies pieaugušo izglītības projektā. Tas nozīmē, ka mums arī vasarā diezgan intensīvi notiks nodarbības pieaugušo izglītības grupām. Tā ir tieši viena no manām atbildības sfērām.

Cik bieži Tev savā darbā jāapgūst jaunas lietas?

Nemitīgi un nepārtraukti - uz veciem lauriem dusēt nevar. Šajā darbā ir svarīgi uzturēt sevī dzinuli mācīties un vienmēr izzināt ko jaunu.

Kas Tev sagādā vislielāko gandarījumu?

Mans darbs ir interesants, nav rutīnas, nemitīgi nāk klāt dažādi jauninājumi. Man patīk arī cilvēki, kolektīvs, un es jūtos novērtēta. Šī ir profesija, kur nemitīgi notiek izaugsme. Strādājot skolā, vienmēr ir saskarsme ar bērniem un jauniešiem, tāpēc var teikt, ka skolotājs ir nevis savā īstajā vecumā, bet ar tādu kā jaunības labo zvaigzni pierē.

Un vai ir arī kādas grūtības, izaicinājumi?

Jā, protams. Reizēm idejas ir tādas, ko kolēģi ne vienmēr uzreiz gatavi pieņemt – pats iededzies momentā, bet citiem jāpaskaidro, jāpārliecina. Tas ir papildu darbs. Reizēm aprunājies ar vienu, otru un trešo, tad kodols izveidojas, un ideja aiziet tālāk.

Ar kuriem kolēģiem Tev ikdienā sanāk visciešāk sastrādāties?

Tie ir gan pārējie direktoru vietnieki, gan nodaļu un struktūrvienību vadītāji, metodiķi. Turklāt man ir arī divas lieliskas palīdzes.

Ko Tu varētu ieteikt jauniešiem, kas vēlētos strādāt šajā profesijā?

Es noteikti ieteiktu vērst skatu uz personiska rakstura kvalitātēm – jau no mazām dienām veidot godīgu attieksmi pret sevi un citiem, jo nav tā, ka ar gadiem var tikumus mainīt, kļūt citāds.  Ieteiktu arī mācīties matemātiku, jo šahs dzīvē jāspēlē visu laiku. Vajadzīgas analītiskās zināšanas un prasmes. Jāmācās labi, pamatīgi un kārtīgi, jo nekad nezini, kad tev būs vajadzīga fizika vai ķīmija. Jāapgūst valodas – jo vairāk, jo labāk. Šajā darbā no svara ir jebkura joma. Ja jaunietis var iesaistīties kādās aktivitātēs – labdarībā, brīvprātīgo darbā –, tad noteikti ir vērts to darīt, jo tas palīdz atklāt un nostabilizēt personīga rakstura kvalitātes.