Kā Tu nolēmi kļūt par policistu?

Kļūt par likumsargu man bija vēlme jau kopš bērnības, lai gan manas sākotnējās darba gaitas nebija saistītas ar policiju. Vēlāk, pateicoties tam, ka man pazīstami cilvēki strādāja policijā, man bija iespēja iepazīties ar viņu darbu, kā rezultātā arī es nolēmu pieteikties un pamēģināt. Darbs mani ieinteresēja un uz doto brīdi par izmeklētāju Valsts policijā strādāju jau sesto gadu.

Ar ko nodarbojas Galvenā kriminālpolicijas pārvalde?

Tā ir centralizēta pārvalde, kuras pārziņā ir sevišķi smagu noziegumu izmeklēšana visā Latvijā. Pārsvarā pie mums nonāk tieši sarežģītākie gadījumi, kas parasti izsauc arī plašu rezonansi sabiedrībā, tādi kā lielveikala Maxima traģēdija vai Rīgas pils degšana. Tāpat mūsu pārvaldes pārziņā ir starpreģionu un starptautisku noziegumu izmeklēšana.

Kāda ir Tava izglītība?

Esmu studējis Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un, lai sāktu strādāt par izmeklētāju, man Valsts policijas koledžā bija jāpabeidz tikai trīs mēnešu ilgi apmācības kursi “Policijas darbs”, jo nepieciešamo izglītību krimināltiesībās es jau biju ieguvis.

Ja persona vēlās kļūt par izmeklētāju, tad šobrīd augstākā juridiskā izglītība ir obligāts nosacījums.

Kā Tu nonāci līdz savam pašreizējam amatam? Kā vispār var kļūt par izmeklētāju?

Savu karjeru es sāku 2012. gadā kā Valsts policijas (VP) Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Latgales iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas inspektors. Šajā amatā strādāju līdz 2015. gadam, kad sāku strādāt par izmeklētāju VP Rīgas reģiona Kriminālpolicijas pārvaldē, bet 2016. gadā, iegūstot augstāku dienesta pakāpi – vecākais inspektors, pārgāju strādāt uz Galveno kriminālpolicijas pārvaldi. Ja jaunam darbiniekam ir nepieciešamā izglītība, tad viņš var izvēlēties strādāt par izmeklētāju vai operatīvo darbinieku. Es mērķtiecīgi vēlējos strādāt tieši par izmeklētāju, jo nākotnē apsveru savu karjeru turpināt prokuratūrā, un izmeklētāja darbs ar to ir visvairāk saistīts.

Ko dara izmeklētājs, kādi ir viņa pienākumi?

Izmeklētājs ir sākotnējā kriminālprocesa virzītājs. Pamatā mans darbs ir noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana.

Kā procesa virzītājam mans pienākums ir izvēlēties, kādas izmeklēšanas darbības ir nepieciešamas, kuras no tām ir primāras un kuras otršķirīgas.

Lieta ir jānoved līdz noteiktam loģiskam iznākumam: ja nav konstatēts noziedzīgs nodarījums – lieta jāizbeidz, savukārt, ja ir iegūti pierādījumi un persona ir notverta, lieta jānodod prokuratūrai, kura lemj par personas vainas pakāpi un soda piemērošanu. Pati svarīgākā ir pierādījumu iegūšana, jo uz tiem tiek balstīti lēmumi. Izmeklētāja atbildība ir ļoti augsta, jo tiek lemta personu turpmākā nākotne – sarežģītās un smagās lietās sodi var sasniegt vairākus desmitus gadu ieslodzījumā vai pat mūža ieslodzījumu.

Kurš uzņemas atbildību par kriminālprocesa rezultātu?

Lai gan tiešais priekšnieks sniedz norādījumus un prokuratūra uzrauga kriminālprocesa virzību, tomēr liela daļa atbildības gulstas tieši uz izmeklētāju. Jebkurš lēmums ir izmeklētāja atbildība, sākot no vienkāršām izmeklēšanas darbībām un beidzot ar personas aizturēšanu.

Cik būtiska ir citu kolēģu iesaistīšanās izmeklēšanā?

Kaut arī procesa virzītājs ir tikai viens, jānorāda, ka neviens kriminālprocess netiek izmeklēts vienatnē, rezultāts tiek panākts kopīgiem spēkiem. Tas nozīmē, ka izmeklētājam jāprot strādāt komandā, kur viņam kā procesa virzītājam vairāk jānodarbojas tieši ar kolēģu koordinēšanu un organizēšanu. No izmeklētāja darbībām un no tā, ko viņš uzskatīs par nepieciešamu, būs atkarīgs, ko darīs viņa kolēģi. Taču nav arī tā, ka es tikai pienāku un dodu kādam uzdevumu – pirms tam mums ir kopīga apspriede, kurā ikviens tās dalībnieks var dalīties ar savu pieredzi un ierosinājumiem, lai izlemtu, kā labāk izmeklēt konkrēto lietu un iegūt nepieciešamos pierādījumus. Mūsu nodaļas kolektīvs nav liels, tāpēc var teikt, ka izmeklēšanā iesaistās visi tās darbinieki.

Kur notiek Tavs darbs?

Galvenokārt strādāju savā kabinetā ar dokumentiem, taču diezgan bieži man jābrauc arī uz notikumu vietām, lai veiktu nepieciešamās izmeklēšanas darbības, tai skaitā apskates, pierādījumu izņemšanas, personu nopratināšanas, kratīšanas utt. Izmeklētājam ir jāizlemj, kādās darbībās piedalīties, lai nekavējoties varētu saņemt informāciju, kas ir būtiski brīžos, kad kāds lēmums jāpieņem ļoti ātri. Piemēram, ja jāizlemj vai šajā brīdī ir lietderīgi aizturēt kādu personu, jo Kriminālprocesa likums paredz, ka personu iespējams aizturēt tikai uz 48 stundām, un mums ir jāsaprot vai šajā laikā paspēsim pabeigt visas nepieciešamās darbības noziedzīga nodarījuma pierādīšanai, vai tomēr nogaidīt piemērotāku brīdi. Izmeklētājs dodas uz notikumu vietām, jo tieši procesa virzītājam vislabāk ir zināms, kas kriminālprocesam būs nepieciešams. Turklāt pēc tam ir daudz vieglāk strādāt ar materiāliem, kurus pats esi ieguvis.

Un kāds ir Tavs darba režīms?

Ikdienā tas ir astoņu stundu darbs, pārsvarā ar dokumentiem un lietiskajiem pierādījumiem. Taču, notiekot noziedzīgam nodarījumam, mans režīms lielā mērā kļūst atkarīgs no šī nodarījuma.

Ir bijuši gadījumi, kad pēc darba laika beigām es ierodos mājās un pēkšņi saņemu izsaukumu. Reaģēt uz to ir mans pienākums, es nevaru pateikt – nē, man tagad ir citi plāni.

Ja ir nepieciešams, atsevišķos gadījumos strādājam arī diennakti. Tas ir liels izaicinājums gan fiziski, gan garīgi, kā arī liels stress un liela atbildība. Taču pēc tam, atskatoties uz rezultātiem, ir gandarījums, jo redzi, ka vainīgā persona ir aizturēta un apcietināta. Tāpat ir bijuši arī gadījumi, kad, pateicoties mūsu darbībām, ir izglābta personas dzīvība.

Ar cik lietām viens izmeklētājs parasti strādā?

Mums lietu skaits ir mazāks, nekā reģionālo iecirkņu izmeklētājiem, kur reizēm vienlaicīgi var vairāku simtu lietu. Taču pēc lietu sarežģītības un sējumu daudzuma mūsu darba apjomu var pielīdzināt tam, kāds ir izmeklētājiem iecirkņos. Iecirknī, kur, visticamāk, nonāks jaunais darbinieks, kas gribēs strādāt par izmeklētāju, lietu specifika ir ļoti plaša, sākot no parastām, mazām zādzībām un beidzot ar slepkavībām, narkotisko vielu realizēšanu, krāpšanām un citām sarežģītām lietām. Taču iegūt plašu pieredzi un daudz zināšanu arī likumdošanas jomā var strādājot tieši iecirknī. Darbs iecirknī ir ļoti vērtīga skola nākotnei.

Kur vēl var strādāt izmeklētājs?

Tā kā izmeklētājam ir apjomīgs zināšanu loks, ārpus policijas viņam ir iespēja ieņemt dažādus amatus gan prokuratūrā, gan advokatūrā, gan tiesā, gan arī privātajā sektorā. Iespējas ir arī pašā policijā, kur izmeklētājiem var būt dažādas specializācijas – sevišķi smagos noziegumos, ekonomiskajos noziegumos utt. Tāpat izmeklētājs karjeru var turpināt citās tiesībsargājošās iestādēs. Izmeklētāji ir samērā pieprasīta profesija, tāpēc karjeras iespējas viņiem ir visai plašas.

Vai Tavā darbā ir arī riskanti momenti?

Izmeklētājam riski nav tik lieli, kādi tie ir operatīvajiem darbiniekiem vai kārtības policijas darbiniekiem.  Mūsu ekipējumā ir gan bruņu vestes, gan dienesta šaujamieroči, taču pastāv speciālās vienības, kas mēdz nodarboties ar īpaši riskantām situācijām – gan Alfa (red. – tagad Speciālo uzdevumu bataljons), gan pretterorisma vienība "OMEGA", kuri ir mūsu galvenie sabiedrotie, kad nepieciešama personu aizturēšana. Tomēr pilnībā riskus izslēgt nevar – bīstamas situācijas var gadīties pie aizturēšanām vai pratināšanām, un šādos gadījumos mēs izmantojam visu mums pieejamo ekipējumu, lai sevi aizsargātu.

Kādas īpašības ir svarīgas šajā darbā?

Manuprāt, pats galvenais ir attieksme pret darbu.

Cilvēki ir dažādi, bet neatkarīgi no tā vai tu esi emocionāls, vai ļoti mierīgs, ja tu esi mērķtiecīgs un nopietni noskaņots, tu vari paveikt ļoti daudz un iegūt labu pieredzi, lai kriminālprocesu novestu līdz rezultātam ātri un efektīvi.

Esmu arī redzējis, kā viena gada laikā izmainās kolēģi – kļūst savaldīgāki un pacietīgāki.

Cik svarīga izmeklētājam ir laba fiziskā forma?

Tas lielā mērā atkarīgs no katra personīgi, bet, strādājot policijā, ir diezgan plašas iespējas trenēties un nodarboties ar sportu. Likumā ir noteikts, ka ikvienam policistam – arī izmeklētājam, regulāri ir jāiziet fiziskās sagatavotības un medicīniskās pārbaudes.

Kas Tavā darbā ir pats grūtākais?

Laikam atbildība – par lēmumu pieņemšanu un par izmeklēšanas gaitu. Katrs otrais dokuments ir saistīts ar kāda lēmuma pieņemšanu, sākot ar pierādījumu izņemšanu un beidzot ar ierosinājumu par apcietinājumu. Par laimi, nepieciešamības gadījumā vienmēr ir iespēja konsultēties ar savu tiešo priekšnieku, kurš sniegs padomu. Tāpat vienmēr var apspriesties ar kolēģiem, kuru ieteikumi palīdzēs nepieļaut kļūdas.

Kā izmeklētājs var emocionāli norobežoties no darba, kad aiziet mājās?

Tas nav vienkārši, jo bieži ir tā, ka, arī atgriežoties mājās, domas kavējas pie darba jautājumiem un reizēm tieši mājās rodas kāda spoža ideja saistībā ar izmeklēšanu. Personīgi man atslēgties no darba palīdz ģimene, hobiji un īpaši sports.

Ko Tu ieteiktu jauniešiem, kurus interesē izmeklētāja darbs?

Sākot darbu, nebūs viegli, bet galvenais ir nepadoties.

Viss vienmēr nenotiks pēc plāna, varbūt vainīgo personu atbrīvos vai arī spriedums būs šai personai labvēlīgs, bet pēc šādiem gadījumiem nedrīkst padoties, vajag sevi uzmundrināt, ņemt vērā savas kļūdas, pilnveidoties un nebaidīties no izaicinājumiem.

Domāju, ka personai, kurai tas ir pa spēkam, šis būs ļoti aizraujošs darbs. Ja iepriekšējos darbos dažkārt nevarēju vien sagaidīt darba dienas beigas, tad šeit ir otrādi – darba diena beidzas tik ātri, ka to pat nepamanu. Turklāt man ir lieliski kolēģi, kuri jau ir kļuvuši par draugiem.