SIA kafejnīca

SIA Māksla un kafija rūpals ir kafejnīca, kurā bez kafijas, tējas un kūku nobaudīšanas var nopirkt arī interesantus mākslas priekšmetus, palaikam apskatīt kādu nelielu izstādi vai piedalīties kādā muzikālā vai literārā pasākumā. Uzņēmumā ir trīs darbinieki, bet lielu daļu ikdienas darba paveic pati kafejnīcas īpašniece Linda. Linda ieguvusi bakalaura diplomu uzņēmējdarbības vadībā un sākt savu biznesu izdomāja laikā, kad uz pusslodzi strādāja ASV vēstniecībā. Ideja par kafejnīcas un mākslas salona apvienošanu viņai iešāvās prātā ceļojot un tāpēc, ka Rīgā toreiz nekā tāda vēl nebija.

Kā radās biznesa ideja? Vai to mērķtiecīgi meklējāt?

Ideja par mākslas kafejnīcu bija mans sapnis jau ilgu laiku. Ārzemēs bija sanācis tādās iegriezties, un man ļoti patika tur valdošā gaisotne. Sapratu arī, ka tā ir laba biznesa stratēģija – būtu grūti izdzīvot tikai ar kafejnīcu vai tikai ar mākslas salonu, bet abu krustojums paplašina iespējas un arī apmeklētāju loku. Turklāt es uzskatu, ka Rīgā šādu kafejnīcu ar radošu gaisotni un personisku attieksmi katra apmeklētāja apkalpošanā joprojām ir pamaz.

Kāds bija biznesa sākums?

Īpaši savu ieceri paziņām neafišēju, taču no biznesa sākšanas īpaši nebaidījos. Tā varbūt ir jaunu cilvēku privilēģija: tu nezini, kur var „aplauzties” un reizēm dur tumsā ar domu – kā būs, tā būs. Es gan, protams, arī ieklausījos un ieklausos par sevi gudrāku cilvēku viedoklī, un laimīgā kārtā man lielu un sāpīgu biznesa mācību nav bijis.

Vai ir bijušas mazas mācības?

Jā. Piemēram, tā kā kafejnīca atrodas iepretim vienai augstskolai, gaidīju, ka pie manis iegriezīsies daudz studentu. Bet nekā! Viņiem augstskolā ir pašiem sava kafejnīca un sava pasaulīte. Toties pie manis labprāt nāk gan tūristi, gan apkārtējo biroju darbinieki, gan radoši noskaņoti cilvēki, kas vēlas mierīgā gaisotnē atpūsties, parunāties.

Kas biznesa sākšanā bija grūtākais un kas – salīdzinoši viegli?

Man bija sajūta, ka viss notiek kā tajā teicienā – visa pasaule sadodas rokās, lai notiktu tas, ko vēlos. Viss sākās ar to, ka ieraudzīju šīs telpas, ko īpašnieks tieši tobrīd iznomāja par samērīgu naudu. Tās nācās izremontēt, taču tas arī bija tas lielākais naudas ieguldījums. Finansiāli iztiku ar saviem un vecāku iekrājumiem, kopā ar draugiem paši krāsojām sienas un uzstādījām leti. Arī sākt sadarbību ar kafijas un kūku piegādātājiem un mākslas priekšmetu darinātājiem nebija grūti. Grūtības parādījās mirkļos, kad kā jau biznesa iesācējai likās, ka nu tik naudiņa nāk un var sākt tērēt. Tad mēneša beigās bija pagrūti savilkt galus un nācās sevi audzināt. Tagad cenšos pārāk neļauties šādai eiforijai. Tas var dārgi maksāt.

Vai izjūtat konkurenci?

Rīgā pamazām rodas arvien vairāk tādu vietu, kur kafejnīca nav tikai kafejnīca, bet ar kādu papildu vērtību. Bet tas ir ļoti labi. Es arī nevēlos savu biznesu izvērst plašāk par Māksla un kafija telpām, man nav tādu ambīciju. Taču jaunas idejas, protams, ir jādomā, lai cilvēki šo vietu uzskatītu par gana interesantu un patīkamu, lai nāktu te regulāri.

Kādas ir nākotnes ieceres?

Gribētos aktīvāk rīkot dažādus koncertiņus piektdienās, izstādes, arī kādu tematisku kino vakaru. Tāpat domāju, ka ar laiku noteikti sāksim paši cept kūkas un maizītes, ko patlaban pasūtām no vienas konditorejas.

Publicēts 2013. gada 26. martā