Pašnodarbinātais – auduma leļļu izgatavotāja

Inese savulaik mācījās lauksaimniecības tehnikumā, jo viņai patika saimniekošana sava vectēva lauku mājās un viņa sapņoja par nelielas zemnieku saimniecības izveidi. Tagad viņai ar vīru šāda saimniecība ir. Ienākumi tomēr nav visai lieli, tāpēc, lai nopelnītu papildus, Inesei radās ideja, kā savu hobiju – auduma leļļu darināšanu – pārvērst par uzņēmējdarbību. Viņa kļuva par pašnodarbināto un tagad izgatavo dažādus tēlus no audumiem, ko pārdod tirdziņos, veikaliem un kafejnīcām.

Kā vaļasprieks – auduma lelles – Jums pārvērtās par biznesu?

Ar šo lietu aizrāvos pirms pāris gadiem, kad joka pēc uztaisīju pāris lelles savām mazajām meitām. Sagribējās iemēģināt roku arī uz kaut ko lielāku, un izveidoju lielu auduma rūķi, ko novietojām savas mājas pagalmā. Kaimiņi pasūtīja līdzīgu rūķi arī sev, daudz atzinīgu vārdu dzirdēju arī no radiem un draugiem. Un sāku domāt – ja jau visiem paziņām mani tēli patīk, varbūt patiks arī svešiniekiem kādā tirdziņā. Vasarā pamēģināju šo to patirgot. Veicās labi, tāpēc piereģistrējos kā pašnodarbinātā un Ziemassvētku tirdziņam jau sāku gatavoties ar lielāku jaudu.

Vai tirdziņi ir vienīgās vietas, kur tirgojat savu produkciju?

Nē, vēl ir izveidojusies sadarbība ar dažiem veikaliem un kafejnīcām. Daļu es uzrunāju, piedāvājot savus darinājumus kā suvenīrus tirgošanai vai dekorus, daļa mani atrada paši – caur cilvēku atsauksmēm. Nesen pagasta centrā uzrīkoju arī nelielu savu leļļu izstādi. Cilvēki nāca un priecājās.

Kā ar ienākumiem no šāda rūpala?

Auduma lelles man ir kā papildu peļņa zemnieku saimniecībai. Lieka nauda nekad par ļaunu nenāk. Nekādu lielo biznesu ar šo lietu taisīt laikam tomēr nevar, jo tad jānodarbojas ar to vien un aktīvi arī jādomā par mārketingu, tirgošanu, partneru meklēšanu. Man jau tagad viena istaba pārvērtusies par darbnīcu! Ja to visu izvērš plašāk, tad, domāju, arī būtu jādibina SIA, un tas nozīmētu sarežģītāku grāmatvedību. Ar to man tā ir kā ir, bet kā pašnodarbinātā galā tieku tīri labi. Valsts ieņēmumu dienestā pirms tam arī palūdzu detalizētu konsultāciju, kas un kā jādara.

Vai leļļu darināšana prasa lielākus ieguldījumus?

Nē. Audumu gabali atrodas mājās vai saņemu no draugiem atgriezumus, jāpiepērk vienīgi papildmateriāli – drāts, līme, putuplasts utt. Tas nekādus lielos izdevumus neprasa. Galvenais ir „ieslēgt” savu radošo pieeju, lai katra lelle sanāktu interesanta un ar kaut ko sevišķa. Bet man patīk – es jau no bērnības brīvos brīžos mēdzu kaut ko savām rokām veidot.

Kas kļūšanā par pašnodarbināto bija grūtākais un kas – salīdzinoši viegli?

Kā jau minēju, pirms šī soļa speršanas aizgāju uz Valsts ieņēmumu dienestu un pakonsultējos, kas man jādara un jāzina, ja gribu būt pašnodarbinātā. Tāpēc no formalitāšu kārtošanas puses viss izdevās gludi. Grūtākais varbūt bija sadūšoties uz to pirmo tirgošanās reizi tirdziņā. Likās – nu jā, varbūt stāvēšu malā ar visām savām lellēm un neviens pie manis pat nepienāks. Ar mūsu saimniecībā izaudzētajiem labumiem parasti tirgojās vīrs. Taču cilvēki interesējās arī par maniem salmu darinājumiem, pirka. Un, pat ja tā nebūtu, es vismaz būtu tirgošanos izmēģinājusi un sapratusi, ka jādomā kas cits.

Publicēts 2013. gada 26. martā