Intervija ar Valdi Zilveri

 komponistu, Latvijas Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītāju

Kur esat apguvis komponista profesiju?

Manuprāt, Latvijā ir Eiropā vislabākā mūzikas apmācības sistēma, un to man teikuši arī daudzi ārzemju kolēģi. Jo mums ir trīs pakāpju muzikālā apmācības sistēma: 1) bērnu mūzikas skola (es mācījos Gulbenes mūzikas skolā, kur apguvu akordeona spēli); 2) mūzikas koledža (es mācījos Ventspils Mūzikas vidusskolas teorijas nodaļā) un 3) Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA). Ne visās, bet jau daudzās mūzikas koledžās, arī dažās bērnu mūzikas skolās fakultatīvi var apgūt arī kompozīcijas pamatus. Protams, lai kļūtu par profesionālu komponistu un iegūtu atbilstošu diplomu, vienīgā vieta, kur tas iespējams, ir Latvijas Mūzikas akadēmija. Tajā ir četru gadu apmācība bakalaura programmā, plus divi gadi maģistrantūrā. Agrāk, kad es to absolvēju – kompozīcijas nodaļā pie profesora Paula Dambja –, tā bija Latvijas Valsts konservatorija.

Tātad – cik gadu ir jāmācās, lai kļūtu par komponistu?

Vismaz piecus gadus bērnu mūzikas skolā, četrus gadus – mūzikas koledžā un vēl sešus gadus akadēmijā. Kopā piecpadsmit!

Kā radās vēlme kļūt par komponistu?

Visbiežāk tas notiek, mācoties mūzikas koledžā. Jo, absolvējot vidusskolu, jāsāk izšķirties par savu nākotnes profesiju. Arī es to izlēmu tieši šajā laikā.

Vai par komponistu var kļūt jebkurš, vai tas tomēr ir Dieva dots talants?

Es domāju, ka par komponistu nevar kļūt jebkurš. Ir jābūt talantam un tieksmei radīt ko jaunu un savu. Protams, nepietiek arī tikai ar talantu – ir jābūt meistarībai un amata prasmei, un to var iemācīties.

Kādiem priekšmetiem jau no bērnu mūzikas skolas gadiem īpaši jāpievērš uzmanība, lai vēlāk kļūtu par labu komponistu?

Pirmkārt, ir jāprot labi spēlēt klavieres, jo tas ir viens no instrumentiem, uz kuriem komponists pārbauda savas idejas.

Es bērnu mūzikas skolā mācījos spēlēt akordeonu, klavieres pamazām apguvu pats, bet mūzikas vidusskolā jau bija tāds priekšmets kā “Obligātās klavieres”, kas bija jāmācās visiem. Otrkārt, ir ļoti svarīgi labi mācīties solfedžo. Tas ir priekšmets, kas daudziem nepatīk, bet man gan ļoti patika. Tas ir dzirdes attīstīšanas pamatā, un komponistam dzirde ir ļoti svarīga. Treškārt, svarīga ir arī mūzikas vēsture, mūzikas literatūra, kas bagātina komponista pieredzi. Savukārt mūzikas vidusskolā ļoti svarīgi ir teorētiskie priekšmeti: perfekti jāpārzina harmonija, teorija, solfedžo, kas ir jau augstākā līmenī. Bet akadēmijā topošajiem komponistiem ļoti svarīga ir kompozīcija, harmonija, polifonija, muzikālā forma, instrumentācija, arī skaņdarbu analīze, laikmetīgā mūzika un kora rakstības pamati. Protams, arī mūsdienu kompozīcijas tehnikas. Es gribu pateikties savam izcilajam skolotājam Paulam Dambim, jo viņš man iemācīja rakstīt mūziku visdažādākajos stilos.

Kā uzsākāt profesionālās darba gaitas?

Man paveicās, ka 1989. gadā, kad absolvēju Latvijas Valsts konservatoriju, komponistu nebija tik daudz, kā tagad. Es neteiktu, ka tagad ir komponistu pārprodukcija, bet domāju, ka šodien komponistam atrast darbu ir daudz grūtāk, jo, manuprāt, pieprasījums nav tik liels. Man paveicās, ka savu vietu atradu teātrī. Jau studiju laikā spēlēju dažās Latvijas Nacionālā teātra izrādēs un man bija piedāvājumi rakstīt arī teātra mūziku. Un, protams, kad man piedāvāja darbu teātrī, biju ļoti laimīgs. Manuprāt, es savu nišu esmu atradis, lai gan – man patīk rakstīt arī kora un instrumentālo mūziku, darbojos arī nopietnās mūzikas lauciņā.

Kā jūs raksturotu tipisku komponista darbdienu?

Teātrī darbs ir komandā, un komanda šeit ir diezgan liela. Galvenais ir režisors, un mazsvarīgs nav arī aktieru ansamblis, kas piedalās izrādē.

Ja man jāraksta mūzika izrādei, darba process ir diezgan ilgs, jo nevar paredzēt, cik daudz laika prasīs mēģinājumu process, un cik laika atliks dziesmu rakstīšanai.

Ir bijis tā, ka vienu dziesmu uzrakstu 15 minūtēs, un ir bijušas reizes, kad dziesmai vajadzīgas arī vairākas dienas. Radošais process ir diezgan neparedzams, lai gan – repertuāra teātris iemāca iekļauties “darba laikā”. Mūzikā sasniegt pilnību nav iespējams, jo vienmēr gribas kaut ko uzlabot, uzrakstīt savādāk, bet teātris liek rēķināties ar termiņiem. Tas ir grūti, bet – tas ļoti labi organizē komponista darbu. Un teātris man to jau ir iemācījis.

Kāda ir komponista darba vide?

Mūzika var rasties ļoti negaidītos brīžos – iedvesma var atlidot, gan ejot gar Daugavmalu, gan braucot autobusā. Galvenais, lai šī vide būtu harmoniska, bez stresa. Jo mūzika ir tik smalka enerģētiska māksla, ka stresa apstākļos ir ļoti grūti kaut ko uzrakstīt. Kā teicis Aleksandrs Puškins: “Служенье муз не терпит суеты.”(red. Mūzika necieš stresu, nemieru). Tāpēc ir svarīgi atrast laiku, vietu un telpu, kur komponists radošam darbam var ļauties netraucēti. Šeit, teātrī, tas iespējams vien kabinetā vai studijā. Otrs variants – mājās.

Kādi ir “instrumenti”, ko komponists izmanto savā darbā?

Nepietiek tikai ar klavierspēles prasmi un mūzikas likumu pārzināšanu, ir jāpārzina arī elektronika un mūsdienu tehnoloģijas, kas ļoti ienākušas komponista ikdienā. Tagad notis raksta ar datora palīdzību, bet, atklāti sakot, man joprojām patīk tās pierakstīt ar roku. Es protu rakstīt arī ar datoru, bet ātrāk es rakstu ar roku.

Protams, tā ir ļoti liela priekšrocība, ja komponistam ir zināšanas arī kā skaņu režisoram –, lai zinātu, kā panākt sava skaņdarba “īsto” skanējumu.

Latvijas Valsts konservatorijā savulaik biju pirmais, kurš pasniedza elektronisko mūziku –, jo liktenis man bija devis iespēju to apgūt Dienvidilinoisas universitātē. Amerikāņi mums uzdāvināja pirmo kompjūteru un arī apmācīja, kā ar to rīkoties. To mācījos arī Čikāgas universitātē, un tā man bija ļoti laba skola. Protams, tehnoloģijas šodien ir tā attīstījušās, ka tas, ko savulaik mācīju saviem studentiem, tagad ir “bērnudārza līmenis”. Tomēr domāšanas virziens, ko man iemācīja Amerikā, tagad ļoti palīdz.

Kādas ir izaugsmes iespējas komponista profesijā?

Nemitīga sevis attīstīšana un pilnveidošana. Protams, mūzikas radīšanas pamatā ir sirds un emocijas, un, ja komponistam ir bagāta dvēseles pasaule un interesantas muzikālās idejas, kas realizējas, viņš savā darbībā neapstājas. Man, piemēram, nepatīk tāda mūzika, kas radīta ar prātu, kurā nav emociju un, manuprāt, arī klausītājiem tāda mūzika nav vajadzīga.

Kādi ir komponista lielākie izaicinājumi?

Konkrēti man – ja sastopos ar situāciju, kad jāizveido ne savas mūzikas aranžējums vai pavadījums, vai jāuzraksta kas tāds, kas nav “manā stilā”.

Pašizaugsmei tas ir ļoti interesanti, un tādiem izaicinājumiem esmu ļāvies, jo tā ir jaunas meistarības iegūšana. Es, piemēram, ļoti atturos rakstīt pūtēju orķestrim, jo man nav pieredzes šajā žanrā, un arī šos instrumentus tik labi nepārzinu. Tikai ar muzikālo ideju un mūzikas likumu pārzināšanu nepietiek.

Kādas ir komponista profesijas ēnas puses?

Lai skaņdarbu novestu līdz klausītājam, ir diezgan ilgu laiku jāsēž pie galda un jāraksta notis, un tas ir laikietilpīgs process. “Uzskribelēt” dziesmiņu tikai ar melodiju un harmonijām var ļoti ātri, bet, ja komponists raksta ko nopietnāku – kora partiju vai simfoniju –, tas aizņem ļoti ilgu laiku. Tas var būt pat pusgads, gads.

Piemēram, savu mūziklu “Bāskervilu leģenda” (2015), kas ir divu stundu ilga mūzika, es rakstīju pusgadu.

Tas bija pamatīgs darbs. Jā, tas ir mānīgs priekšstats, ka komponista dzīve ir skaista un viegla.

Kādas ir darba iespējas Latvijā?

Absolvējot “komponistus”, tiek piešķirta komponista, mūzikas teorētisko priekšmetu pasniedzēja kvalifikācija, un komponisti ir pieprasīti kā pasniedzēji gan bērnu mūzikas skolās, gan mūzikas vidusskolās, gan JVLMA. Ja komponistam ir pieredze digitālajās tehnoloģijās un skaņu režijā, var atrast darbu arī mūzikas ierakstu studijās. Tāpat komponists var rakstīt mūziku filmām, reklāmām, veidot muzikālos noformējumus dažādiem lieliem pasākumiem.

Bet vispār komponistam gan Latvijā, gan pasaulē darbs ir pamatā pēc pasūtījuma. Un, ja komponists raksta labu mūziku, viņam darba netrūkst.

Arī ārzemēs?

Iekļūt ārzemju tirgū ir diezgan grūti, tur ir nežēlīga konkurence. Bet, ja komponistam ir laba kora mūzika, īpaši ar tekstiem latīņu valodā, kā man pašam bija, tad to var sadzirdēt arī citviet pasaulē un, iespējams, kāds ārzemju koris uzaicina komponistu uzrakstīt arī viņiem kādu dziesmu. Ja komponistu “saklausa” ārzemēs un ir šādi piedāvājumi, tas ir izcili.

Vai komponista atalgojums ir konkurētspējīgs darba tirgū?

Jāatzīst, ka kultūrvidē Latvijā – vai tie ir rakstnieki un dzejnieki, vai mākslinieki, vai komponisti –, situācija mums visiem ir aptuveni vienāda. Protams, atalgojums neatbilst ne mūsu prasmēm, ne profesionālajai kvalifikācijai. Jo, ja salīdzinām ar to, ko pelna komponisti citviet pasaulē, mēs saņemam trīs, četras, bieži vien pat piecas reizes mazāk.

Ko jūs ieteiktu tiem jauniešiem, kuri gribētu apgūt komponista profesiju?

Domājiet reāli un savas sapņu pilis būvējiet līdzsvarā ar talantu un savām iespējām. Ja tiešām ļoti nopietni domājat par kompozīciju, tad ir tikpat nopietni jāmācās un jāapgūst mūzikas pamatprasmes. Un nelolojiet ilūzijas, ka, uzrakstot divas, trīs dziesmas, būsiet slaveni komponisti. Tā diemžēl nenotiek. Ja gribat strādāt tikai estrādes un popmūzikas laukā, ņemiet vērā, ka konkurence ir diezgan asa un nežēlīga.

Par savu muzikālo produkciju visu laiku ir jācīnās – ir jāiekaro mūzikas tirgus, un tas nemaz nav viegli.

Tas ir nemitīgs darbs, ir jārada jauni skaņdarbi, un roka uz pulsa jātur nepārtraukti. Es ļoti cienu grupas “Instrumenti” un “The Sound Poets”, kurās darbojas puiši ar ļoti labu muzikālo izglītību. Un to arī var just, ka viņi strādā ļoti daudz. Bet, ja gribat rakstīt filmu, kora vai simfonisko mūziku, ņemiet vērā, ka tas ir vēl nopietnāks darbs.

Publicēts 2020. gada 5. augustā