Individuālais komersants – šūšanas darbnīca

Santa pēc profesijas ir sieviešu virsdrēbju šuvēja. Iepriekš viņa strādāja palielā šūšanas uzņēmumā, taču tur nomāca tas, ka šūto izstrādājumu ražošana bija masveidīga un palaikam nācās šūt vienu un to pašu. Pierunājot sev piebiedroties vēl vairākas pazīstamas šuvējas, Santa atvēra pati savu šūšanas darbnīcu, kurā sāka veikt cilvēku individuālos pasūtījumus. Darbnīcā tiek šūtas drēbes, arī mēteļi un kāzu kleitas, kā arī galdauti, krēslu pārvalki, darba apģērbi dažādu uzņēmumu darbiniekiem utt.

Kā radās doma par sava uzņēmuma veidošanu?

Tērpu darināšana ir mana mīļākā nodarbošanās jau kopš bērnības. Izmācījos par šuvēju, strādāju lielā šūšanas uzņēmumā, taču tur jutos kā pie konveijera – piemēram, veselu dienu jāšuj tikai piedurknes žaketēm vai bikšu atloki. Gribējās dažādību, bet iejūgties darbā kādā citā šūšanas uzņēmumā – tas īsti nevilināja. Manai vecmāmiņai ulmaņlaikos bija sava šūšanas darbnīcā, tāpēc nolēmu iet viņas pēdās un sākt savu mazo biznesiņu. 

Kā izdevās iekarot savu vietu un izveidot savu klientu loku?

Jau strādājot fabrikā, šad tad kaut ko mēdzu uzšūt paziņām. Tie savukārt par mani pastāstīja tālāk saviem draugiem un radiem. Tā tas klientu loks pamazām auga. Paralēli jau kopš biznesa sākšanas brīža nospriedu, ka jātēmē arī uzņēmumu virzienā, un mērķtiecīgi izsūtīju sadarbības piedāvājumus dažādām kafejnīcām, viesnīcām, restorāniem, kam varētu būt vajadzīgi, piemēram, galdauti vai darbinieku formas un tātad – mani pakalpojumi. Taču jāsaka, ka atrast pirmos šādus lielos klientus nebija viegli – daudziem jau ir stabila sadarbība ar citiem šuvējiem. Lai tevi pamanītu, tev jāizceļas ar cenu, kvalitāti, arī šūšanas ātrumu.

Kas vēl biznesa sākšanā bija grūti un kas – salīdzinoši viegli?

Viegli bija sastrādāties ar pārējām darbiniecēm, jo visas esam pazīstamas jau gadiem un esam arī kopā strādājušas. Zinājām, ko viena no otras varam sagaidīt, kas kurai labāk padodas u.tml. Viena no grūtajām lietām savukārt bija darbu plānošana – lai nesanāk tā, ka vienā dienā nav ko darīt, bet citā – tik daudz, ka jāsēž līdz vēlai naktij. Tagad gan esam piešāvušās, un šādu „iekritienu” vairs nav. 

Kur ņēmāt finanses darbnīcas iekārtošanai?

Nekādus lielos ieguldījumus mans bizness neprasīja, jo darbnīcu atvēru savas mājas vienā spārnā, ko līdz tam ģimenē izmantojām kā noliktavu. Tiesa, kredītu paņēmu, kad pirku izšūšanas mašīnas. Toties izšūšana tagad ir viens no mūsu trumpjiem – to nemaz tik daudz kur nepiedāvā.

Kādu plānojat savas darbnīcas nākotni?

Domāju, ar laiku varēsim paplašināties, bet nekad nebūsim liela šūšanas fabrika. Gribas tomēr saglabāt to individuālo piegājienu klientu vēlmēm. Mums jau tagad bieži vien nākas daudz ko izdomāt klienta vietā, jo cilvēks atnāk un grib skaistu kleitu, bet nestādās priekšā, kādas varētu būt piedurknes, kāda – apkakle. Taču tas ir ļoti interesanti, un mani priecē, ka darbs ir radošs. Regulāri arī piedalāmies tirdziņos, uz kurieni vedam pārdot savu produkciju – lietas, ko šujam pēc savas ierosmes, ne pēc klientu pasūtījuma. Un tad ir svarīgi, lai šie izstrādājumi būtu gaumīgi, skaisti, bet arī tādi, lai iekristu acīs iespējamajam pircējam.

Publicēts 2013. gada 26. martā